- Pēdējos piecos gados dzīve Lampedūzā ir kļuvusi rāmāka
- Lampedūzā pavadāmais laiks nav paredzams; ikdiena ir monotona un pelēka
- Iebraucēji laiku ikdienā pavada, mācoties valodu, skatoties TV vai internetu
- Papa Nino - vietējais, kurš afrikāņu puišiem nesavtīgi palīdz
- Gaidītā futbola spēle Gambija - Senegāla tomēr ir jāatceļ
Laivu ceļā uz Lampedūzā mazāk nekā agrāk
Kopš laika, kad žurnāliste Ina Strazdiņa pieredzēja, ko nozīmē, mazās Lampedūzas lielā sirds ir pagājuši trīs gadi, un viss ir mainījies. Tolaik vietējiem bija ārkārtīgi daudz iespēju pārbaudīt, cik liela tā viņu sirds ir. Cilvēku no Āfrikas pretējā krastā bija ļoti, ļoti daudz.
Nu ir aizvērts arī viens no diviem izmitināšanas centriem, vēl pirms dažiem gadiem par to rakstīja šausmu stāstus presē.
Vismaz tagad te tiešām ir daudz mierīgāk.
Krasta apsardzē saka, ka tagad laivu esot mazāk. Jūra nav laba bēgļu laivām. Tur strādājošie rāda uz ekrānu pie sienas ar tiešsaistes karti. Vidusjūra tur pilna ar dažādu krāsu trijstūrīšiem. Āfrikas krastā trijstrūrīša nav, un tas nozīmē, ka šodien Lampedūzā izglābto kuģis nepiestās.
Gaidīšanas laiks un Eiropa ne kā pirmā izvēle
Ko uz salas dara cilvēki, kuriem te ir pirmā sastapšanās ar Eiropu? To pieci.lv uzzināja vienu dienu pavadot kopā ar viņiem.
Lampedūzā viņus nevar nepamanīt. Tumšādaini puiši krāsainās hipsteru drēbēs, vienam galvā rozā cepure ar bumbuli, otram T kreklam pa virsu ir strīpaina sieviešu jaciņa un uzliktas aviatoru saulesbrilles.
Abduls Azizs ir viens no viņiem. Abdulam ne brīdi no sejas nepazūd pārsteiguma izteiksme, viņam ir 17 gadu, un viņš ir no Gambijas. "Dienā, kad atbraucām, viņi mums iedeva mazu grāmatiņu. Tajā bija rakstīts, ka mēs te, Lampedūzā, pavadīsim tikai trīs dienas, un viņi mūs pārvietos uz lielu salu, ko sauc par Sicīliju. Bet tās trīs dienas kļuvušas par vienu mēnesi un 10 dienām. Joprojām nezinu, kad mēs brauksim," norāda Abduls.
Tieši tā ir viņu nodarbe: gaidīt, kad viņus vedīs prom uz Sicīliju, Lampedūza ir tikai pagaidu vieta.
"Katru dienu gaidām. Šodien viņi saka — "Rīt varēsiet braukt!", un katru dienu tā. Gaidām to katru rītu pirms deviņiem. Tiklīdz ir pāri deviņiem, mēs zinām, ka šodiena nebūs tā diena," saka Fandings, kuram ir 21 gads. Viņš Gambijā bija galdnieks, strādāja kopā ar meistaru, kas iemācīja gatavot mēbeles.
"Jā, krēslus, kumodes un gultas. Bet tur ir problēma, pie mums nav daudz koka. Lai būtu vairāk ienākumu, ar to nepietiek. Tāpēc es nolēmu pārcelties uz Senegālu," norāda Fandings.
Klausoties Fandingā, pieci.lv saprata, ka, pametot savu valsti, cilvēku pirmā doma nav doties uz Eiropu.
Tas notiek pakāpeniski. Fandingam tās nebija nedēļas vai mēneši, tie bija divi gadi. Viņš pārcēlās uz Mali, dzīvoja tur, un šķiet, ka tad saprata, ka mēģinās tikt prom no Āfrikas.
"No Mali uz Alžīriju — tas bija šausmīgi. Tur ir tuaregu kaujinieki. Pat autobusa šoferis bija pārbijies, naktī izslēdzām visas gaismas, jo, ja viņi tevi noķer… Vissliktāk bija Lībijā, bet es joprojām esmu dzīvs. Cilvēkus nogalināja manu acu priekšā. Tagad katru rītu, kad pamostos un lūdzos, es lūdzos par tiem, kuri ir Lībijā, lai viņiem ir miers, jo zinu, cik tur šobrīd ir grūti," stāsta Fandings.
Arī Lamins norāda, ka ikdienā neko nedara. "Vienkārši atnākam šurp, vērojam ainavu, apskatām vietas," viņš saka. Lamins vēlāk paskaidros, ka visus Mandinkas cilts pirmdzimtos puikas Gambijā tā sauc. Ja vecākiem būtu piedzimusi meita, viņu sauktu par Fatimu. "Man nekas nekaiš, esmu drošībā. Mēs esam brīvi, paskatieties uz mums — varam iet ārpus nometnes, ja gribam, varam palikt iekšā, varam darīt, ko gribam," paskaidro Lamins.
Nav gan daudz, ko darīt. Viena no pieturvietām ir smilšu dzeltena baznīca Lampedūzas centrā. Tas ir aptuveni 25 minūšu gājienā no viņu nometnes, lai gan tās nav teltis, bet gan ēka, to tik un tā tā sauc. Pretī nak puiši ar caurspīdīgiem plastmasas maisiņiem rokās — baznīcā viņi tikuši pie siltām drēbēm.
Brālīgi dalīts internets, apelsīni un saldumi
Pie baznīcas pieci.lv satiek sešus puišus no Senegālas un Gambijas, visi atbraukuši kopā. Bakarijs ir vecākais, viņš ģērbies džinsu biksēs, mugurā zaļi-zila vatēta jaka ar lielām kabatām, viņš runā visu vārdā. Kamēr notiek saruna ar pieci.lv, garām iet vecāks itāļu pāris un puišiem saka, lai nāk atkal rīt, šodien drēbju vairs nav. Tāpat esot bijis jau vakar.
Daži joprojām ir basām kājām vai staigā iešļūcenēs, arī pie Papa Nino grāmatu veikala durvīm trijās valodās — itāļu, franču un angļu — rakstīts, ka kurpju nav.
Tur rīta pusē un pēcpusdienā līdz vēlai naktij var satikt cilvēkus no migrantu centra. Viņi tur brālīgi sadala laiku pie interneta, katram dotas piecas minūtes. Veikala skatlogā ir TV ekrāns, un tam pretī uz ielas var sēdēt un skatīties mūzikas video vai filmas. Te var pamācīties itāļu valodu, un vēl Papa Nino vakaros atnes apelsīnus un dala uz pusēm sagrieztus virtuļus un smalkmaizītes, tā lai visiem pietiek.
Dieva vietā jeb kāpēc ir svarīgi runāt pieklājīgi
"Viņam visi ir līdzvērtīgi," par Papu Nino saka Fandings. Ar to Fandings nedomā tikai laiku pie interneta.
"Ja gribi mācīties itāļu valodu, viņš iedos grāmatu, pildspalvu un mācīs. Viņš iedrošina mūs runāt itāliski. Viņš ir labs cilvēks. Mums nometnē nav televizora vai radio, bet šeit viņš mums atskaņo mūsu valstu mūziku. Gana, Nigērija, Serraleone, Gambija, Kotdivuāra, Burkinafaso un tā tālāk. Skan Senegālas mūzika, kādas divas vai trīs dziesmas, tad viņš jautā "Vai gambieši ir te?" un tad skanēs Gambijas mūzika. Viņš pret visiem izturas vienādi. Viņš ir labs cilvēks, viņš mums māca būt labiem," piezīmē Fandings.
Papa Nino galvā oranža žokejcepure, viņam ir sirmi mati un brilles. Viņš nerunā ne angļu, ne franču valodā, bet ar puišiem no migrantu centra ļoti labi saprotas.
Ar žurnālistiem viņš vairs nerunā. Apnicis, ka vietējie pēc publikācijām viņam kaut ko jautā, viņš nolēmis vienkārši turpināt darīt to, ko iesācis. Viņam ik pa laikam kāds pievienojas. Tā arī Maija no Zviedrijas, viņa jau septiņus gadus dzīvo Romā un šurp atbrauca pirms divām nedēļām atpūsties.
"Tad es viņu satiku — Nino. Katru rītu esmu šeit, mācu itāļu valodu, nolēmu palikt nedaudz ilgāk un palīdzēt viņam," stāsta Maija.
Migrantiem Nino ir kā Dievs, jo ļoti palīdz. Viņš ir te no astoņiem rītā līdz pusnaktij. Vasarā te ir daudz tūristu, un centra darbinieki neļauj migrantiem staigāt apkārt, un Nino strādā, viņam ir arī citi veikali.
Bet ziemā viņš ir kopā ar viņiem šeit, un veikals ir atvērts tikai viņu dēļ. Tas viņam dod prieku, viņš katru dienu saka, ka viņi man iemāca vairāk par dzīvi nekā es viņiem.
Puiši pie Papa Nino mācās vienkāršus vārdus un frāzes, viņiem rokās izdrukātas lapas ar cilvēka seju pretskatā, uz pieres, zoda, vaigiem uzdrukāts atbilstošais vārds itāļu valodā. "Mēs mēģinām viņiem iemācīt runāt ļoti pieklājīgi, jo Itālijā ir ļoti svarīgi teikt "paldies", "labvakar", "ar labu nakti" un tā tālāk, īpaši tad, ja esi no citurienes," norādīja Maija.
Gaidīšanas laiks ir beidzies
Uzzinot, ka pieci.lv drīz dosies prom, Lamins izsaka nožēlu.
Sestdien Lampedūzā būs futbola mačs starp Gambiju un Senegālu. "Mums būs liels mačs, daudzi nāks skatīties," stāsta Lamins.
"Vienu dienu spēlējām, bet saplīsa bumba, bet kāds vīrietis teica: "Ļaujiet, es jums nopirkšu bumbu" un nopirka divas, otrs nopirka vēl vienu. Tad nu sestdien mums būs liela spēle," klāsta Lamins.
Nākamajā dienā, starp lidojumiem uz Rīgu un vēl pirms lielās futbola spēles, pieci.lv saņēma ziņu, ka afrikāņi jau ir Sicīlijā.
Tā bija viena rietumāfrikāņu diena Lampedūzā. Te vēl viņi nav pazuduši Itālijas bēgļu sistēmā. Te viņi vēl tikai gaida, kāda būs "lielā sala, ko sauc par Sicīliju", un tikai retais domā par to, vai tā ir brīvība.
