Māju nav un darba nav, uzkrājumi beigušies
Humānajā palīdzībā bērniem parasti ir rotaļlietas, savukārt mammas vairāk priecē drēbes un pārtika, ar ko pabarot bērnus. Jau vairāk nekā trīs gadus ilgais karš ir atstājis nabadzībā daudzus vietējos, taču jo sevišķi, tos, kuri devušies bēgļu gaitās, lai glābtos no lodēm.
Piemēram, Jūlijas dzīvoklis atradās netālu no Doņeckas lidostas. Viņai ar bērnu nekas cits neatlika, kā meklēt drošāku vietu.
Šobrīd mājās nav iespējams atgriezties, nelielie iekrājumi ir beigušies, savukārt darbu atrast arī neizdodas. Tādu stāstu bēgļu no Austrumukrainas vidū ir ļoti daudz.
“Tas ir ļoti nozīmīgs pienesums. Saulespuķu eļļa, ko šeit dod, (..) ļoti palīdz. Kad tu vēl atnes mājās piecus kilogramus kartupeļu, tad vari būt drošs, ka būs ar ko pabarot bērnu. Cerība, protams, ir. Ar to vien dzīvojam. Palīdz baznīca vai vienkārši cilvēki, kam ir laba sirds,” saka Jūlija.
Savukārt Slovjanskas iedzīvotāja Anna stāsta, ka viņai humānā palīdzība nepieciešama, jo ir trīs bērni un nu jau arī viens mazbērns. Visiem vajag kādu apģērba gabalu.
Jau septītā krava no Latvijas
Kopējais pārvietoto personu skaits, kas ir oficiālais apzīmējums bēgļiem savā zemē, Ukrainā joprojām pārsniedz 1,5 miljonu. Humānā palīdzībā Doņeckas apgabalā nonāk ar starptautisku gādību, tostarp no Latvijas.
Laikā, kad Latvijas Televīzija ir Ukrainā, tur ierodas jau septītā humānās palīdzības krava, kas ir atvesta ar Latvijas Aizsardzības ministrijas un Latvijas Ārlietu ministrijas gādību.
Pļaviņš skaidro, ka šīs mantas Latvijā nonāk no Zviedrijas. Pēcāk Latvijas institūcijas sagatavo kravu pārvešanai uz Ukrainu.
Izaicinājumi ne tikai kaujas laukā, bet arī civilajā dzīvē
Pļaviņš gan Ukrainā nav tikai humānās palīdzības dēļ. Viņš lasa Ukrainas armijas artilēristiem lekcijas “Nepadodies!”. Līdz ar ieilgušo karastāvokli Ukrainā arvien vairāk ir jādomā, kā notiekošais psiholģiski un garīgi ietekmē karavīrus.
“Viņiem ir neziņa [cik ilgi būs karš] – tas ir ļoti ilgi! Reizēm viņi paši nezina, cik ilgi šeit uzturēsies - gadu vai sešus mēnešus. Tāpat ir ģimenes ar savām problēmām – sievas, bērni, kuri nezina, kad tētis atgriezīsies. Tāpat ir sašķelšanās sabiedrībā – viņi domāja, ka [sabiedrība] daudz ātrāk viņus sapratīs. Daudzi, kas beidz dienestu, nevar atrast darbu sava psiholoģiskā vai garīgā stāvokļa dēļ,” klāsta Pļaviņš, atzīstot, ka karavīriem ir daudz izaicinājumu arī civilajā dzīvē.
Patlaban armijā situācija ir krietni uzlabojusies, salīdzinot ar haosu, kas bijis konflikta sākumā.
Proti, apgāde ir gana laba, virsnieku attieksme – normāla. Tikai mājās tik bieži nesanākot atgriezties. Tomēr nav arī izvēles. “Tagad sākuši atbildīgāk izturēties pret karavīriem un zemāk stāvošajiem,” saka Ukrainas armijas karavīrs “Lapsa”. “Ir vairāk sākuši rūpēties par viņu problēmām un likteni. Par citiem nezinu teikt, bet par sevi gan – es zināju, kurp eju. Labāk es esmu šeit, nekā ienaidnieks atnāk pie manis mājās,” norāda “Lapsa”.
Mokošā neziņa par nākotni
Tajā pašā laikā ir jūtams, ka armijā gruzd neapmierinātība, jo nākotnē nav paredzamības.
“Mēs esam karavīri un paši nevaram iet uzbrukumā,” stāsta kāds no Ukrainas armijas virsniekiem. “Būs pavēle stāvēt – stāvēsim! Būs pavēle doties uzbrukumā – dosimies uzbrukumā! Katrā ziņā visi ir noskaņoti uz uzvaru un paņemt atpakaļ to, ko no mums paņēma. Mēs taču negājām uz viņu mājām Krievijā. Viņi atnāca pie mums,” atzīmē “Lapsa”.
Humānās palīdzības kravas un morālā palīdzība ir ļoti novērtēta, taču uz jautājumu, kad beidzot dzimtenē iestāsies miers, atbildes joprojām nav.