Akmeņainā klajumā atvēlēta vieta nometnei
Latvijas Radio devās uz Libānas dienvidiem, pusotras stundas braucienā no galvaspilsētas Beirūtas uz kalnu ieskautu ciematu ar nosaukumu Anūta. Ielas malā, kas strauji līkumo lejup, izkārtojušās dzīvojamās mājas un mazi veikali, kuros tirgo maizi, no salmiem sietas slotas, apģērbu un uz āķiem uzkārtu svaigu jēra gaļu. Krustojumā iepretī ciemata skolai sarunāts satikt Anvaru Osmanu - vīru, kurš strādā vietējā pašvaldībā un varēs parādīt ceļu uz sīriešu bēgļu nometnēm. Viņš ir klāt pelēkā, vecā mersedesā, un kopā ar Ghassanu, uzticamo līdzbiedru Libānas dienās, Latvijas Radio dodas Anūtas kalnos.
Ceļš ved augšup un lejup dziļāk mežā, līdz nonāk koku un krūmu ieskautā nelielā, akmeņainā klajumā, kura vidū slejas no zilām un baltām plēvēm un papes saslietas būdas. Uz vairākām redzami lieli ANO Bēgļu aģentūras logo zilie burti. Starp kokiem vīd arī lielas, pelēkas plastmasas mucas ūdenim.
No pakalna lejā pelēkā džemperī un treniņbiksēs nonācis piecdesmit gadu vecais Abdekarims. Viņš sasveicinās. Viņš ar savu ļoti kuplo ģimeni - sievu un astoņpadsmit bērniem šajā nometnē dzīvo jau gandrīz piecus gadus. Atnākuši no Sīrijas pilsētas Idlibas, kas atrodas valsts ziemeļrietumos. Lejā ciematā dara vienkāršu darbus, palīdz celtniecībā, lauku darbos.
Tā dara vairums no vairāk nekā četrdesmit nometnē dzīvojošo sīriešu. Šī teritorija ir privāta. Saimnieks zemi atvēlējis pagaidu mitekļiem, un bēgļi te var uzturēties nenoteiktu laiku. Ūdeni atved ANO cilvēki, tāpat aģentūra gādā par pārtikas taloniem, vietējo ārstu. Abdekarims teic, ka par mājās atgriešanos var nesapņot, ja Sīrijā pie varas paliks esošais režīms un prezidents Bašars al Asads. Idlibā, no kurienes viņš nāk, visus vīriešus, kuri atgrieztos, saņemtu ciet un ieslodzītu. Vēlāk to sacīs arī vēl citi ciematā satiktie bēgļi.
Ienākot plēves un papes būdās, ir jāpieliecas. Istabās dzīvo pa vairākiem, stūrī matrači, drēbju kaudze, virtuvē pie sienas plastmasas maisiņi ar pārtiku, kas var glabāties ilgāk, dažas lielas pannas. Grīdai nav dēļu vai cementa pamatnes, tā ir mitra un akmeņaina. Vienīgā siltā un rakstainiem paklājiem izklātā ir lielā istaba būdas galā. Tur pie mazas metāla krāsniņas ar garu skursteni, kas ieteicas griestos, raibā garā kleitā, vilnas jakā, zem lakata noslēptiem matiem un basām kājām sēž Abdekarima sieva Meri.
Citā istabā satikta Asna. Viņa dzīvo kopā ar abiem bērniem. Atbēguši uz Libānu ar motociklu - visi četri uz viena. Viņa pukojas, ka visvairāk nometnē pietrūkst maizes krāsns, to jāiet pirkt lejā uz ciemu. Sīrijā maizi mājās cepuši paši. Virtuvē, kas iekārtota vienā no telpām, Asnu meita Jasmīna lielā bļodā laiž ūdeni. Viņa ir smalka, tumšā lakatā rūpīgi nosegtiem matiem.
Jasmīna tagad ir mājās, palīdz mammai, bet pēcpusdienā apmeklēs vietējo skolu, tāpat kā pārējie šīs nometnes bērni. Jasmīnai vislabāk patīk matemātika.
Uz skolu dodas arī bēgļu bērni
Šī nelielā sīriešu nometne ir viena no daudzajām, kas līdzīgi izveidota tuvākajā apkārtnē un kuru uzrauga ANO un vietējā pašvaldība. Tuvumā ir vēl vairākas, un jau pusgadu visi bērni saskaņā ar Libānā izdotu likumu apmeklē skolu. Mācības iekārtotas tā, ka no rīta izglītojas vietējie libānieši kopā ar sīriešiem, bet vakarā tikai sīrieši. Bērnus skolā nogādā vietējais autobuss.
Dodoties uz skolu, tur jau sākušās vakara maiņas nodarbības sīriešu bērniem. Rit franču valodas stunda. Solos sēž aptuveni divdesmit bērnu. Nodarbības notiek divās klasēs. Libānā, kas ir bijusi Francijas kolonija, franču valoda ir plaši lietota, un tiek mācīta jau no pirmajām klasēm, tāpat kā angļu un arābu valoda, savukārt, sīriešu bērniem tas ir jaunums.
Skolas direktors Rašids Abdallahs stāsta, ka skolai jaunais likums par obligātajām divām maiņām ir prasījis papildu pūliņus, un arī skolotājus nākas nodarbināt ilgāk. Tajā pašā laikā sīriešu bērnu izglītošanos viņi bez ierunām atbalsta.
Direktors Rašids Abdallahs ieslīgst garākā skaidrojumā par to, kādas problēmas būtu, ja nometnēs izaugtu bērni bez izglītības. Tur, augšā kalnā, pirmīt sastaptā Abdekarima ģimenē pēdējos gados ir piedzimuši vismaz trīs bērni.
„Neko vairāk par plēves būdu un nabadzību viņi nav redzējuši. Varat tikai iedomāties, kāda paaudze izaugtu bez skolas,” saka direktors.
Viņš arī min, ka netālajā Bekas ielejā, kas ir tuvu Sīrijas robežai, centra pilsētā Zahlē, kur atrodas vairākas sīriešu bēgļu nometnes, skolu neapmeklē liels skaits bērnu. Turp dodas arī Latvijas Radio.
Starp upi un persiku dārzu nabadzīgas būdas
Arī Zahle ir kalnaina pilsēta. Ceturtā apdzīvotākā valstī. Izlīkumojis cauri centram, ceļš nonāk pie tilta, kas šķērso upi. Tālāk tas nogriežas uz šaura grants ceļa. Un te paveras viena no savdabīgākajām un reizē skarbākajām ainavām - starp upi un koši balti ziedošu persiku dārzu garā, galu neredzamā līnijā no kartona, plēvēm, dažādu materiālu atliekām saceltas šķības, greizas, nabadzīgas būdas. Šī ir sīriešu pašu radīta un celta nometne.
Ierodoties apkārt svešiniekiem apstāj bērni un arī pulciņš vīriešu un sieviešu, kuri, rokās enerģiski vēdinot apdrukātas papīra lapas ar zīmogiem, stāsta, ka nav saņēmuši ANO reģistrāciju un nevar iegūt nedz pabalstu, nedz iztiku.
Nometnē dzīvo vismaz divi tūkstoši cilvēku. Vairums no viņiem jau piekto gadu.
Pie vienas no būdām apsēdies Ahmads, kurš Alepo pilsētā strādājis par taksometra šoferi, un vairākas ģimenes sievietes. Trīs mazākie puikas starp platām pelēkām segām, kas izžautas uz virvēm, spēlē futbolu ar bumbu, kas gaisu pa pusei jau izlaidusi.
Kā pastāsta Ahmads, neviens no viņiem neiet skolā. Visa vismaz desmit cilvēku lielā ģimene nāk no Alepo un iztiek no ANO pabalsta. Mājās, kā saka Ahmads, viņi atgriezties nevar, jo viss ir sabombardēts, un viņiem tāpat nebūs naudas, par ko to atjaunot.
Mīt pašu sameklētās vietās, garāžās, nepabeigtās mājās
Dažu minūšu braucienā no nometnes atrodas ANO Bēgļu aģentūras punkts. Tas ir viens no vairākiem Libānā. Tatjana Audi pati ir no Libānas un te strādā jau vairākus gadus. „Šajā rajonā ir lielākā bēgļu koncentrācija – 370 803 cilvēku," viņa stāsta.
Šis Bēgļu aģentūras punkts atrodas uz pašas Sīrijas robežas. „Tieši tā. Un bēgļi ir izkaisīti, viņi nedzīvo oficiālās nometnēs, jo valstī vispār tādu nav. Viņi mīt pa visu Bekas ieleju pašu sameklētās vietās, garāžās, kādos uz savu roku atrastos dzīvokļos, nepabeigtās mājās, noliktavās. Un tā nav tikai Bekas ielejā, bet visā valstī. Šeit mums ir vismaz 1280 šādu neformālu nometņu, tieši tādu, kādu jūs šodien redzējāt," stāsta Tatjana Audi.
Tatjana Audi stāsta, ka šādas nometnes bēgļi saceļ uz privātām teritorijām, un par telts vietu bieži ir jāmaksā pat līdz 800 dolāriem gadā.
ANO Bēgļu aģentūras cilvēkiem nākas meklēt slēptās nometnes, lai palīdzētu.
„Mēs ģimenēm izsniedzam plastmasas un koka materiālus, lai tās varētu uzcelt telti. Mēs piegādājam arī granti pamatnes izveidošanai, izbūvējam notekcaurules. Tas nav vienkārši, jo prasa ne vien fizisku darbu, bet arī privāto zemju īpašnieku atļauju. Mēs arī ierīkojam sanitāros mezglus, atvedam ūdeni. Turklāt mēs arī sniedzam finansiālu palīdzību. Mēs nevaram palīdzēt pilnīgi visiem, bet cenšamies sasniegt tos, kam klājas visgrūtāk. Tas izskatās kā bankomāta kartes un summa katrai ģimenei ir 170 dolāru mēnesī, kuru viņi var izvēlēties kā tērēt - vai maksāt īri vai ārstam, vai nopirkt drēbes, ēdienu, tā ir viņu brīva izvēle," stāsta Tatjana Audi.
Bēgļu krīze palielina spriedzi
Statistika patiešām ir skarba. ANO aģentūrā ir reģistrēti teju pusotrs miljons bēgļu. Vismaz 70% dzīvo krietni zem Libānas nabadzības līmeņa, kas ir trīs dolāri iztikšanai dienā, un gandrīz visi – 90% cilvēku - ir dziļos parādos.
Daudzi Libānas iedzīvotāji, kā pastāsta arī ANO aģentūrā, ir uzņēmuši un izmitinājuši sīriešus savās mājās. Taču līdz galam nospriegotu attiecību stīgu nevar nejust.
To saka ANO Bēgļu aģentūras pārstāve Lisa Abou Khaleda: „Ik pa laikam abu grupu starpā pieaug spriedze, jo sīriešus saredz kā apdraudējumu darba tirgū. Un šī gandrīz sešu gadu ilgā Sīrijas bēgļu krīze ir radījusi pamatīgu slogu īpaši robežai tuvu esošajās pašvaldībās. Ir dažas pašvaldības, piemēram, Bekas ielejā, kur dzīvo vairāk bēgļu nekā pašas Libānas iedzīvotāju.”
Atgriežoties galvaspilsētā Beirūtā, redzams tas, ko pastāstīja vēl ciematos - Beirūtā čakli strādā ceļamkrāni, top jaunas mājas, un lielākā daļa no tur esošajiem strādniekiem ir sīrieši. Tikpat daudz nabadzīgu sīriešu, lielākoties sieviete, ielās pārdod zīmuļus, kartītes, salvetes, bērni klaudzina pie automašīnu logiem ar saulē apvītušu, sarkanu rožu pušķiem. Vīrus redzu krustojumos sēžam apstādījumu malā un gaidām, kad kāda automašīna piestās un pēkšņi piedāvās kādus nelielu gadījuma darbu.
Libāna, kas pati pēc 15 gadu ilga pilsoņu kara aizņēmās naudu, lai atjaunotu valsti, nebija tam gatava, tik lielam cilvēku pieplūdumam īsā laikā, saka vairāki apvaicātie.
Taču tas, ko biežāk dzirdu - neviens te negaida, ka Eiropas Savienība ņems sīriešu bēgļu no Libānas pie sevis. „Tas pavisam nav vajadzīgs, jo cilvēku nevar no ielas iestādīt pilī,” vēlāk sarunā sacīs Latvijas goda konsuls Libānā Žerārs Renno, sakot, ka sīrieši negrib ceļot prom, viņi vēlas palikt tuvāk mājām. Un to pašu arī vairākkārt dzirdu arī no ANO Bēgļu aģentūras darbiniekiem, kuri katru dienu tiekas ar sīriešu bēgļiem.
Bet tas, ko Libāna gaida un vēlas, ir lielāks atbalsts, vairāk naudas no starptautiskās sabiedrības, līdzīgi kā tagad Turcijai. Lai ekonomika, kas patlaban, piemēram, ļoti cieš no tūristu trūkuma, varētu milzīgo slodzi izturēt laikā, kad valstī iedzīvotāju skaits ir palielinājies par trešdaļu.
