Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Pa atslēgas caurumu: gleznu atgriešanās Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Migrantu izraidīšana no Vācijas: deportējamo novērotāja Dalija Hēne

Reportāža no Mjanmas. Palīdzības projektus nevajag vērtēt no eiropiešu skatupunkta

REPORTĀŽA no Mjanmas: Brilles, cūkas un kazas jeb kā ES stutē mjanmiešus

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Kopš demokrātisko spēku uzvaras Mjanmas parlamenta vēlēšanās ir pagājuši vien daži mēneši. Jaunajai valdībai priekšā stāv milzum daudz izaicinājumu, ne tikai politisku, bet arī praktisku. Īpaši smaga situācija ir lauku reģionos, kur dažādus palīdzības projektus īsteno arī Eiropas Savienība (ES). Par to Latvijas Radio korespondenta Uģa Lībieša reportāža no Mjanmas.

Neskatieties uz Mjanmā notiekošo ar eiropiešu acīm. Šādu ieteikumu mums pirms došanās uz Mjanmas lauku reģioniem klātienē vērot, kā tiek īstenoti dažādi ES palīdzības projekti, žurnālistiem deva ES vēstnieks Mjanmā Rolands Kobia.

Šos vārdus jau visai drīz nākas izbaudīt dzīvē. Sešos no rīta jau dodamies sešu stundu garā ceļojumā uz vienu no attālajiem lauku ciematiem. Arvien vairāk attālinoties no pilsētas centra, acīs krīt nabadzība un netīrība. Ceļa malās izvietotajās bambusa nojumēs vietējie zemnieki tirgo arbūzus. No autobusa loga redzams, ka bojātie arbūzi ir samesti turpat grāvī. Pavisam netālu šajā pašā grāvī mazgājas bērni.

Nabadzība un nevienlīdzība Mjanmā ir milzīga problēma, jo sociālās aizsardzības sistēmas valstī faktiski nav. Arī pensiju sistēmas nav, tāpēc cilvēki cenšas strādāt, cik vien iespējams ilgi, un gados vecajiem iedzīvotājiem nākas paļauties uz saviem bērniem, daudzi no kuriem legāli vai nelegāli ir atraduši darbu vien pārsimt kilometru attālajā Taizemē.

Ap pusdienlaiku ierodamies vienā no ciematiem, kurā starptautiskā palīdzības grupa "HelpAge International" sadarbībā ar Mjanmas Nacionālo jauno sieviešu kristiešu asociāciju sniedz atbalstu gados veciem kopienas iedzīvotājiem.

Atbalsts cūkas un briļļu iegādei

Čerkstošā skaļrunī, kas parasti tiek izmantots, lai iedzīvotājus informētu par gaidāmajiem plūdiem, skanot dziesmai, tiekam sagaidīti ar vietējo sagatavotu deju. Katram atbraucējam kaklā tiek uzlikta ziedu virtene. Žurnālistus sagaida galvenokārt gados veci cilvēki, kaut arī mjanmiešu vecumu noteikt ir grūti. Viens no ES projektiem paredz pašpalīdzības grupu izveidi, kas ļauj kopienām pašām plānot savus izdevumus, sniedzot palīdzību arī trūcīgākajiem un nevarīgākajiem.

Šāda palīdzība var likties niecīga, taču daudziem no ciemata iedzīvotājiem tas ir ievērojams atbalsts.

Ar Eiropas piešķirto finansējumu, piemēram, mājsaimniecības var iegādāties cūku, kuru vēlāk pārdodot, var iegūt papildus līdzekļus pārtikas iegādei.

Tāpat iespējams saņemt atbalstu briļļu vai pat spieķu iegādei. Šeit dzirdējām arī kādu kuriozu stāstu par priekšvēlēšanu laiku, kad vecajiem iedzīvotājiem brilles tikušas dalītas līdzīgi kā savulaik Latvijā slavenie Zīgirista banāni – rezultātā pusciems esot staigājis vienādās brillēs, taču, vai tās kādam ir palīdzējušas, grūti teikt.

Ar motorolleru pa putekļaino ceļu tieku vests uz vienu no šī ciemata lepnumu – ar ES atbalstu celto kazu novietni. Necilajā būdā tiek turēta 41 ciema kaza, kas varbūt arī nešķiet kas īpašs, taču šis ir veids, kā vietējie iedzīvotāji tiek mācīti sadarboties, lai vairotu ienākumu gūšanas veidus. Kopīgi tiek audzētas ne tikai kazas, bet arī cūkas, ir izveidota rīsu banka un organizēta zemesriekstu un graudu tirdzniecība.

Gaisma pēc tumsas

Pašu zemnieku mājas atrodas bambusa audzes vidū. Vienā no nojumēm satiekamies ar ģimeni. 55 gadus vecā Ngve Tina sēž kopā ar diviem bērniem, kas gan nav viņas pašas, bet radu bērni. Divi viņas bērni strādā Taizemē, bet vīrs Taizemē ir kļuvis par budistu mūku, tāpēc ģimenei faktiski nepalīdz.

Ikdienā viņa pati nodarbojas ar rīsu un arī dažu vistu audzēšanu, taču pašlaik ir pati sausākā sezona un darba faktiski nav. Jautāta, vai jūt pārmaiņas valstī un ko viņa gribētu prasīt Aunai Sanai Sū Čī, gadījumā ja viņai palaimētos lēdiju satikt, Ngve Tina sacīja:

"Protams, es piedalījos vēlēšanās, un var teikt, ka to, kas tagad notiek valstī var salīdzināt ar gaismu pēc tumsas.

Mums vairs nav jāuztraucas par drošību, par konfliktiem, nav jābēg un jāslēpjas no kaujiniekiem.

Jūs varat pie mums atbraukt un arī mēs varam braukt, kur vēlamies. Ko es prasītu Aunai Sanai Sū ČĪ, ja viņu satiktu? Salabot ceļus un nodrošināt elektrību. Un, protams, darbu."

Starp citu, elektrības problēma Mjanmā tiešām ir milzīga – tā joprojām ir pieejama vien aptuveni ceturtajai daļai no 50 miljoniem iedzīvotāju. Arī gar šo ciematu iet elektrolīnija, taču pieslēgšanās tai ir pārāk dārga. Tas gan netraucē arī šajā necilajā nojumē darboties gaisa ventilatoram. Tas pieslēgts saules baterijām, bet čerkstošais skaļrunis ciemata centrā – mašīnas akumulatoram.

Sarežģītais Kaijinas štats

Nākamās dienas brauciens ir vēl izaicinošāks nekā iepriekšējais. Nepilnus 200 kilometrus garo ceļu braucam vairāk nekā sešas stundas. Trīs stundas pavadām uz akmeņaina un putekļaina ceļa, kas vietām šķērso kanālus un upes – lietus sezonā šeit nokļūt būtu iespējams tikai ar laivu. Pārvietojamies Norvēģijas bēgļu aģentūras balto džipu konvojā, uz kuru sāniem uzlīmēts pārsvītrots Kalašņikova automāts. Tas nozīmē, ka šajās automašīnās nekad un nekādos apstākļos nedrīkst būt ieroči

Lai arī jau kādu laiku Mjanmā ir noslēgts pamiers, mēs tomēr dodamies uz ciematu, kas atrodas vienā no visstrīdīgākajiem un sarežģītākajiem Mjanmas štatiem – Kaijinā, kas savulaik dēvēta par Karenu valsti. Kā stāsta Norvēģijas bēgļu aģentūras pārstāve Mjanmā un palīdzības projektu koordinatore Kellija Flinna, mūsu vizītes sarunāšana un nepieciešamo ceļošanas atļauju saņemšana ir prasījusi gandrīz pusgadu.

"Kaijinas štats ir interesants ar to, ka šeit bāzējas piecas no septiņām Karenas Nacionālās savienības militārajām brigādēm. Šeit ir ļoti daudz bruņoto spēlētāju ar dažādiem un konkurējošiem uzskatiem, un kopienas atrodas pa vidu šai sāncensībai.

Šis štats ne tikai parāda, cik sarežģīts ir bijis militārais konflikts, bet arī to, ko var nozīmēt investīcijas miera nostabilizēšanā.

Šī ir etnisko karenu kopiena, kurā vienā ciematā blakus dzīvo budisti un kristieši – viņiem ir viena tautība, bet dažādas valodas, un vēsturiski viņus ir kontrolējušas dažādas militārās grupas," atzīst Flinna.

Kā norāda Flinna, Mjanmas dienvidaustrumu daļa vēsturiski ir bijusi ignorēta, īpaši infrastruktūras ziņā. Tur trūkst pienācīgas veselības aprūpes sistēmas, ūdens piegādes, ir grūtības ar izglītības sistēmu un iedzīvotāju izpratni par valsts pārvaldi, nemaz nerunājot par tādām pašsaprotamām lietām kā ceļi vai tilti.

Militāristu klātbūtne arvien jūtama

Čin Ka Lajas ciematā tiekam sagaidīti ar vietējo jauniešu sagatavotu tradicionālo deju – jaunieši esot īpaši gatavojušies, jo, iespējams, esam vieni no pirmajiem baltajiem cilvēkiem, kas šajā kopienā jebkad viesojušies. Vienlaicīgi ciematā ierodas arī vietējo robežsardzes spēku ģenerālis. Zaļā uniformā tērptais un ar zelta gredzeniem rotātais ģenerālis, šķiet, ir galvenais šī pasākuma viesis, droši nosēžoties pirmajā rindā un uzreiz aizsmēķējot cigareti. 

Par spīti demokrātiskajām pārmaiņām valstī, militāristu klātbūtne un ietekme īpaši lauku reģionos joprojām ir jūtama. Flinna, kas vada arī Dienvidaustrumu Infrastruktūras rehabilitācijas projektu, stāsta, ka tieši iepriekšējā militārā režīma nostājas dēļ sākotnējās sarunas par palīdzības projektu uzsākšanu ir bijušas visai sarežģītas.

"Mēs vēlējāmies, lai ar konsultāciju palīdzību pašas kopienas noteiktu savas prioritātes. Mēs aicinājām viņus izstrādāt savus ciematu attīstības plānus, lai pēc tam mēs redzētu prioritātes un varētu uz tām reaģēt. Valdības pārstāvjiem tas nepatika, un mums bija nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai vairotu uzticību, aizstāvētu mūsu idejas un panāktu, ka tās tiek akceptētas.

Tas tāpēc, ka tajā laikā Mjanmas militārajam režīmam iesaistīties sarunās ar iedzīvotājiem, ļaujot pašiem izvēlēties, kā viņi vēlas uzlabot savu dzīvi, nebija pieņemts," teica Flinna.

Tieši šajā ciematā iedzīvotāji par galvenajām prioritātēm izvirzījuši divas lietas – izglītību un higiēnu.

Bērnus mācas mazgāt rokas

Pie jaunuzceltās skolas pabeigtā korpusa karājas spīdīgs zvans. Žurnālistiem tiek atļauts to iezvanīt, tādējādi simboliski nozvanot stundas beigas. No klasēm gan steigā neskrien laukā liels skaits bērnu, jo ir brīvdienas. Uz mūsu atbraukšanu gan ir sapulcināta vesela klase ar bērniem. Apmēram 9-11 gadus vecie zēni un meitenes apgūst zināšanas par ūdeni un higiēnu.

Roku mazgāšana, sausās tualetes pareiza izmantošana un pārtikas uzglabāšana mums varbūt liekas pašsaprotama, taču Mjanmā daudziem tas ir kas pilnīgi svešs.

Ne velti daudzos reģionos viens no bērnu mirstības galvenajiem iemesliem ir tieši caureja un dažādas citas netīrības izraisītas infekcijas. Apmācot bērnus visā reģionā, jau tiek saņemtas ziņas par mirstības pakāpenisku samazināšanos.

Arī pašas skolas celtniecība ir ES sniegtās palīdzības paraugs – gan ķieģeļi, gan kokmateriāli celtnei un mēbelēm, cik vien iespējams, tiek pirkti no vietējiem ražotājiem, lai nauda paliktu pašā kopienā.

Bērnu nākotnes vēlmes pieticīgas

Skolā sastaptajiem bērniem pašlaik vēlmes nākotnei ir visai pieticīgas – dažas meitenes vēlas būt skolotājas, dažas savu nākotni saskata lauksaimniecībā, kā viņu vecāki, bet daži puiši vēlas būt karenu kaujinieki, tāpat kā viņu tēvi.

Izlauzties no šīm nomaļajām kopienām ir visai grūti, taču dažiem tas ir izdevies. Tā piemēram, mūsu tulkam Lilijai, kuras tēvs savulaik strādājis valdības labā un bijis atbildīgs par lauksaimniecības attīstību reģionā. Lilijai tagad ir 35 gadi, viņa ir beigusi universitāti Jangonā, taču uz straujām pārmaiņām valstī viņa necer.

"Es nelieku lielas cerības uz jauno valdību. Tā ir mantojusi daudzus aiz slēgtām durvīm noslēgtus līgumus, piemēram, ar Ķīnu, un būs vajadzīgs laiks, lai ar tiem tiktu skaidrībā.

Piecu gadu laikā valsti nebūs iespējams pārmainīt. Cilvēkiem gan ir vēlme mainīties, bet būs nepieciešams daudz ilgāks laiks. Tāpat man nav pilnīgas uzticības pamiera līgumam, jo tas ir tikai parakstīts uz papīra, un mēs redzam, ka abas puses šos noteikumus pārkāpj. Tā domāju ne tikai es, bet arī lielākā daļa karenu kopienas. Laiks rādīs, vai mums pietiks pacietības," atzina Lilija.

Liela problēma – virsstundu darbs

Atgriežoties Jangonā, mūs gaida viesošanās vēl vienā no ES atbalstītajiem projektiem – šūšanas rūpnīcā.

Šādas fabrikas līdz šim biju redzējis tikai filmās – garās rindās izkārtotas šujmašīnas, pie kurām saliekušās strādā pārsvarā gados jaunas sievietes, automātiski izpildot vienas un tās pašas darbības. Globāliem mērogiem šī ir maza rūpnīca – tajā strādā vien aptuveni 750 cilvēku, bet Mjanmai šī ir viena no lielākajām un arī labāk iekārtotajām šūšanas fabrikām, kas ražo apģērbus gan Japānas, gan Rietumu pasūtītājiem.

Sava daļa panākumu te noteikti ir programmai "SMART", kas palīdz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem vairot izpratni par vides atbildību, pienākumiem un caurskatāmību. Kā stāsta "SMART" projekta vadītājs Jangonā Džeikobs Klīrs, viena no lielākajām problēmām Mjanmā ir plaši izplatītais virsstundu darbs, un šeit daļa no vainas ir jāuzņemas arī pasūtītājiem.

"Lai ko arī neteiktu likums, virsstundu darbs ir liela problēma un izaicinājums fabrikām. Mēs strādājam ar šīm fabrikām, lai palīdzētu tām ieviest procedūras un sistēmas virsstundu samazināšanai. Viens no iemesliem šai situācijai ir veids, kā rūpnīcas pieņem pasūtījumus.

Bieži vien fabrikas pieņem lielus pasūtījumus, labi apzinoties, ka tās nespēs izpildīt darbu laikā un virsstundas būs nepieciešamas.

Vienlaicīgi arī lielo zīmolu ražotājiem un tirgotājiem būtu jārīkojas atbildīgi, neveicot nereālus pasūtījumus un neizvirzot prasības, kuras, kā jau pašā sākumā ir skaidrs, nebūs reāli apmierināt. Daudzi pasūtītāji no Eiropas pēdējos gados ir kļuvuši atbildīgāki, bet problēma joprojām pastāv un pasūtītāji bieži vien piever acis uz notiekošo," atzina Džeikobs Klīrs.

Džeikobs Klīrs norāda, ka pēdējos divos gados situācija ir uzlabojusies, jo valdība ir ieviesusi minimālo algu un noteikusi arī sociālās iemaksas gan darba devējiem, gan darbiniekiem. Šī ir viena no rūpnīcām, kurā minimālās algas prasības tiešām tiek ievērotas.

Salīdzinājumam daži skaitļi. Vidēji Mjanmas šūšanas industrijā strādājošais saņem aptuveni 1,2 dolārus dienā. Taču mūsu apmeklētajā rūpnīcā tiek maksāta minimālā alga – 3,5 dolāri dienā plus dubulta samaksa par virsstundām, kā arī piemaksas par produktivitāti. To, starp citu, mēra ar "SMART" projektā ieviesto svītrkodu kontroles sistēmu. Saņemtā alga ir gandrīz trīs reizes augstāka par vidējo, kas daudziem strādājošajiem ir milzīgs atbalsts. Virsstundas pastāv arī šajā rūpnīcā, taču pēc valdības izvirzīto prasību ieviešana virsstundu skaits ir mazinājies. Ja agrāk vidēji darba nedēļa bija 60 stundas, tad tagad tās ir aptuveni 48 stundas.

No 300 dolāru vērtas preces saņem dolāru

Kā norāda Mjanmas apģērbu ražotāju asociācijas ģenerālsekretāre Čin Čina Nve, kas vienlaicīgi ir arī Mjanmas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītāja, par spīti lielajam darba apjomam un salīdzinoši nelielajām izmaksām, par lielu peļņu runāt pagaidām nav iespējams.

"Mēs saņemam tikai 10% no izejmateriāliem. Kad šī prece nonāk jūsu valstī, tiek pievienotas ievedmuitas izmaksas. Kad prece nonāk noliktavās, tās cena tiek palielināta par vēl 100%. Kad tā nonāk veikalu plauktos, preces cena tiek palielināta vēl par 200% vai vairāk procentiem.

Ja, piemēram, kāda prece Eiropā maksā 300 dolārus, mēs no tās saņemam vienu divus dolārus.

Tāpēc mēs sakām saviem pasūtītājiem – mēs saņemam tikai maksu par ražošanu, palieliniet šo daļu un mēs naudu novirzīsim darbiniekiem. Pasūtītāji šo situāciju ļoti labi pazīst, taču viņi maksāt nevēlas," norāda Čin Čina Nve.

Par spīti tam arvien vairāk uzņēmumu Mjanmā ar cerībām skatās tieši uz Eiropas tirgu un tā augstajām prasībām par darbinieku labklājību, jo ikviens - arī Mjanmā - vēlas sadarboties ar atbildīgiem un starptautiski atpazīstamiem partneriem.

Čin Čina Nve uzsver, ka Mjanmai ir nepieciešams pārejas periods, lai šīs prasības pakāpeniski ieviestu dzīvē, taču vēlme un apņemšanās to darīt ir liela. Un iespējams, ka jau pavisam pārskatāmā nākotnē zīmols “Ražots Mjanmā”, būs apliecinājums ne tikai lētam darbaspēkam, bet arī kvalitatīviem produktiem, kas ražoti mūsu skatījumā visnotaļ pieņemamos darba apstākļos.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti