"Te bija tiešais trāpījums, mājas vairs nav vispār. Tur labdarības organizācija uzstādīja viņiem mājiņu, lai viņi vismaz pagaidām varētu dzīvot," tā stāstīja Kozaroviču apkaimes vecākais jeb stārasts Vladimirs Vovsijenko, kurš piekrita Latvijas Radio izrādīt smagāk cietušās apkaimes teritorijas.
Pa šauriem, grūti izbraucamiem celiņiem viņa automašīnā Latvijas Radio korespondente kopā ar Vladimiru devās uz nelielu apdzīvotu vietu Demidivas apkaimē. Šeit, sākoties Krievijas vispārējam iebrukumam, frontes līnija pērn pavasarī atradusies pavisam tuvu.
Vladimirs stāstīja: "Mūsu karaspēks stāvēja tur, bet viņi (krievi) no šejienes brauca un šāva. (..) Cilvēki pagrabos."
Kara postījumi te redzami ik uz soļa. Daudzviet pilnīgi gruveši, citur ēkām nopostīti jumti, izsisti logi, bet ložu caurumi izrobojuši metāla žogus.
Kopumā Demidivas apkaimē postījumi nodarīti 325 ēkām, 25 no tām pilnībā iznīcinātas.
"Nu, skatieties, redzat – nekas nav palicis pāri. Te saimnieks vēl nav novācis, bet daudzi jau ir visu novākuši un aizveduši, un sakopuši līdz pamatiem," pauda Vladimirs.
Lielākā daļa šejienes iedzīvotāju bēgļu gaitās nedevās un līdz ar to mēnesi un piecas dienas pērn februāra beigās un martā faktiski atradās Krievijas karaspēka pakļautībā.
"Bija četri nogalinātie. Un gūstā šobrīd atrodas arī četri," atklāja Vladimirs.
Vietējie piedzīvojuši arī citas okupantu zvērības.
Vladimirs stāstīja: "Kam telefonā atrada kaut kādas fotogrāfijas vai kaut kādu informāciju, tos savāca un aizveda uz rūpnīcu "Dimiros", un tur viņus spīdzināja, turēja. (..) Kādu sita, kādu grieza, kam vēl ko citu."
Lai arī pēdējā laikā arvien vairāk tiek runāts par iespējamu jaunu uzbrukumu Kijivai, Vladimirs sacīja, ka vietējie nebaidās. Visu jau esot pieredzējuši un savas mājas pamest negrasās.
Savukārt pensijas vecuma kungs vārdā Jurko kopā ar ciema vecāko Aleksandru Meļņičenko aicināja Latvijas Radio aplūkot viņam iedalīto dzīvesvietu moduļu māju Demidivā.
Aleksandrs stāstīja par moduļu māju: "Ir boilers, ir karstais ūdens, ir aukstais ūdens, viss strādā, un šeit ir dušas telpas."
Šīs konteinertipa moduļu mājiņas ukraiņiem uzdāvinājusi Polija. Ārēji pēc skata tie ir milzīgi konteineri, kuri iekšpusē sadalīti pa daudziem maziem, šauriem numuriņiem. Katrā no numuriņiem iekārtots viss nepieciešamais vienas ģimenes uzņemšanai.
Jurko par jauno mājvietu ir priecīgs, viņa paša māja pilnībā nopostīta: "Protams, ko gan man citu – pagrabā nomirt? Aukstumā tur nevar izdzīvot."
Jaunajā mājvietā jau paspējuši iekārtoties arī pensijas vecuma pāris – Ludmila un Grigorijs. Arī Ludmilas un Grigorija māja uzlidojumā pilnībā nodegusi. Kādu laiku viņi dzīvojuši pie attāliem radiniekiem, bet tagad pārcēlušies uz šejieni – vismaz pašiem sava telpa dzīvošanai. Pāris jaunajā mājvietā jūtas "normāli", galvenais esot tas, ka visu laiku pieejama elektrība.
Ciema vecākais Aleksandrs norādīja, ka vienā moduļu mājā dzīvot var 70 cilvēki: "Te ir veļasmašīna, un tur ir veļas mašīna. Tur ir arī žāvēšanas mašīnas. Vienā modulī ir divdesmit istabas dzīvošanai. 70 cilvēki var palikt."
Uz šo moduļu māju ciematiņu pārcēlusies ģimene arī no Harkivas apgabala Kupijanskas. Šī vieta atrodas pavisam tuvu frontes līnijai. Ģimene ilgu laiku slēpusies pagrabā, bet vienā brīdī sapratuši, ka vairs nevar izturēt, bija spiesti doties bēgļu gaitās un tagad apmetušies vienā no šīm konteinera istabiņām.
Jakivs, kurš nu mitinās moduļu mājā, stāstīja: "Mazmeitiņa, es un meita – mēs te dzīvojam. Meitai 46 gadi, man 68 gadi. Mēs te tā trijatā. (..) Labi, labi šeit. Virtuve laba, un dušas telpas labas. Viss labi. Paldies poļiem, ka tā mums palīdzēja."
Kā prognozē kopienas stārasts Aleksandrs, viņi, visticamāk, nebūs pēdējie iekšzemes bēgļi no Ukrainas austrumiem.
Interesi par šo ciematiņu izrāda arī daudzi citi iedzīvotāji no patlaban frontei tuvajiem apgabaliem.
Kopš vispārējā iebrukuma sākuma jau miljoniem cilvēku ir bijuši spiesti pamest savas mājas un šī plūsma turpinās, stāstīja Aleksandrs: "Telefoniski jau esam sazinājušies ar cilvēkiem no Balaklijas, Hersonas, tagad no Bahmutas. Cilvēki brauks. Tur jau viss ir iznīcināts."
Aleksandrs uzsvēra, ka šobrīd vietvarai svarīgākais ir palīdzēt iedzīvotājiem pārdzīvot šo grūtāko posmu, pēc tam visus spēkus veltīs jautājumiem, kas saistīti ar īpašumu atjaunošanu vai celšanu no jauna.
"Pats galvenais, lai beidzas karš. Pēc tam tiksim ar visu skaidrībā," pauda Aleksandrs.
Šīs apkaimes vietvarām lielus izaicinājumus sagādā ne tikai jautājumi, kas saistīti ar pašu iedzīvotāju un bēgļu izmitināšanu. Sākoties iebrukumam, lai pasargātu Kijivu, uzspridzināts dambis pie ūdenskrātuves, ko dēvē par "Kijivas jūru". Ūdens appludinājis plašas apkaimes, tādējādi padarot šo pusi daudz grūtāk iekarojamu ienaidniekam. Tomēr ūdens nodarījis postu arī vietējās apkaimes mājām – applūduši pagrabi, kanalizācija nonākusi ne tur, kur tai vajadzētu būt.
Aleksandrs pauda: "Vislielākā problēma ir tā, ka ciems appludināts. Palīdz mums (..) "New Way" – tāda organizācija, palīdz mums dārziņā un skolā uzstādīt ūdens attīrīšanas iekārtas, lai bērni varētu dzert tīru ūdeni."
Aleksandrs zina teikt, ka dambi plānots atjaunot tikai tad, kad iebrukuma draudi būs zuduši. Līdz tam šajā pusē iedzīvotāji roku rokā ar vietvaras pārstāvjiem gatavi visas grūtības pārvarēt, lai tikai būtu uzvara.
