Zeme – kam tā pieder un kurš to kontrolē – tas ir gadu desmitiem ilgušā Izraēlas un palestīniešu konflikta pamatā. Uz tiesībām tajā uzstāj gan vieni, gan otri. Par to liecina arī pieredzētais kaimiņos esošajās Izraēlas Psagotā un Palestīnas Ramallā.
- Psagotas ebreju kolonijā uzskata, ka izraēliešiem ir tiesības dzīvot tur, kur viņi atrodas
- Izraēliešu jaunieši stāsta, ka reizēm palestīnieši viņus apmētā ar akmeņiem. Viņi paši grib mieru
- Kaimiņos dzīvojošo Psagotu un Ramallu atdala vārti, barjera un armijas kontrolpostenis
- Norobežojoties palestīniešu ģimenes mājas priekšā uzceļ augstu betona sienu
- Palestīniešu mājas saimnieks Ramallā savu namu nepametīs, kā to bija spiests darīt viņa tēvs
Mēs neesam, lai ar kādu cīnītos; šī ir mūsu zeme
Psagotas vīna darītava, kas atrodas 40 minūšu braucienā no Jeruzalemes.
Šī ir viena no ebreju kolonijām Rietumkrastā. Tā ir zeme, ko palestīnieši uzskata par savējo un daļu savas nākotnes valsts.
Tepat blakus strādā smagā tehnika, grauž akmeņaino kalna virsmu. Traktori un racēji šeit atbrīvo vietu, lai celtu jaunas ebreju kolonistu mājas.
Viens no viņiem ir Psagotas vīna darītavas īpašnieks Jakovs Bergs. Kopā ar ģimeni viņš šeit ieradās no Krievijas trīs gadu vecumā. Tēvs, matemātiķis, sapņojis par saikni ar šo zemi, šeit sāka audzēt ķiršus un vīnogas, tirgoja citiem. Dēls, pēc profesijas jurists, pats uzsāka vīna ražošanas biznesu 2003.gadā. No 3000 pudeļu toreiz līdz gandrīz 400 000 pudeļu gadā patlaban, Psagotas vīna darītava tagad ir lielākā Rietumkrastā jeb, kā to sauc ebreji, Jūdejā un Samārijā.
Tā kā šīs vīns tiek ražots no vīnogām, ko audzē ebreju kolonijās Rietumkrastā, un kuras starptautiskā sabiedrība uzskata par nelikumīgām, tad aktīvisti aicina viņa vīnu boikotēt, līdzīgi kā visus ebreju apmetnēs ražotos produktus. Pašu Bergu šeit sastapt neizdodas, bet viņa galvenais vīndaris Jakovs Orjahs saka, ka finansiāli vīna darītava no aicinājumiem boikotēt pat ir ieguvusi, jo tas pievērš uzmanību un aktivizē tos cilvēkus, kas viņus savukārt atbalsta un attiecīgi pērk viņu vīnu.
Jautāts par kolonistu attiecībām ar palestīniešiem, viņš atzīst, ka situācija ir sarežģīta. Tas, ka palestīniešu vidū kolonisti nav gaidīti, nozīmē drošības pasākumus, lai pasargātos no uzbrukumiem, piemēram, teritoriju bloķēšanu un slēgšanu.
Vienlaikus Orjahs saka, ka ebreju apmetnēm ir tiesības šeit būt.
“Mēs šeit neesam, lai pret kādu cīnītos. Šī nav aizņemta zeme, un mums nav, kam to atdot atpakaļ. Mūsu nācijas esības šeit tradīcija ir tūkstošiem gadu sena,”
saka Orjahs. “No vienas puses, ir problēma, ka ir vietējie iedzīvotāji, kas cieš no tā, ko mēs darām, lai cīnītos pret teroru. No otras puses, tas ir mūsu mantojums, un tā ir mūsu zeme, kurā atgriežamies pēc 2000 gadu. Nav tā, ka mēs vienkārši kaut ko iekarojam un atņemam viņu zemi. Daudzējādā ziņā tā ir mūsu zeme. Iemesls, kādēļ šeit esam, ir kas vairāk nekā tikai tas, ka mēs to varam un spējam. Mums ir arī iemesls būt šeit,” viņš norāda.
Vīna darīšana šeit ir biznesa un ideoloģijas sajukums.
Psagotas vīna darītavas pārstāve Noa Šlomaja rāda senu ebreju monētu no laikiem pirms Kristus, kas, šeit ierīkojot vīna dārzus, atrasta senā alā. Vienā monētas pusē iekalts uzraksts “Par Ciānas brīvību”, otrā pusē – vīnogulāja lapa. Šī monēta tagad rotā Psagotas vīna pudeļu etiķetes, un tās atrašana bijis svarīgs pamats vīna darītavas attīstīšanai, norāda Šlomaja.
“Tas bija apgaismības brīdis - mēs atrodam vietu, kur pirms 3000 gadu ebreji taisīja vīnu. Tas ir emocionāli nolemt turpināt kaut ko, kas nepieder tikai tev. Tā ir tradīcija, tā ir piederība zemei, piederība nācijai, tā ir lietas darīšana, ko Dievs grib, lai mēs darām. Tā ir zīme, ka mēs darām pareizu lietu, un mums vairs nebija šaubu,” norāda Šlomaja.
Par saspringto situāciju vaino palestīniešus
Pati Psagotas ebreju kolonija atrodas desmit minūšu autobusa brauciena attālumā no vīna darītavas.
Dibināta 1981.gadā, patlaban tur dzīvo aptuveni 2000 cilvēku. Tā atrodas pakalna virsotnē tieši blakus palestīniešu pilsētai Ramallai, kas no Psagotas pāri ielejai ir labi pārskatāma.
Saskaņā ar cilvēktiesību organizāciju apgalvoto, arī šī apmetne daļēji uzbūvēta uz privātas palestīniešu zemes.
Psagotā dzīvo arī 18 gadus vecie Anitajs Dvivs un Jonatans Tvito, kas šeit dzimuši un auguši. Viņi par saspringto situāciju vaino palestīniešus. “Piektdienās viņi nāk pie mums. Dažreiz met akmeņus. Armija mūs pasargā. Mēs gribam mieru,” norāda Tvito.
Abi dzimuši laikā, kad 2000. gadā sākās otrā Intifiada jeb palestīniešu sacelšanās. Toreiz no Ramallas uz Psagotas ēkām tika šauts ar ieročiem, uz ko Izraēlas armija atbildēja ar raķetēm, un gar apmetni uz Ramallas pusi uzbūvēja augstu betona sienu, lai šejieniešus pasargātu no lodēm. “Viņi uz mums šāva, un tad armija uzbūvēja sienu. Mēs tikko bijām piedzimuši,” uzsver Dvivs.
Jautāts, vai paliks šeit dzīvot, Dvivs dod pretrunīgu atbildi: “Es nezinu, vai palikšu šeit dzīvot. Nedomāju, ka palikšu. Man ir māsa un brālis, kas šeit dzīvo ar savām ģimenēm un bērniem. Šeit dzīvot ir lieliski”.
Starp trim dzeloņdrāšu žogiem dzīvo kaimiņi
Izraēliešu Psagota un palestīniešu Ramalla ir tik cieši blakus, ka aiz trīs dzeloņdrāšu žogu rindām, kas apjož visu koloniju,
tuvākās palestīniešu mājas ir vien 10-20 metru attālumā.
Tepat lejup var nokāpt pa ceļu, kas Psagotu savieno ar Ramallu. Tas ir slēgts – priekšā slēgti vārti, barjeras un armijas kontrolpostenis. Pāri ielejai no Ramallas sāk velties musulmaņu lūgsnu skaņas.
Šeit esošais Izraēlas armijnieks saka, ka palestīnieši te bijuši vēl pirms pāris stundām un metuši akmeņus. To darot pusaudži, jaunieši – vecie viņus aicinot to nedarīt, jo grib klusumu, mieru, negrib asaru gāzi, nosaka Izraēlas karavīrs.
Kopš Sešu dienu kara 1967.gadā, kad Izraēla no Jordānijas pārņēma kontroli pār Rietumkrastu un Austrumjeruzalemi, palestīniešu teritorijās izveidotas vairāk nekā 100 ebreju apmetnes, kurās dzīvo aptuveni pusmiljons cilvēku. Starptautiskā sabiedrība kolonijas uzskata par nelegālām, Izraēla iebilst. Palestīniešu ieskatā to pastāvēšana ir viens no galvenajiem šķēršļiem miera procesam, nozīmē Izraēlas kontroli pār ceļiem, palestīniešu teritoriju sašķelšanu un nākotnes valsts izveides apgrūtināšanu.
Betona žogu būvē bez brīdinājuma un arī nakts režīmā
Ramalla. Ceļš no tepat blakus pakalnā esošās un redzamās ebreju kolonijas Psagotas prasīja kopumā divas stundas, izmetot lielu apli caur Jeruzalemi divos autobusos.
Ramallā izkārti plakāti, aicinot palestīniešus pēc dažām dienām doties ikgadējās Nakbas jeb Katastrofas dienas demonstrācijās, kurās pieprasa palestīniešu bēgļu tiesības atgriezties dzimtajās zemēs un Jeruzalemi.
Ramallas pievārtē atrodas kādas palestīniešu ģimenes māja. Tā atrodas blakus citai ebreju kolonijai. Šīs mājas priekšā nesen uzcēla augstu betona mūri.
100 metrus no Beit-Elas ebreju kolonijas šeit atrodas gaišas krāsas ķieģeļu vienstāva palestīniešu māja. Šeit dzīvo Hosams Jomahs un viņa divu brāļu ģimenes – 22 cilvēki.
Māja atrodas tādā kā ielejā. Vienā pusē pāri zālainam laukam pakalnā ebreju apmetne, bet otrā tepat blakus, mājas priekšā – pirms dažiem mēnešiem Izraēlas varasiestāžu uzceltā trīs, četrus metrus augsta betona bloku siena. Tajā atstāta dažus metrus plata sprauga, lai varētu tik uz un no mājas – vienīgās šajā vietā.
Betona sienu sienu sākts celt novembrī. Mājinieki saka, ka būvdarbi sākti, viņus nemaz nebrīdinot.
Sākumā būvdarbu grafiks bijis no plkst. 22 vakarā līdz 4 no rīta, bet vēlāk no 7.30 no rīta līdz 18 vakarā. “Naktīs bija troksnis smagās tehnikas dēļ. Naktīs mēs nevarējām brīvi iziet vai ienākt caur šiem vārtiem. Bet, kad viņi sāka būvēt no rītiem, bija vēl grūtāk, lai tiktu uz skolu un darbu,” norāda 19 gadus vecais ģimenes loceklis Ferass Hakams Džumā.
Līdzīga pieredze ir viņa 11 gadus vecajai māsai Hadilai. “Viņi mūs mēdza apturēt un pārbaudīt, kad gājām ārā no mājas uz skolu. Dažreiz viņi mums lika griezties atpakaļ vai gaidīt, tādēļ vienmēr kavējām skolu,” stāsta Hadila.
Savi vērojami ir arī 17 gadus vecajam Ihabam. “Kopš tika uzbūvēta šī siena, kaimiņi vairs tik bieži neciemojas. Baidās nākt ciemos,” norāda Ihabs.
Izraēlas varas iestādes sienas uzbūvēšanu pamato ar drošības apsvērumiem, jo no netālu esošās bēgļu nometnes palestīnieši gar šo māju regulāri dodas protestēt, mest akmeņus pie ebreju kolonijas, kas atbild ar to pašu, un drošībnieki ar asaru gāzi.
Palestīnietis: Viņi rūpējas nevis par drošību, bet cenšas iegūt zemi
Mājas saimnieks, 53 gadus vecais Hosams Jomahs todien atrodas darbā apdrošināšanas firmā Ramallā. Tiekoties birojā, viņš noraida argumentus par drošību. Viņaprāt, kolonisti grib kontrolēt vairāk zemes.
“Ja viņi saka, ka tas ir vajadzīgs un pamatoti, tad kādēļ to būvēja tieši šajā vietā? Tad viņiem to vajadzēja būvēt aiz manas mājas, pie ebreju apmetnes.
Kādēļ viņi uzbūvēja tieši šajā vietā? Jo tas ir nevis drošībai, bet tāpēc, ka viņi sev grib vairāk zemes,” norāda Jomahs.
Viņš saka, ka tagad, tiklīdz kaut kas notiek, tā Izraēlas karavīri nāk uz viņa māju. Viņa tēvs ieradās šeit netālu esošajā bēgļu nometnē 1948.gadā kara laikā pēc Izraēlas valsts dibināšanas no ciemata pie Jafas, vēlāk šeit uzbūvēja māju, un Jomahs saka, ka no tās neaizies.
“Neko citu vairs nevar darīt, bet es palikšu savā mājā. Tā ir mana māja.
Manam tēvam nācās pamest savu ciematu. Es to atkal nedarīšu,” klāsta Jomahs.
Konflikta saknes ir dziļas, pārliecības par savu taisnību stingras, un bailes ir dzīvas. Ebreju kolonisti un palestīnieši dzīvo cieši blakus, taču tajā pašā laikā divās nošķirtās un atšķirīgās pasaulēs. Ebreji palestīniešus apsūdz par vardarbību, palestīnieši Izraēlu - par aparteīda režīmu, zemes sagrābšanu, apspiešanu un tiesību pārkāpšanu. Ja šajā zemē reiz iestāsies miers, tas prasīs lielus kompromisus no abām pusēm.
