Kalē džungļos dzīvo tie patvēruma meklētāji, kas par savu sapņu zemi izraudzījušies nevis Vāciju, bet Lielbritāniju. Tomēr briti savu robežu viņiem nav atvēruši, tāpēc viņi ir te – pie Francijas ostas Kalē.
6-10 tūkstoši patvēruma meklētāju dzīvo teltīs un sanaglotās finiera mājiņās. Apmēram tūkstotis no viņiem ir bērni bez vecākiem. Pārsvarā tur ir patvēruma meklētāji no Irākas, Sīrijas, Afganistānas un Eritrejas.
Šī gada februārī daļu no nometnes Francijas varas iestādes jau nojauca. Tomēr nometne atkal atjaunojusies.
Bērnu aizsardzības organizācijas uztraukušās, jo toreiz pazuda vairāk nekā 120 bērni, kas kopš tā laika nav redzēti.
Tāpēc Lielbritānija beidzot piekritusi uzņemt šeit dzīvojošos bērnus, ja viņiem Lielbritānijā dzīvo kāds radinieks. Uz to cer arī Abdula, kuram esot 17 gadi. "Man ir divi brālēni Lielbritānijā, viens ir Mančesterā un otrs citur."
Abdulas ceļš no Afganistānas uz Kalē dzungļiem nav bijis viegls. "Afganistāna ir mana dzimtene, man tā patīk, bet es tur nevaru dzīvot, jo man tur nav droši. Man tur ir problēmas. Kad es sāku savu ceļojumu no Afganistānas, es 15 dienas gāju kājām, tad no Irānas uz Turciju – 5 dienas. No Turcijas es mēģināju tikt uz Bulgāriju divas reizes. Pirmajā reizē viņi mūs noķēra un visu atņēma – mūsu kurpes, drēbes, naudu un pateica – dodieties atpakaļ uz Turciju. Otrajā reizē es četras dienas un naktis gāju cauri mežam."
Kalē daudzi nevēlas tik fotografēti un filmēti, un bieži vien tas pat izraisa agresīvas situācijas.
Šajā nometnes daļā dzīvo tikai vīrieši – sievietes un ģimenes mitinās īpaši norobežotā daļā –, tāpat arī bērni bez vecākiem. Tāpēc šeit ir visnedrošāk. Te piekauti un apzagti vairāki žurnālisti, un arī LTV tiek ieteikts pēc pulksten sešiem apkārt nestaigāt. Džungļos ir džungļu likumi.
"Nekārtības te notiek katru dienu – policija pat neprasa, kāpēc te cilvēki nomirst, kāpēc notiek kautiņi, kāpēc te bīstami gulēt vai staigāt apkārt," atzīst Mahmuds.
Mahmuds ir no Afganistānas, pusgadu pabijis Krievijā, iemācījies krievu valodu. Tad devies tālāk caur Norvēģiju, Zviedru, Dāniju uz Vāciju, kur deviņus mēnešus dzīvojis bēgļu nometnē. Bet no turienes sūtīts uz pirmo ierašanās vietu – uz Norvēģiju, kur viņam draudējuši seši mēneši cietumā. Tāpēc nonācis Parīzē un pēc tam šeit – Kalē džungļos. Te viņam ir telts un bezcerības sajūta. Kurp viņš dosies tālāk – viņš vēl nezina.
"Te ir ļoti grūti dzīvot. Piemēram, uz dušu vai pēc ēdiena jāstāv rindā divas stundas. Kad līst, man ir ļoti grūti – viss apģērbs ir slapjš," atzina Mahmuds.
Francijas varas iestādes ir paziņojušas, ka šo visu nākamajā nedēļā plānots nojaukt. Šeit ieradīsies daudz policijas un buldozeru. Bet pagaidām šeit vēl cilvēki dzīvo un daudzi ir neziņā par savu nākotni. Sadzīves apstākļi šeit ir skarbi, it īpaši tagad, kad rudens un lietus dzīvi šeit padara daudz grūtāku.
"Franču valdības lēmums nojaukt tā saucamos Kalē džungļus ir mūsuprāt labs lēmums, jo cilvēki – bēgļi, migranti - nevar dzīvot šādos apstākļos," sacīja ANO Bēgļu aģentūras pārstāve Selīna Šmita.
Tomēr daudzi šejienieši negrib doties uz labiekārtotām bēgļu nometnēm citviet Francijā. Viņi grib uz Lielbritāniju.
Arī etiopietis Abdulla, ka te džungļos dzīvo jau gadu un plāno šonakt atkal mēģināt tikt uz smagajām automašīnām, kas brauc garām uz Lielbritāniju. Daudzi tā aiziet bojā.
"Es zinu, ka tas ir ļoti bīstami, bet man nav dokumentu, nav māju, manai valstij ir problēmas," noteica Abdulla.
"Cilvēki turpina ierasties Eiropā un Francijā - bēgļi, migranti. Globālā līmenī pārvietoto cilvēki skaits nekad vēl nav bijis tik liels - kopš statistikas sākuma, kopš Otrā pasaules kara. Šobrīd pasaulē ir vairāk nekā 62 miljoni pārvietotu personu. Bēgļi turpinās ierasties, un ar to ir jārēķinās, un tam jāatrod risinājumi," sacīja Šmita.
Kalē ''džungļu'' izveidošanās pašā Eiropas centrā gan parāda, ka oficiālie risinājumi vismaz pagaidām bijuši vāji.
