Apšaudes turpinās, rindā pēc pārtikas jāstāv vairākas stundas
Harkivā, dažus desmitus kilometrus no frontes līnijas, situācija ir nosacīti mierīga. Naktī un arī pa dienu ik pa laikam skan sirēnas, kas brīdina par iespējamu gaisa uzlidojumu. Saņemtas ziņas, ka arī šonakt raķetes izšautas uz Harkivu. Citādi varētu teikt, ka dzīve pilsētā turpinās. Tie iedzīvotāji, kas nav aizbraukuši, nosacīti apraduši ar situāciju, protams, ņemot vērā karastāvokli un nemitīgās apšaudes pilsētā. Harkivieši ar to mēģina kaut kā sadzīvot.
Izdzīvošana gan nav vienkārša, īpaši tiem, kas zaudējuši darbu. Lai gan veikali un aptiekas strādā, kursē arī sabiedriskais transports, kas kara laikā ir par brīvu, lielai daļai cilvēku pārdzīvot šo laiku nav vienkārši.
Daudzi ir atkarīgi no humānās palīdzības, kas vismaz šajā pusē nepienāk tādos apjomos, kā būtu nepieciešams.
Ceturtdien Latvijas Radio apmeklēja vienu vietējās pašvaldības organizētu palīdzības punktu, kur izsniedz pārtiku. Tur rindā stāvēja vairāki desmiti dažāda vecuma cilvēku, arī daži bērni. Un šie cilvēki stāstīja, ka pārtikas visiem nepietiekot un izsniegtās devas ir mazas.
Piemēram, todien tur rindā stāvošie dabūja puskukulīti baltmaizes un aptuveni kilogramu miltu, kā arī trīs buljona paciņas. Ar to jāiztiek vairākas dienas, līdz atkal tiks izsniegta palīdzība.
Uzrunātie cilvēki rindā pēc pārtikas pauda:
"Pirmie tika pie konserviem, mums tikai milti palika."
"Pa vienai krūzītei…"
"Divas stundas [stāvam]."
"Humāno palīdzību atved ļoti maz, dažkārt visiem nepietiek. Vajadzēja otrdien atvest, bet pārcēla uz šodienu, bet saņemt nav ko.. Lūk, man septiņdesmit devītais numuriņš, bet saņemt jau vairs nav ko."
Turpat rindā viens pats bez vecākiem stāvēja arī 13 gadus vecs puika. Arī viņš tāpat tika pie puskukulīša maizes un miltiem.
Arī piektdien apšaudes pilsētā turpinājās. Piektdienas rītā divas raķetes trāpījušas Harkivas centrā – viena no tām iznīcinājusi divstāvu māju, otra trāpījusi augstskolas ēkā. Ziņu par cietušajiem patlaban nav. Tāpat apšaudēm Harkivas reģionā pakļautas vismaz 15 apdzīvotās vietas.
"Viņi grib visu iznīcināt, lai mums arī nebūtu"
Latvijas Radio ceturtdien apmeklēja arī kādu pilnībā sagrautu skolu. Tajā līdz karam mācījās 1600 bērni, tagad ēkas daļa, kurā atradās klases, raķešu uzlidojumā ir gandrīz pilnībā sagrauta. Šajā skolā nav atradušies militāristi, arī apkaimē nav neviena militāra objekta – tikai divi bērnudārzi un vairākas dzīvojamās mājas.
Izdevās arī sastapt šīs skolas direktora vietnieci, kas zināja stāstīt, ka Harkivā šobrīd pilnībā iznīcinātas 11 skolas, bet vairāk nekā 100 ir dažāda veida bojājumi.
Irina Šepiga norādīja: "Tas nav karš kā karš, kas tiek izcīnīts karalaukā. Viņi vienkārši iznīcina infrastruktūru, viņi vienkārši iznīcina izglītības sistēmu, kultūru. Laikam to, kā viņiem pašiem nav, viņi grib, lai arī mums nebūtu."
Apmeklē restorānus, stāv rindā pēc maizes, skan sirēnas – milzīgi kontrasti
Harkiva šobrīd ir lielu kontrastu pilsēta. No vienas puses, ir rindas pēc maizes, no otras – centrā strādā restorāni, kafejnīcas, cilvēki atpūšas. Tas viss bez kāda pārtraukuma turpinās arī brīžos, kad skan kārtējās sirēnas par gaisa uzlidojumu. Kontrasti ir milzīgi.
Harkiva ir Ukrainā otrā lielākā pilsēta, tajā līdz karam bija aptuveni 1,5 miljoni cilvēku. Tagad ielas ir samērā tukšas, cilvēku maz, bet ir. Precīzi dati par to, cik daudz cilvēku palikuši pilsētā, nav.
Latvijas Radio, sastopot vairākus pilsētniekus, vaicāja, vai Harkivā atrasties ir droši, uzrunātie atbildēja – nē, bet iespēju doties prom neredz.
Argumenti ir dažādi. Dažas sievietes norādīja, ka labprāt brauktu prom, bet tikai kopā ar saviem dzīvesbiedriem vai dēliem, kas šobrīd nevar pamest valsti. Izskan vēl arī tādi argumenti, ka jāpieskata dzīvoklis, ka šeit vismaz viņiem ir jumts virs galvas, jūtama nedrošība par to, kādu atbalstu varētu saņemt citur.
Cilvēki arī atgriežas, bet apzinās – karš var ilgt gadiem
Lai arī Harkiva ir krievvalodīga pilsēta, visi uzrunātie kā vienīgo risinājumu kara pārtraukšanai saskata okupantu sakāvi, vismaz no tiem, kurus uzrunāja Latvijas Radio, neviens nepauda Krieviju atbalstošus uzskatus. Tieši pretēji.
Piecus mēnešus kopš kara sākuma ir arī cilvēki, kas turpina pilsētā atgriezties. Taču aina ir drūma –
ir liela neskaidrība par turpmāko. Visi gaida ukraiņu uzvaru, bet labi saprot, ka šis karš var ilgt gadiem. Un tas nozīmē, ka šajā periodā būs jāpārvar milzīgas problēmas.
Piemēram, skola, kuru Latvijas Radio apmeklēja ceturtdien, ir pilnībā iznīcināta. Raķetes lādiņš sagrāvis korpusu, kurā bija klases, un šobrīd, pat ja drošības apsvērumu dēļ būtu iespējams atjaunot mācības klātienē, bērniem vienkārši nav, kur atgriezties.
Taču ir cilvēki, kuri tomēr brauc mājās. Tādi sastapti arī uz robežas pie iebraukšanas Ukrainā. Salīdzinot ar situāciju februāra beigās un aprīļa sākumā, kad Latvijas Radio arī apmeklēja Ukrainu, toreiz robežu varēja šķērsot aptuveni pusstundā, tad tagad jau vairākas stundas jāpavada rindā.
Viedokļi par drošību pēc atgriešanās atšķirīgi
Uzrunātajiem cilvēkiem, kas gaidīja iebraukšanu Ukrainā, viedokļi par to, cik droši ir atgriezties, atšķiras. Rindās uz robežas ir daudzas mātes ar bērniem. Piemēram, divām uzrunātajām sievietēm no Kijivas apkārtnes viedoklis par drošību pēc atgriešanās ir atšķirīgs. Viena brauc tikai uz brīdi, lai atvadītos no tuvinieka, otra atgriežas pavisam.
Viena sieviete pauda: "Mēs atgriezīsimies Ukrainā un drīzumā arī brauksim atkal prom. Mums vienkārši ir ģimenes apstākļi – bēres, un mums ir jāatgriežas mājās. (..) Bet bailes ir milzīgas. Tu katru reizi skaties ziņu pielikumus, kur ir sirēnas, kur aizlidojušas raķetes, kur tās ir notriektas. Jūs taču saprotat, kad raķeti notriec, nevar jau prognozēt, kur tā nokritīs. Viņi tagad ļoti stipri bombardē austrumos – Harkiva, Mikolajiva, Hersona, vairāk dienvidu, austrumu rajonus, lai gan vakar lasīju, ka arī rietumos Volinskas rajonā vairākas raķetes notriektas."
Tikmēr otra sieviete Natālija sacīja: "Spriežot pēc tā, ko saka draugi, tur jau ir vairāk vai mazāk mierīgi. Kā saka, pie visa pierod. Ja pie mums pilsētā atkārtosies kaut kādi briesmīgi notikumi, tad brauksim prom."
Jāuzsver, ka visi uzrunātie ir pārliecināti, ka agrāk vai vēlāk karš noslēgsies ar Ukrainas uzvaru. Vajag tikai palīdzēt Ukrainai ar atbilstošiem ieročiem.
KONTEKSTS:
24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Krievijas agresija pret Ukrainu izraisījusi vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas. Daudzi rietumvalstu uzņēmumi nolēmuši aiziet no Krievijas tirgus.
