Bēgot no karadarbības citviet Ukrainā, vairāk nekā 200 tūkstoši bēgļu ieradušies Ļvivā, valsts rietumu pilsētā, kurā pirms šī kara dzīvoja aptuveni 700 tūkstoši cilvēku. Tagad bēgļi ieplūst galvenokārt caur dzelzceļa staciju.

Starp viņiem – Oļehs un un Katja ar mazo meitu, kuri ieradušies no pēdējās dienās Krievijas bombardēšanas smagi skartās Kijivas piepilsētas Irpiņas. Ratiņus te iedevuši brīvprātīgie. Oļehs sievu un meitu vispirms nosūtījis atbraukt ar vilcienu, dienu vēlāk pats ieradies ar auto.

Oļehs pastāstīja: "Tālāk – mums ir radi Aizkarpatijā. Domāju, tur palīdzēšu, stāšos brīvprātīgajos, zemessardzē. Cerēsim, ka karš drīz beigsies un atgriezīsimies mūsu mājās.''

Bet Katrīna norādīja: "Ļoti bail. Braucu prom ar bērnu bez vīra nezinot, vai vēl vispār redzēsimies. Jo bija apšaudes, pat negribēju domāt, kā tas var beigties. Tagad esam kopā, tas priecē, ka esam dzīvi pagaidām."

Citi apņēmīgi palikt tuvāk frontes līnijām.

Haļina no Makarivas, kas atrodas netālu no Kijivas, palikusi Ļvivā mazliet ilgāk, lai palīdzētu tālāk tikt kādam vecākam pārim. Bet pati dosies uz Odesu pie meitas.

"Protams, pārdzīvoju. Man vēl tur bērni, divi dēli palika. Dod Dievs viņiem veselību. Man kopā četri bērni, vēl mazbērni. Par visiem pārdzīvoju. Bet ļoti ticu Dievam, un zinu, ka mums viss būs labi. Nevar krist gar zemi un raudāt... Ir jābūt stipriem, jādod piemērs bērniem un mazbērniem. Ka mēs esam Ukraina. Un Ukraina ir māte. Un mātei ir jābūt stirpai," teica Haļina.

Viena no rindām Ļvivas stacijā ir uz vilcienu uz Poliju. Daudz bērnu.

Šeit sievietes, kas ieradušās ar Kijivas vilcienu, tagad vēlas tikt vilcienā uz Poliju. Rindā nostāvējušas jau sešas stundas. Pirms tam nav bijušas savstarpēji pazīstamas. Grūtie laiki un ceļš veido jaunas cilvēciskās saites. Un dusmas pret Krieviju.

Raija, bēgle no Kijivas, stāstīja: "Noveduši mūs pie tā, ka tagad ciešam. Par ko? Lūk, mazi bērni. Kāds mums ar to sakars? Putinam [Krievijas prezidents Vladimirs Putins – red.] galva nav vietā."

"Esmu dzimusi kijiviete. Arī mana māsa te. Bērni palika tur, mazbērni. Bet mēs izbraucām. Ļoti žēl... Tas viss ir ļoti sāpīgi. Un ļoti negaidīti," sacīja Irina.

Savukārt Neļa, bēgle no Doneckas apgabala, norādīja: "Mūsu valdība pieliek lielas pūles, lai cilvēkus evakuētu. Bet nesanāk. Varbūt mums palīdzēs mūsu ārvalstu draugi. Jo tur ļoti daudz bērnu, viņi mirst, pagrabos dzīvo. Varbūt viņi jau tur miruši, sakaru nav. Jau ilgi nav sakaru ar manu māsu. Es nezinu, kas ar viņu."

Stacijā Latvijas Televīzija sastapa arī Vitāliju no Zaporižjas, kurš pavada uz Poliju sievu un bērnus. Viņa pilsētā kaujās nesen tika skarta atomelektrostacija. Pats Vitālijs paliks Ļvivā, lai palīdzētu.

"Protams, grūti. Ar grūtībām turu asaras. Jo nezinu, kad viņus atkal redzēšu. Protams, grūti. Maza metiņa – viņa pat nezina, kas notiek. Pieci gadiņi," viņš teica.

Lielākā daļā cer uz drīzu atgriešanos. Bet pagaidām – atvadas.

KONTEKSTS:

24. februārī Krievija pēc tās prezidenta Vladimira Putina paziņojuma par "militāro specoperāciju" sāka iebrukumu Ukrainā, kur sākotnēji triecienus raidīja uz militārās infrastruktūras objektiem, bet vēlāk, kad Ukrainas spēku pretošanās izrādījās negaidīti sīva, sāka arvien nežēlīgāk bombardēt Ukrainas pilsētas, bojā iet arī civiliedzīvotāji. Tāpat tiek ziņots par lūgumiem veidot humānos koridorus, jo vairākās pilsētās cilvēki nevar saņemt pat visnepieciešamākās preces.

Krievijas uzbrukums Ukrainai izraisījis vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas.

Kopš karadarbības sākuma jau vairāk nekā divi miljoni cilvēku no Ukrainas devušies bēgļu gaitās, liecina ANO Bēgļu aģentūras dati. Kopumā, pēc ekspertu aplēsēm, krīze Ukrainā varētu atstāt bez pajumtes 12 miljonus cilvēku. Latvija gatavojas uzņemt 10 000 iespējamo Ukrainas bēgļu.