Stiprinot aizsardzības pozīcijas arī Poltavas apgabalā, tiek veidoti jauni ierakumi.
Ar cerību uz labāko, bet gatavojoties sliktākajam.
Poltavas apgabals robežojas ar Sumu un Harkivas apgabaliem. Joprojām smagas cīņas notiek pie Harkivas, kur Krievija turpina apšaudīt pilsētu ar artilēriju.
Pozīcijās Latvijas Televīzijas ieradās ap Lieldienu laiku, un brīvprātīgie, kā arī vietēji sagādājuši cienastus.
No Harkivas ieradās arī teritoriālās aizsardzības vienības loceklis ar iesauku "Direktors". Viņš pastāstīja: "Te bulciņas, pīrādziņi, ļoti daudz visa kā. Mums ved ļoti daudz, tādēļ badoties nebadojamies. Militāro dienestu pildām kā pienākas, tā ka viss normāli. Tikai, kā mums trūkst – ekipējuma. Bruņuvestes, bruņucepures, ceļu aizsargi. Vajag daudz rāciju."
Ierakumus pārzina teritoriālās aizsardzības vienības, kas līdzīgas Latvijas Zemessardzei.
Ātri apēst pusdienas ierodas viens no brīvprātīgajiem karavīriem. Vēl pirms pāris mēnešiem daudziem te bija nekādas vai ļoti maz militārās pieredzes. Teritoriālās aizsardzības vienības karavīrs atzina: "Mums te visi tā – mājās sēdēja un pēkšņi – "Sveiki, brāļi slāvi no Krievijas nāk "palīdzēt"!" Te visi brīvprātīgie, visi atnāca 25. februārī. 24. [februārī] karš, bet 25. [februārī] visi atnāca. Paši. Ne par naudu. Viss ir galvā."
Ierakumos tagad pozīcijas sargāt gatavojas dažāda gadagājuma un dzīves pieredzes karavīri.
Anatolijs pastāstīja: "Pārlidoja pirmās pāris lidmašīnas, sapratu, ka kaut kas nav tā. Dzirdēju otru pāri lidmašīnu, un septiņos no rīta jau biju pie mūsu vienības štāba. Mums visi ir brīvprātīgie. Te nav neviena, kurš būtu iesaukts. Visi atnāca paši. Un, protams, ka varu uz viņiem paļauties."
Savukārt Oleksandrs norādīja: "Esam gatavi visam, ja kaut kas nāks, dosim viņiem iekšās. Ģimenes nav šeit, izbraukusi. Sieva, divi bērni. Tagad atrodas Prāgā. Uz laiku. Jo šeit nav droši. Grib mājās. Bet pagaidām nedrīkst. Pagaidām nedrīkst mājās. Lai pagaidām paliek tur. Kamēr pie mums nebūs miers."
Bet "Direktors" piebilda: "Man saknes vispār no Krievijas. Es pat savējiem zvanīju uz Krieviju, jautāju – ko gan jūs darāt, ko jūs darāt, nelieši? Bet viņi neticēja. Saku – Harkivu bombardē! Bet viņi netic. Mans tēvs arī bija karavīrs. Un viņš arī neticēja. Netic, ka Krievija uzbrukusi Ukrainai. Tas ir vispār... Bet nekas! Nekas! Mēs viņus viennozīmīgi uzvarēsim. Viss būs labi. Mēs zinām, par ko cīnāmies."
Plecu pie pleca te arī latvietis – atvaļināts Latvijas virsnieks Valdis Jurgelāns, kurš ieprecējies un tikai pērn pārvācās uz dzīvi Poltavā. Viņš sacīja: "Šīs aizsardzības pozīcijas skaitās vienas no nozīmīgākajām, jo tās tika veidotas ceļu krustojumā, kur iespējami sagaidāms pretinieks."
Šeit esošie ir motivēti cīnīties, uzsvēra Jurgelāns, taču sagatavotības līmenis ir dažāds.
"Ir cilvēki, kuri jau 2014. gadā piedalījušies kaujas darbībās, kaut lielākā daļa ir tādi, kuri tikai tagad pirmo reizi ņēmuši rokās ieročus. Arī tagad notiek apmācības ar viņiem. Kā ziņoja vada komandieris, arī šodien bija taktiskās mācības, kā pareizi ieņemt aizsardzības pozīcijas, un ko katrs dara noteiktajā kaujas darbības fāzē," skaidroja Jurgelāns.
Viņš uzsvēra – vajag vairāk ekipējuma. Daļa šeit dienošo aprīkojumu pirkuši arī par savu naudu. Par spīti tam visi noskaņoti cīnīties.
