Austrijas iestādes viņus dēvē par “tranzīta bēgļiem”. Kopš robežkontroles atjaunošanas Vācijas policija no Austrijas ielaiž tikai noteiktu migrantu skaitu stundā. Dažbrīd tie ir 100 cilvēku stundā, dažbrīd vien 20. Patlaban temps ir 50 cilvēku stundā. Pārējiem migrantiem tikmēr jāgaida. Uz gaidīšanas laiku, kas parasti ir no vienas līdz trim diennaktīm, Zalcburga viņus izmita “tranzīta mītnē”, kas ierīkota bijušās tehnikas bāzes pagalmā.
- Uz Austrijas – Vācijas robežas brīvprātīgie palīdz veidot rindu
- Mazus pārkāpumus nodod izmeklēšanai Vācijai
- Kaimiņvalstu politiķi rīvējas, policijas – sadarbojas
- Pāri robežupei – bēgļiem savs tilts
- Vācijas pusē uztraucas – bēgļu dēļ austrieši nebrauc iepirkties
- Kontrabandisti bēgļiem stāsta pasakas par paradīzes dzīvi Eiropā
Ar papīra aprocēm dala “Vācijai paredzētos bēgļus”
Pašlaik te mitinās apmēram 1500 cilvēku. Daži sēž, sarunādamies un baudīdami saulaino laiku. Citi stāv rindā ēdiena izdales punktā. Vēl daži kaut kur dodas, sagrupējušies mazos bariņos. Bērni rotaļājas. Lielajās apsildāmajās teltīs, kas uzslietas pagalmā, atrodas vairāki simti gultu. Pirmais, ko uzreiz tver ožas jutekļi, ieejot jebkurā no teltīm, ir spēcīga sasvīdušu zeķu smaka. Veļasmašīnu šeit nav, un vienīgā iespēja izskalot netīro apģērbu ir izlietnēs.
Bēgļi, kas šeit ierodas, tiek ar autobusiem atvesti no dažādām vietām pie Austrijas-Slovēnijas robežas, stāsta kāds brīvprātīgais palīgs.
“Vakar ieradās cilvēki no Špīlfeldas, arī no Lincas. Bija arī tādi, kas braukuši ar vilcienu līdz Zalcburgas stacijai. Atbraucējus no Špīlfeldas uzreiz var atpazīt. Viņi ir no tiem, kuri pāri robežai spiesti iet ar kājām. Viņi ir vissliktākajā stāvoklī no visiem. Ļoti noguruši, netīri, smako. Tas ir arī loģiski, jo ceļā jau nav iespējas nomazgāties,” stāsta brīvprātīgais.
Viena no svarīgākajām telpām pašiem bēgļiem šeit ir neliela istaba kādā no noliktavu ēkām, kur tiek dalītas aproces: papīra strēmelītes, līdzīgas kā apmeklētājiem brīvdabas koncertos. Uz tām ar flomāsteru savilkti cipari un krustiņi. Ar aproču sistēmas palīdzību Austrija organizē bēgļu rindu robežas šķērsošanai, skaidro kāda brīvprātīgā palīdze.
“Aprocēm ir dažādas krāsas. Un šeit mēs rakstām: 10 A, 10 B, 10 C. Tad nāk 10 A ar krustiņu, pēc tam ar nākamo krustiņu. Pēc diviem krustiņiem cilvēks saņem aproci ar nākamo krāsu. Tas nozīmē, ka vienmēr tie desmit, kuri pieder vienai grupai, saņem vienu un to pašu krāsu. Tad viņi zina, kad jākāpj autobusā un kāda ir viņu vieta rindā uz robežas šķērsošanu. Jo vācieši vienmēr laiž pāri tikai desmit cilvēku grupas. Viņi zvana un saka: “Atsūtiet mums desmit! Un tagad nākamos desmit!” Tādā veidā tiek nodrošināta arī iespēja ceļot kopā ar ģimeni un tuviniekiem. Cilvēkiem nav stresa par savu vietu rindā un valda kārtība. Ja mums tādas sistēmas nebūtu, visi censtos spiesties viens pirms otra,” stāsta brīvprātīgā.
Aproču dalītāji un krustiņu vilcēji ir tikai brīvprātīgie palīgi. Austrijas institūciju darbinieki šajā procesā nepiedalās. Oficiāli tas netiek apstiprināts, taču noprotams, ka Austrijas nolūks ir pēc iespējas izvairīties no darbībām, kas juridiski varētu sasaistīt valsti ar migrantiem, kas “paredzēti Vācijai”. Ja aproces dalītu Austrijas policisti, tas varētu tikt uzlūkots kā migrantu “reģistrācijas akts”.
“Vācija viņu izraidīs”
Kādu starpgadījumu, kas ilustrē Austrijas institūciju metodes, var vērot pie bēgļu izmitināšanas punkta. Kāds iemītnieks ir agresīvi noskaņots un acīmredzami pret kaut ko protestē.
Teikdams kaut ko arābiski, viņš dodas ārā uz šosejas un nostājas braucamās joslas vidū. Mašīnas signalizē, satiksme daļēji apstājas. Viņš turpina stāvēt. Apkārt sastājas citu bēgļu pūlis. Pēc brīža parādās policija. Vīrietis tiek ievietots policijas automašīnā un aizvests. Viens no policistiem ir nostājies pie pūļa, kas izbrīnā skatās uz notiekošo, un, rādīdams uz aizbraucošo mašīnu, paziņo: “Vācieši viņu izraidīs!” Tulce cilvēku pūlim iztulko viņa teikto arābiski.
Ko nozīmē šāda rīcība? Vai sabiedriskās kārtības traucēšana Austrijā var būt pamats izraidīšanai no gluži citas valsts – Vācijas? Vai varbūt šāda informācija tiek izplatīta, lai ar iebiedēšanas palīdzību uzturētu kārtību? To Latvijas Radio jautā Austrijas katastrofu dienesta darbiniekam, par Zalcburgas bēgļu mītni atbildīgajam Norbertam Altenhoferam.
Viņš gan pats nebija klāt incidenta brīdī, bet stāsta, ka “jau kopš augusta, kad bēgļu situācija dramatiski saasinājās, mēs strādājām ļoti augstā humānā līmenī”.
“Cilvēki, kuri pie mums ierodas, tiek aprūpēti, cik vien labi iespējams. Izcilā sadarbībā ar vācu iestādēm mēs arī pārvedam viņus pāri robežai. Taču mēs nevaram ietekmēt to, kādā psiholoģiskajā stāvoklī ir atbraukušie. Viņi pirms tam ir bijuši ceļā mēnešiem ilgi. Daudziem ir posttraumatiskais sindroms. Un pietiek ar kādu nelielu konfliktu - tipiski tādas lietas atgadās pie ēdamgalda -, lai uzvirmotu saasinājums,” stāsta Altenhofers.
“Mēdz būt arī konfliktsituācijas starp dažādām etniskām grupām. Ja kāds uzvedas agresīvi, mūsu pienākums ir novērst eskalāciju. Mums jānodrošina kārtība. Pirmkārt, pašu bēgļu labā. Otrkārt, arī vietējo iedzīvotāju drošības vārdā. Ar vainīgajām personām tiek veiktas pienācīgas darbības. Tiek uzsākta izmeklēšana. Tā gan notiek Vācijā, nevis Austrijā, jo pie mums bēgļi nav reģistrēti. Ja ir runa par kriminālnoziegumu, tad, protams, iesaistās Austrijas iestādes. Es nezinu, kas vakar notika: vai tā bija kārtības traucēšana vai kas smagāks. Tomēr 99 procentos gadījumu problēmu nav. Cilvēki ir pateicīgi par palīdzību, kuru mēs sniedzam. Taču pret atsevišķiem gadījumiem nodrošināties nevaram,” saka Altenhofers.
Kaimiņvalstis sadarbojas, bet kas ir atbildīgais?
Konkrēto gadījumu nevar komentēt arī kaimiņvalsts pārstāvis - Vācijas pierobežas apgabala - Berhtesgadenes zemes runasvīrs Andreass Bracdrums, jo arī viņš nebija klāt. Taču ne pati situācija, ne Austrijas pārstāvja skaidrojums neesot nekāds pārsteigums, saka Andreass Bracdrums.
“Arī mūs mulsina daudz kas, ko dzirdam no Austrijas. Izmeklēt un apstrādāt migrantu pastrādātus pārkāpumus patiesībā būtu pašas Austrijas pienākums. Un, ja vien tam ir pamats, pašai Austrijai arī jāuzņemas arī šādu cilvēku izraidīšana, jo Austrija ir tāda pati Eiropas valsts kā Vācija,” norāda Bracdrums.
“Politiskā līmenī bieži notiek rīvēšanās starp Austriju un Vāciju par to, kurš par ko būtu atbildīgs. Mums ir prieks, ka zemākos līmeņos – attiecībā uz abu valstu policijas spēku sadarbību – domstarpību nav. Sadarbība kopumā notiek ļoti labi. Ir gan ik pa laikam gadījumi, kad mums rodas jautājums: kāpēc mums jānodarbojas ar ko tādu, par ko jūs tikpat atbildīgi kā mēs?” atzīst Bracdrums.
Jau kopš septembra Vācijas mediji ziņo, ka dažviet Austrija bēgļus mēdz ar autobusiem pievest netālu no zaļās robežas un mudina to šķērsot nelegāli. Tāpat Austrija saņem pārmetumus no Vācijas, ka uz Vāciju tā cenšas pret cilvēku pašu gribu novirzīt arī tos, kuri vēlas patvērumu Austrijā.
Brīvprātīgais palīgs Jans, kurš pats ir vācietis un aprūpēt bēgļus brauc no Bavārijas, gan neko Austrijai nepārmet. Gluži otrādi, slavē kaimiņvalsti par humāno attieksmi pret bēgļiem. Tā vietā Jans kritizē Angelas Merkeles vadīto valdību.
“Mēs, brīvprātīgie palīgi, jūtamies Vācijas politikas pamesti. Labvēlība pret bēgļu uzņemšanu Vācijā mazinās un lēnām tuvinās nullei. Problēma ir tā, ka bēgļu ir pārāk daudz. Kā mēs viņus integrēsim? Pagaidām cilvēki vienkārši tiek sūtīti šurpu turpu, no vienas mītnes uz otru. Bet ko darīt, lai cilvēkiem būtu darbs? Te es neesmu optimistisks,” klāsta Jans.
“Mums ātri jāatrod kādi risinājumi, lai izsijātu, kurus sūtīt prom un kurus – integrēt. No Sīrijas un Irākas nāk daudz izglītotu ļaužu, runājošu divās un trijās valodās. Te nekādu problēmu nav. Gan viņi atradīs darbu. Taču problēmas ir ar afgāņiem. Tur līmenis ir zemāks,” atklāj brīvprātīgais.
“Vācija ir ļoti laba - tur būs man māja”
Tikmēr pagalma otrā pusē atiet kārtējais autobuss, kas ved bēgļus uz Austrijas-Vācijas robežpāreju. Atvestie nonāk nožogotā teritorijā, kurā jau gaida vēl aptuveni pārsimt cilvēku.
Robežpāreja starp Austriju šajā vietā uz Vāciju pār Zalcahas upi ved pa diviem tiltiem, kuri atrodas paralēli dažu simtu metru attālumā viens no otra. Pār vienu tiltu pārvietojas gan gājēji un riteņbraucēji, gan automašīnas. Tilta vidū stāv trīs policisti. Viens no viņiem veic “vizuālo” kontroli. Proti, ielūkojas garāmbraucošajās automašīnās. Ja pamana ko aizdomīgu – tā var būt arī braucēju tumša ādas krāsa - dod zīmi saviem kolēģiem. Viņi aptur auto pārbaudei.
Pa otru tiltu pārvietojas tikai bēgļi. Pie tilta Austrijas pusē ir divas nelielas uzgaidāmās teltis, kurās iešanas gatavībā jau atrodas vairākas grupas. Tur – tāpat kā visos citos darbos – nodarbināti tikai brīvprātīgie. Ja iesaistītu policiju, austrieši juridiski “sasmērētu rokas”.
Pašā pēdējā teltī pirms izejas uz tiltu izskatās kā miniatūrā izstāžu zālē. Sienas un griesti ir izklāti ar simtiem krāsainu zīmējumu un vēlējumu. Zalcburgas preses dienesta pārstāve Sabīne Mozendere skaidro, ka “sākumā šis galds ar papīru un zīmuļiem bija laika kavēšanai domāts bērniem, kuri te sēž kopā ar vecākiem, bet ar laiku novēlējumus sāka rakstīt un izkarināt arī pieaugušie”.
Īsinot laiku gaidīšanā uz robežpāreju, bariņš puišu uz asfalta spēlē futbolu. Starp viņiem arī 25 gadus vecais Rafjula no Sīrijas. Viņš esot aizbēdzis no “Taleban” un “Islāma valsts” jeb “Daīš”. Viņa vecāki ir miruši.
Uz Vāciju viņš dodas, jo “Vācija ir ļoti laba, tur būs man māja, viena istaba, varēs iet uz slimnīcu - tas ir labi”.
Vācijas puse: “Nu jau ir par daudz”
Pārgājuši pāri tiltam, jau Vācijas teritorijā bēgļi nonāk nākamajās teltīs. Tur viņu somas pārbauda un apģērbu pārmeklē vācu policisti. Pie teltīm jau piebraucis liels policijas autobuss. Ar to ceļotāji tiks vesti uz reģistrāciju Vācijas pierobežas pilsētiņā Freilassingā.
Reģistrācijas centrā, kas atrodas ārpus pilsētiņas centra, stiepjas rinda vairāku simtu cilvēku garumā. Šī ēka ir bijusī mēbeļu halle, kuru pašvaldība pirms kāda laika noīrēja, lai novērstu haosu, kāds iepriekš veidojās, kad no Austrijas iebraukušo bēgļu sadale vēl tika organizēta Freilassingas dzelzceļa stacijā. Īsi pēc robežkontroļu ieviešanas, kad plūsma vēl nebija noregulēta, katru nedēļas nogali Freilassingā ieradās līdz pat 15 000 bēgļu – tikpat, cik pilsētiņā iedzīvotāju. Policijas kontroļu dēļ stiepās kilometriem gari sastrēgumi uz robežas. Neapmierinātība vietējo vidū auga līdz bīstamam līmenim.
Šobrīd situācija ir normalizējusies, stāsta Andreass Bracdrums.
“Freilassingā uz ielām no bēgļu plūsmām vairs nav redzams nekas, izņemot autobusus, kas kursē šurpu turpu, un vilcienus ar bēgļiem stacijā. Tomēr veikalnieki sūdzas, ka, šķērsojot robežu, joprojām esot jāgaida, un tas atturot pircējus no Zalcburgas braukt uz Freilassingu. Tagad mēs kopā ar Bavārijas Ekonomikas ministriju taisām reklāmas kampaņu Zalcburgā, kurā uzsveram, ka tas viss ir pārspīlēts. Kustība ir noregulēta, uz robežas nav šķēršļu, un cilvēki var mierīgi doties uz Vāciju iepirkties,” stāsta Bracdrums.
Tiesa gan, iedzīvotāji nav apmierināti arī šobrīd. Pensionāre Kristīne Vidauere, kurai pieder koka figūru tirgotava, vēl vairāk nekā par Freilassingu ir uztraukusies par situāciju Vācijā kopumā.
“Veikali sūdzas, ka austrieši vēl arvien baidās braukt iepirkties. Un joprojām pilsētā ir nemiers, lai gan bēgļus uz ielām neredzam. Taču citādi stāvoklis nav labs. Man ir draudzene, kura palīdz bēgļiem kā brīvprātīgā. Un, lai gan viņai ir maza pensija, viņa ļoti daudz jau ir ziedojusi palīdzībai. Tāpat kā viņa, daudzi grib palīdzēt. Bet nu jau ir par daudz. Ir par daudz,” saka Vidauere.
Brīvprātīgais palīgs: Daudzi bēgļi dzīvo ilūzijās
Mēbeļu hallē bēgļi uzturas līdz 24 stundām, lai pēc tam atkal ar policijas autobusiem tiktu vesti uz staciju un ar specvilcieniem izvadāti pa visu Vāciju.
Šeirko, jauns vīrietim no Damaskas, kurš patlaban stāv rindā uz reģistrāciju mēbeļu hallē, Latvijas Radio atzīst, ka ir ļoti noguris.
“Esmu ļoti noguris. Turklāt esmu slims. Man ir gripa. Esmu zaudējis visus spēkus. Mēs esam ceļā jau piecpadsmito dienu. Tagad mums jābrauc tālāk uz Zviedriju,” viņš saka. Zviedrijā jau patvērumu pieprasījis un dzīvojot viņa tēvs. Viņš vēloties dzīvot savas ģimenes tuvumā. Iepriekš Šeirko ilgi dzīvojis Turcijā.
“Es studēju mediju zinātni un pārtraucu studijas 2010. gadā, kad situācijas dēļ Sīrijā devos uz Turciju. Tur bija ļoti grūti. Turcijā ir ļoti daudz sīriešu. Tur ir par daudz cilvēku. Mums tur nebija nekādas iespējas strādāt,” stāsta Šeirko.
Muhameds Naims Sahebdels dzimis un audzis Afganistānā. Viņš pats pirms četrpadsmit gadiem kā bēglis ieradies Vācijā un tagad pierobežas bēgļu uzņemšanas punktos palīdz jaunatbraucējiem kā brīvprātīgais tulks. Daudzi no atbraucējiem ierodoties ar ilūzijām, stāsta Muhameds Naims Saehbdels.
“Daudziem nav nekādas saprašanas, kas ir Eiropa. Viņi domā, ka te ir paradīze, ka viss tiks nolikts viņiem priekšā: būs skaists auto, villa, laba dzīve,” atklāj Saehbdels.
“Viņi nezina, ka arī vāciešiem pašiem ir jāceļas sešos ik rītu un smagi jāstrādā, lai sevi nodrošinātu. Daudziem tas vispār neienāk prātā. “Esmu klāt. Kur ir nauda?” viņi jautā. Vīlušies, ka apģērbs, kas tiek dalīts, ir lietots,” bēgļu priekšstatus raksturo Saehbdels.
“Šie maldīgie priekšstati balstās uz ziņām, kuras izplata pārvedēji. Kad izrādās, ka jāguļ, lūk, šādās gultās, jūtas piekrāpti. Diemžēl tāda ir realitāte. Kad es pats kā bēglis šeit ierados, man arī netika dāvināts nekas. Man pašam bija jāstrādā un jācenšas, lai tiktu uz augšu. Ir arī starp jauniebraukušajiem tādi jaunieši, kuri ļoti vēlas integrēties, apgūt kādu profesiju un censties, lai ko sasniegtu,” stāsta Saehbdels.
Realitātē tas, kas sagaida bēgļus, ir dzīve grūtos apstākļos un neziņā par nākotni. To viņš cenšoties saviem jauniebraukušajiem tautiešiem skaidrot.
“Saku viņiem, ka jums ir jāakceptē apstākļi, kādi tie ir. Neviens jums jaunus džinsus un dārgas jakas šeit nedāvinās. Jums jāakceptē, ka bēgļu Vācijai šobrīd ir tik daudz, ka visiem piemērotus mājokļus nodrošināt nav iespējams un, ja jāmitinās sešiem cilvēkiem vienā istabā, tad neko darīt: tā tas šobrīd ir,” saka Saehbdels.
“Lūk, šī jaunā sieviete, kura stāv man blakus, nāk no Sīrijas, viņa atbrauca uz Vāciju pirms diviem gadiem. Viņai nekā nebija, nācās dzīvot grūtos apstākļos, bet tagad viņai ir atsevišķs dzīvoklis, viņa sūta bērnus vācu skolā un nāk brīvprātīgi palīdzēt citiem bēgļiem. Zeme, kas jūs uzņem, ir jāciena,” viņš uzsver.
Tikmēr no Freilassingas stacijas atiet kārtējais vilciens. Kārtējie aptuveni 700 cilvēki dodas uz Maincu – vienu no bēgļu sadales punktiem, no kurienes tiks izvadāti uz mītnēm visā Vāciju. Nākamo nakti viņi pavadīs skolu sporta zālēs, vecās biroju un skolu ēkās, bijušajos būvmateriālu veikalos. Labākajā gadījumā. Sliktākajā un visticamākajā gadījumā – nāksies ziemu pavadīt teltī. Bez iespējas strādāt un nedrošībā par nākotni.
