Viss notiek karstumā
Ir pusdienlaiks. Vairāk nekā trīsdesmit grādu karsts. Ēnu var meklēt zem retajiem kokiem Koulikoro pašvaldības finanšu departamenta dārzā. Zāle izdegusi brūna un čaugana. Saliekušies pie augstas, baltas sienas dārza pretējā malā slēpjas pieci melnādaini karavīri zaļās uniformās ar gatavībā izstieptiem ieročiem. Ložu tajos nav, jo Mali armijas mācības notiek apdzīvotā vietā, un šaušanu te atdarina ar balsi.
Kopā ar apmācāmo Mali armijas grupu ir divi igauņu instruktori un trešais ir latvietis – virsseržants Vilnis Karlsbergs. Viņam šodien jābūt ienaidnieka lomā un, sarkanā jakā un galvas lakatā tērptam, jāļaujas būt notvertam pie mūra sienas.
Vilnis Karlsbergs ir viens no diviem Latvijas karavīriem, kuri rotācijas kārtībā pusgadu dien Mali. Otrs viņa kolēģis ir kapteinis Andrejs Gorkušs, kurš ir personāla virsnieks un līdz ar to ikdienā strādā štābā, savukārt Vilnis katru dienu ir laukā kopā ar karavīriem un piedalās praktiskās apmācībās. Viņi nomainījuši savus priekštečus majoru Āri Zobenu un seržantu Egiju Rassu, kuri Mali misiju sāka pirmie.
Kad terorista vajāšanas epizode beigusies, Vilnis stāsta, ka Mali karavīri visu ņem ļoti nopietni un vadās arī pēc savām zināšanām.
„Sākumā jau šoks bija diezgan liels, viss savādāk... Mēs, piemēram, nepiefiksējām, ka maliešus no bērnības māca – nelien krūmos, neguli zālē, te ir čūskas, moskīti... Kad sapratām atšķirības, kļūva vieglāk saprasties," atceras Vilnis Karlsbergs.
Jau vakarpusē, kad darbi beigušies, Eiropas Savienības apmācības misijas bāzē Koulikoro tiekamies visi – gan Vilnis, gan Andrejs. Tuvojas krēsla, bet joprojām karsts. Bāze, kurā viņi katru dienu strādā, atrodas Mali militārās akadēmijas teritorijā, tā ir plaša, ar vairākām mūra ēkām, pagalmiem, sporta laukumiem, ēdnīcu, mazu veikaliņu, taču misijas un Mali armijas teritorijas ir nodalītas. Katru vakaru taures pavadībā Mali kadeti nāk nolaist un katru rītu atkal pacelt nacionālo karogu.
Vairākas reizes dienā starp karavīru maršu, bruņu auto troksni, komandieru pavēlēm iespraucas pilsētas minaretu dziedājumi.
Ātri mācās un ātri aizmirst
Bāzi Eiropas Savienības misijas karavīriem, kuru kopumā šeit ir ap 560 no 23 Eiropas valstīm, pamest nav ļauts, bet tajās retajās reizēs, kad viņi ir ceļā uz lidostu galvaspilsētā vai kā citādi satiekas ar vietējiem, izjūt ļoti draudzīgu attieksmi. To apstiprina arī mūsu karavīri.
„Cilvēki jūs sveicina, bērni lēkā, smaida, tas parāda noskaņojumu. Mēs esam viņiem draugi," saka Vilnis Karlsbergs.
Mali iedzīvotāju draudzīgā attieksme un atbalsts ārzemju karavīriem, ir arī viens no faktoriem, kādēļ dienestu Mali nevar salīdzināt ar Afganistānu.
Taču karavīriem, kā saka Andrejs Gorkušs, ir citi draudi:
„Latvijas karavīriem atrasties te ir droši – vienīgi malārija, kādas slimības, kas gūstamas fizisku kontaktu ceļā, neievērojot higiēnu. Bet mēs ar to rēķināmies."
Mali armija nav liela, aptuveni 14 000 karavīru, kas nedaudz vairāk nekā 14 miljonu iedzīvotāju zemei nav liels skaits. Eiropas Savienības apmācītie Mali karavīri tālāk dosies uz valsts nemierīgajiem ziemeļiem. Mali armija nav labi bruņota, jo tās rīcībā ir lielākoties Krievijas un padomju laiku ieroči, tāpēc apmācības notiek ar to, kas viņiem pieejams un ko reāli izmantos dzīvē. Daudzi no karavīriem neprot nedz lasīt, nedz rakstīt. Daļa prot franciski, bet daļa runā tikai vietējā, piemēram, bambara valodā, tādēļ treniņos piedalās arī tulki.
Eiropas Savienības puse karavīrus neatlasa, to dara Mali armijas vadība pati, bet teju no katra instruktora var dzirdēt, ka Mali karavīri neparasti ātri visu apgūst un ir ļoti, drosmīgi un motivēti. Lai gan darbā ar viņiem, ir jārēķinās ar šejienei raksturīgām kultūras īpatnībām, stāsta Andrejs Gorkušs un Vilnis Karlsbergs:
„Jā, viņi ātri mācās un – ātri aizmirst... Viņi daudz ko nedara, ko mēs gribam: saka – tur dzīvo spoks, tur ir tumšs, tur nav labi..."
Latvijas karavīri saka, ka tomēr par spīti visam eiropieši atceras, ka ienācēji šajā kultūrā ir viņi, nevis malieši. „Jā, jāmainās ir mums," saka Vilnis Karlsbergs.
Gandrīz Afrganistāna -2
Koulikoro pilsēta, kurā atrodas Mali militārā akadēmija un kurā atrodas Eiropas Savienības Mali karavīru apmācības misija, atrodas ap 60 kilometru no galvaspilsētas Bamako Nigēras upes krastā, kas rāmi plūst aiz nogāzes otrpus ceļam. Iespējams, šeit nekad neredzētu tik daudz un dažādu valstu militāro formu, ja Mali nebūtu nonākusi visai pasaulei un arī Eiropai bīstamā krīzē. „Afganistāna divi", tā par Mali runāja pirms vairāk nekā gada, kad te valsts apvērsumu, ko īstenoja militāri dumpinieki.
Kamēr galvaspilsētā Bamako bija ieņemti vairāki stratēģiski objekti un padzīts prezidents, valsts ziemeļos bez kavēšanās savu kārtību iedibināja ilgstoši slāpētie un ignorētie ceļotājcilšu tuaregu nemiernieki, kas gadiem cīnījās par ziemeļu daļas atšķelšanu. Taču, kā nereti revolūcijās, arī šajās neatkarības cīņās ātri un viegli iefiltrējās grupējumi ar gluži citiem nodomiem. Ar naudu un ieročiem šos centienus atbalstīja radikāla islāma grupējumi no Ziemeļāfrikas, Lībijas un citām valstīm, kas meklēja bāzes vietu un to bija to atraduši trauslajā, novājinātajā un nesakārtotajā Mali.
Tuaregu un islāma nemiernieku ceļi ātri vien šķīrās, bet ziemeļu daļas iedzīvotāji pēkšņi attapās drausmīga režīma apstākļos. Jaunie saimnieki ieviesa visnežēlīgākos islāma likumus, kas paredz nāvi un asiņainus sodus par nepakļaušanos. Mūzika, māksla, izglītība ir aizliegums. Pasaules mediji un eksperti, sekojot līdzi notikumiem Rietumāfrikas valstī, cēla trauksmi, norādot, ka, necīnoties tagad, pasaules sabiedrība var palaist garām brīdi, kad Mali kļūst par „Afganistānu divi" - ar spēcīgām, nostiprinātām radikālā islāma un terorisma saknēm.
Pirmā palīgā Mali atsteidzās Francijas armija. Gada sākumā Briselē Eiropas Savienības ārlietu ministri oficiāli vienojās sākt Eiropas Savienības Apmācības misiju Mali, kurā piedalītos dalībvalstu karavīri.
Drošība, ir viens no tiem ieguvumiem, ko piemin vietējie, runājot par Eiropas karavīriem. Vīri, kuri plata koka paēnā ietur pusdienlaika tēju pilsētas mērijas pagalmā, stāsta, ka labi ir zināt, ka kāds trenē viņu armiju. Piemēram, Abdulla Ajibs stāsta, ka ir nepieņemami, ka „Al Qaeda" grupējumi ar vardarbību vēlas uzspiest savu izpratni par islāmu: „Mali ir svēta zeme. Te ir tik daudz simtiem gadu vecu mošeju. Kā kāds var teikt, ka mēs nepazīstam islāmu. Mēs esam musulmaņu valsts, un te ir ļoti daudz cilvēku, kuri Korānu zina no galvas. Bet tad te nāk kaut kādi cilvēki no malas un saka, ka to visu zina labāk, un uzspiež mums kaut ko mēs nepazīstam."
Arī citi Koulikoro satiktie cilvēki piemin konfliktu, un, lai arī dienas aizrit bez bruņotām sadursmēm, no kara baidās. Tā arī māsa Mirjama, kura vada vietējo kristiešu sabiedrību: „Es nezinu, nezinu, kas te visam pamatā, šis konflikts jau ir tik sens. Saka, ka pie vainas ir ādas krāsa – tuaregi ziemeļos ir baltāki, dienvidos cilvēki ir melnāki. Bet tas nav pierādīts, jo es pati esmu no ziemeļiem un tur dzīvo arī melnāki cilvēki. Kopš te ir Eiropas armija, ir kļuvis drošāk, cilvēki to novērtē. Ja Francijas karaspēks, konfliktam sākoties, nebūtu iejaucies, mēs te vairs neatrastos, mēs būtu miruši vai aizdzīti."
Nabadzīga, taču viesmīlīga valsts
Seši mēneši – tik ilgs ir viena karavīra dienests militāro mācību bāzē, un tik ilgi kādu citu uzdevumu veic vietējie cilvēki. Tieši tik ilgu laiku Nigēras upe kļūst par maizes devēju daudziem Koulikoro iedzīvotājiem. Upes līmenis sausuma periodā nokrīt zems un tad ir iespēja ar laivām iebraukt tās viducī un smelt namu un ceļu būvniecībai vērtīgās smiltis, kuras ved krastā un ar spaiņiem nes tālāk, ber piramīdām līdzīgās kaudzēs un ved pārdot pilsētā.
Mali ir viena no nabadzīgākajām pasaules valstīm. Mēneša alga te vidēji ir 30 latu, bet dzīve nebūt nav izcili lēta. Litrs piena – 50 santīmu, litrs degvielas – gandrīz kā Eiropā – vienu eiro jeb septiņdesmit santīmu. Asfaltētu ceļu ir maz un tie ir izdangāti un slikti, zeļ korupcija visos līmeņos. Taču visā šajā postā un visos grūtajos laikos Mali nav zaudējusi vienu no savām raksturīgākajām iezīmēm – neizsmeļamu viesmīlību un tādēļ pārdzīvo, ka konflikts, kurš plaši atspoguļots arī medijos, aizslaucījis tūristus.
Nesen Koulikoro tapis zināms, ka Eiropas Savienība, visticamāk, pagarinās karavīru apmācību misiju vēl par diviem gadiem. Tā lēmusi Eiropas Politikas un drošības komiteja. Tagad tas jāapstiprina dalībvalstīm. Mali armijai gatavai būtu jābūt piecu gadu laikā. Laiks Mali ir kā Nigēras upe - dziļš un cerību pilns.
