ĪSUMĀ:
- Kopš 1974. gada, kad Turcija iebruka Kiprā un ieņēma tās ziemeļu daļu, valsts faktiski ir sadalīta divās daļās;
- Cīņa ar Lielbritānijas pilsoņiem par zemi;
- Pēc Turcijas iebrukuma 1974. gadā bēgļu gaitās devās 200 tūkstoši grieķu kipriešu;
- Punkts Kipras apvienošanās sarunām pielikts nav;
- Kipras gadījumā saskatāmas Tuvo Austrumu konflikta pazīmes.
2004. gads nesa Kiprai lielas pārmaiņas. Salu valsts, tāpat kā mēs, gatavojās iestāties Eiropas Savienībā. Taču pirms tam ANO paspārnē Kipra vēlējās atrisināt vairākus desmitus gadu ilgušo problēmu. Kopš 1974. gada, kad Turcija iebruka Kiprā un ieņēma tās ziemeļu daļu, valsts faktiski ir sadalīta divās daļās. Katrā no tām ir savas varas iestādes, sava valūta un atšķirīgs etniskais sastāvs. ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans ierosināja izveidot vienotu federatīvu valsti, kas kļūtu par Eiropas Savienības dalībnieci. Pirms 15 gadiem savu viedokli referendumā aicināja izteikt kipriešus. Atbilde bija noraidoša. Annana plāns izgāzās un kopš tā laika visi pārējie mēģinājumi atrisināt problēmu arī cietuši neveiksmi. Vai vēl pastāv cerības atbrīvot pēdējo okupēto teritoriju Eiropas Savienībā? Un kā tā izskatās?
Cīņa ar Lielbritānijas pilsoņiem par zemi
Pirms piecpadsmit gadiem starptautiskās preses uzmanību izpelnījās Kipras iedzīvotāja tiesāšanās ar britu pensionāriem Deividu un Lindu Oramsiem. Lietu īpaši skandalozu padarīja fakts, ka viņus aizstāvēja toreizējā Lielbritānijas premjerministra sieva Šerija Blēra. Strīda objekts – villa, kuru briti uzcēluši Kipras okupētajā daļā, uz zemes, kas pirms turku iebrukšanas piederēja kiprietim - prasītājam Meletijam Apostolidam, pie kura viesojās arī Latvijas Radio.
Tiesas prāva ilga gandrīz desmit gadus, sākumā Nikosijā, tad Lielbritānijā, līdz savu izšķirošo vārdu neteica Eiropas tiesa Luksemburgā. Kiprietis uzvarēja. Viņš uzskata – uzvarēja Eiropas vērtības. „Tas bija ļoti svarīgs lēmums, kas atzina bēgļu īpašumtiesības. Bet ne tikai. Galvenais jautājums, ko lēma toreiz, nebija tas, kuram pieder īpašums, bet gan Kipras tiesu tiesības lemt par jautājumiem, kas skar okupēto daļu un kuri nav iekļauti Eiropas Savienības tiesību aktos. Tas bija būtisks solis Kipras tiesu un to tiesību stiprināšanā," sacīja Apostolids.
Taujāts, kāpēc vispār nolēma uzsākt šo bezprecedenta cīņu, Meletijs Apostolidis stāsta: ap 2000 gadu viņam un citiem bēgļiem piederošās zemes valsts ziemeļos sāka intensīvi apbūvēt un izpārdot ārzemniekiem. Tagad viņš atzīst - apturēt izdevās tikai mazos investorus, kā šis pensionāru pāris.
„Tikmēr lielie ieguldītāji no Turcijas investē grandiozos tūrisma projektos, jahtu piestātnēs un citos objektos. Kurš tiesāsies ar viņiem? Un kurā tiesā? Turcijā? Mana tiesvedība notika Eiropas Savienības jurisdikcijā.
Es varēju tiesāties ar Lielbritānijas padotajiem, jo Lielbritānija vēl pagaidām ir Eiropas Savienībā. Bet kur es varētu sūdzēties par kāda krieva vai turka rīcību?”
tā Apostolidis. Tagad viņa zemē britu nelikumīgi uzceltā villa stāv tukša un aizaugusi. Bet viņa dzimtajās mājās sen dzīvo citi Kipras turki.
Vasara asins krāsā
1974. gada vasara Kipras vēsturē ir iekrāsota asins krāsā. Grieķijas iebrukums ar mērķi pakļaut salas vadību, izprovocēja Turcijas iebrukumu Kipras ziemeļdaļā.Tobrīd Meletijam Apostolidim bija 23 gadi, viņš bija iesaukts obligātajā militārajā dienestā un bija spiests doties karot. "Diemžēl, ir tikpat kā neiespējams aprakstīt piedzīvoto vārdos. Minēšu tikai to, ka es dienēju inženieru bataljonā un no 50 cilvēkiem mēs izdzīvojām 18. Tas bija ļoti sāpīgi. Un lielākā daļa no tiem, kas pazuda bez vēsts, pazuda manā dzimtajā ciematā Lapitā, salas ziemeļu daļā," atminējās Apostolidis.
Šajā ciematā dzīvoja arī Meletija ģimene ar diviem viņa brāļiem. Viņi bija spiesti atstāt dzimtās mājas vienu dienu pirms iebrukuma. Līdzi neņēma tikpat kā neko. Domāja, ka atgriezīsies, kolīdz nemieri rimsies.
„Atstājot savas mājas, mana māte paņēma līdzi savus izšuvumus. Man te viens ir ierāmēts uz sienas. To māte izšuva saderināšanās dienai, tātad pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados. Tā ir tradīcija. Izšuvums ir no zīda. Un kāpēc viņa to paņēma? Gan diegi, gan audums ir no zīdtārpiņiem, kas dzīvoja mūsu māju pagalmā. Tāda ir tradīciju, sakņu nozīmē. Mana mamma mantoja māju no savas vecmammas. Tie cilvēki, kas zaudēja savas mājas, zaudēja milzīgu daļu no savas dzīves. Te nav runa tik daudz par īpašuma vērtību, cilvēki zaudēja savu dzīvi, saikni ar līdzcilvēkiem," stāstīja Apostolidis.
Kopumā bēgļu gaitas tajā gadā uzsāka 200 tūkstoši grieķu kipriešu. Apostoližu ģimene pārvācās uz Nikosiju, sākumā pie radiem, vēlāk atrada savu mītnes vietu. Taču psiholoģiskā trauma bija neizmērāma. Viņa brālis karā ieguva garīga rakstura problēmas.
Tētis, zaudējot mājas, salūza un burtiski pēc dažiem gadiem nomira. Māte pelnīja iztiku, pārdodot izšuvumus, tīrot svešas mājas.
„Dzīve krasi mainījās. Vienu dienu tu esi pats savas dzīves noteicējs, tev ir īpašums, kur audzē citronkokus, gūsti pietiekamus ienākumus. Otrā dienā esi kalps, bez mājas, bez nākotnes un ar sāpēm par to, vai kādreiz varēsi atgriezties savās mājās. Mana māte, piemēram, vairs nespēja nopirkt citronus. Viņa teica: „Es nevaru!” Tas viņai bija pārāk smagi," stāstīja Apostolidis.
Četrdesmit piecus gadus veci notikumi vēl aizvien raisa sāpīgas atmiņas. Pēc asiņainajiem notikumiem viņš ar tukšu ceļasomu, burtiski karavīra kreklā un zābakos aizbrauca mācīties Londonā. Vēlāk kļuva par inženieri, arhitektu un nu jau ir pensijā. Viņš uzskata, Kiprai jau sen būtu jāatrisina īpašumu jautājums un jāapvienojas. „Jāatrod kāda formula, kurā abas puses justos drošas. Un protams, Turcijai jāpārstāj uzskatīt, ka šeit ir tās zeme. Šajā reģionā notiek ģeopolitiskas spēles. Un Kipra visiem šķiet kā negrimstošs kuģis," pārliecināts Apostolidis.
Punkts Kipras apvienošanās sarunām pielikts nav
Kipras varas iestādes grib un gatavas atkārtoti sākt valsts apvienošanas pārrunas. Kipras Ārlietu ministrijas runasvīrs Dimitris Samuils atgādina - pēdējais būtiskais mēģinājums panākt risinājumu izgāzās pirms diviem gadiem, kad Turcija atteicās izvest no valsts ziemeļdaļas savus bruņotos spēkus. Bet punkts sarunām pielikts nav.
„ANO ģenerālsekretārs ar savu īpašo sūtni Džeinu Holu Lūtu turpina darbu, lai atsāktu sarunas. Īpašā sūtne jau ir tikusies ar visām iesaistītajām pusēm – abu salas kopienu, valstu-garantu un Eiropas Savienības pārstāvjiem, lai vienotos par pārrunu uzsākšanas nosacījumiem. Prezidents Niks Anastasiadis ir iesaistīts šajā procesā un mēs ceram, ka pārrunas sāksies pēc iespējas ātrāk. Katra diena ir zaudēto iespēju diena un ar katru dienu atrisināt problēmu kļūst aizvien grūtāk," stāstīja Samuils.
Kipras vadošās partijas „Demokrātiskā apvienošanās” pārstāvis Niks Tornaritis klāsta – galvenais Kipras mērķis, partijas uzskatā, ir atbrīvot un apvienot valsti. „Nevar mūsu mazā valsts palikt sadalīta. Un, protams, nevar Turcija, kas vēlas iestāties Eiropas Savienībā, turpināt valdīt pār Eiropas zemi, par pilntiesīgas Eiropas Savienības dalībvalsts daļu.
Tāpēc es uzskatu, ka tā ir Eiropas Savienības problēma. Ņemot vērā sarežģītās attiecības ar ASV, ar "Brexit", Eiropas Savienībai jāpaplašina sava rīcībspēja visā Kiprā," norādīja Tornaritis.
Taču opozīcijā esošās otrās lielākās Kipras partijas AKEL pārstāvis un Kipras universitātes profesors Nijazi Kiziljureks nav tik optimistisks. Viņš uzskata, ka Kipras apvienošanas pārrunas ir nonākušas strupceļā un lielākās izredzes ir abām kopienām pašām būvēt sadarbības tiltu. Piemēram, sākot kopējos jauniešu projektus. Arī uz robežas starp abām valstīm ir "sadarbības māja", kur satiekas abu kopienu pārstāvji.
Pārāk daudz pretrunu, lai kāda no pusēm piekāptos
Kipras galvaspilsētas Nikosijas centrā Latvijas Radio tiekas ar žurnālistu Kirjaku Pieridi. Robežšķērsošanas punktā brīvi izlaiž bez liekas aizķeršanās. Turku pusē Latvijas Radio pamana brīdinājumu imigrācijas kontrolei – dokumenti jāuzrāda obligāti. Kāpēc? "Viņi saka, ka kontrolē imigrācijas plūsmas. Taču šī nav robežkontrole. Vajadzēja parādīt personu apliecinošu dokumentu. Nav ne zīmoga, ne vīzas, nekā! Tas tāpēc, ka abas puses saprot, Kiprā nav divu valstu. Kustība ir brīva, jo to paredz Eiropas Savienība," stāsta Pieridi.
Taču arī žurnālista viedoklis par sadalītās salas problēmu ir skeptisks. Viņaprāt, pretrunu ir pārāk daudz, lai kāda no pusēm piekāptos. Savu lomu spēlē arī enerģētikas faktors – proti, gāzes atradnes jūrā Kipras tuvumā, kas varētu būt vienas no lielākajām pasaulē, taču vēl ir izpētes priekšā. Tikmēr riski palielinās.
„Kipras turki ir pārāk maza kopiena, salīdzinājumā ar 70 miljoniem Turcijas pilsoņu. Lielais kapitāls šeit pieder Turcijai. Nauda nav Kipras turku rokās. Pamazām šī daļa var kļūt par Turcijas daļu. Tādā gadījumā Kipras turki izzudīs, un viņu vietā grieķu kipriešiem būs jāsastopas ar lielvaru," pauda Pieridi.
Uz nākamo interviju Latvijas Radio dodas uz okupēto Kipras ziemeļdaļu. Atšķirības manāmas zibenīgi – visi plakāti un ielu nosaukumi ir turku valodā, pie mastiem plīvo Turcijas un Ziemeļkipras karogs. Turcija ir vienīgā valsts pasaulē, kas atzīst šo republiku un, kā saka Kipriešu apvienības prezidents Ozs Karahans, viss te ir pakļauts Turcijas interesēm.
„Tagad jūs ienācāt zemē, kur dzīvo aptuveni pusotrs miljons turku un tikai aptuveni 100 tūkstoši turku valodā runājošu kipriešu. Tātad šī ir okupācijas zeme, nospiešanas zeme. Turku kiprieši šeit piedzīvo traģēdiju," stāstīja Karahans. Vien dažus desmitus metru no robežšķērsošanas punkta vienā ielas pusē ir Turcijas vēstniecība, kurai iepretim tā saucamais Ziemeļkipras parlaments, kur viens kontrolē otru, saka mans sarunu biedrs. Tepat blakus arī šim režīmam oponējošās, taču turku valodā iznākošas avīzes „Afrika” redakcija. Tai pērn janvārī uzbruka Turcijas atbalstīti protestētāji.
„Cilvēki parlamentā vienkārši vēroja, kā viens tūkstotis barbaru rāpās pa sienām, lai nogalinātu mūs visus redakcijā," atminas Karahans. Cietušo, par laimi, nebija. Laikraksts iznāk jau vairāk nekā 20 gadu, un uzbrukumi šajā laikā bijuši vairāki. Ozs rāda sienās izsistus caurumus.
Tomēr šie žurnālisti tāpat kā pārējā pasaule neatzīst okupētās daļas varas iestādes un ir gatavi cīnīties par Kipras vienotību. To atzīst izdevējs Senērs Levēns, kurš kopā ar Ozu Karahanu šogad startē Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Jaunībā viņš ir studējis Maskavā, tāpēc sazināšanās notiek krieviski. Latvijas Radio jautāts, vai ir saredzams drīzs problēmas atrisinājums, viņš ir noraidošs.
Kipras gadījumā Levēns saskata Tuvo Austrumu konflikta pazīmes un saka - kad situācija normalizēsies, piemēram, Irākā, Sīrijā, Lībijā, Izraēlā un Palestīnā, tad arī varētu rast atrisinājumu Kipras konfliktam.
Kipra ir ciešs starptautisku interešu samezglojums. Tuvo Austrumu reģiona tuvums to padara īpaši jutīgu. Arī tas, ka šī ir viena no ilgstošākajām ANO miera uzturēšanas misijām norāda, ka ātra risinājuma nebūs. Taču 45 gadi nav maz, un, ja vien būtu politiskā griba, vienošanos varētu panākt. Cerams, ka Kipras vadībai izdosies ne vien atjaunot sarunas par salu valsts apvienošanu, bet arī veikt šo izšķirošo soli, lai neviena Eiropas Savienības mala nebūtu okupācijas varā.
