Dnipro – ceturtā lielākā pilsēta Ukrainā. Vienā no tās rajoniem starp daudzdzīvokļu mājām redzams centrs “Harmonija”. Agrākais atpūtas un sporta komplekss ar skaistuma salonu, frizētavu un saunu.
Tagad “Harmonija” kļuvusi par bēgļu un viņu mājdzīvnieku mītni. Viņu īstās mājas ir Kramatorskā, Luhanskā, Harkivā, Mariupolē.
LTV gids ir centra vadītājs Dmitrijs Antoņenko: “Ejam, es jums visu parādīšu!”
“Tie ir mūsu bēgļi. Viņi pie mums dzīvo jau ilgāk nekā mēnesi. Ir tādi, kas ir caurbraucēji. Viņi paliek vienu, divas naktis un dodas uz rietumiem. Vinnica, Ļviva. Šodien mēs dalām humāno palīdzību, kuru sagādājis Sarkanais Krusts. Katram dod zināmu naudas summu, lai izdzīvotu. Pusotrs tūkstotis grivnu. Nedaudz, bet patīkami. Vismaz kaut kas no valsts. Dzīvo parastos apstākļos, mēs jums tūlīt parādīsim,” stāsta Antoņenko.
Šo centru par savām mājām sauc 134 cilvēki. Un bēgļi izmitināti visur. Lielajā sporta zālē. Mazajās administrācijas telpās. Pat pirtī. “Cilvēki ar invaliditāti. Ir sieviete, kurai trīs insulti bijuši, paiet nevar, tikai ar ratiņkrēslu. Dzīvo pirtī. Viss tur ir, duša, tualete,” Dmitrijs lepojas. “Ir silti, mājīgi un ērti. Sievietes un bērni guļ uz saliekamajām gultiņām, bet vīriešus, kuri te mīt, cenšamies uz grīdas izguldīt.”
Gandrīz vai katrā istabiņā ir pa mājdzīvniekam. Suņi, kaķi. Dmitrijs zina arī viņu vārdus. “Mums ir tik skaists dzīvnieks. Paskatieties, kāds skaistulis! Tas pieder bēgļiem. Te dzīvo ģimene no Harkivas, viņiem divi kaķi un viens slēpjas...ā...te apakšā. Zaķīt, nāc laukā! Onkulis tevi nofilmēs. Arī pārcēlušies. Marija un Ļusja.... Nebaidies. Viņiem ir labi, atjēgušies no negatīvā,” stāsta centra vadītājs.
Ar kaķi rokās pretī nāk Jeļena Asaula: “Mans vīrs ir Ukrainas bruņotajos spēkos, aizstāv mūsu dzimteni. Mēs te. Jūs redzat? Raudu... Viss būs labi! Ukraina uzvarēs! Jūs zināt, kas notiek Harkivā. Bumbo, ir bailes! Kaimiņu mājas ir sagrautas. Viss, ko rāda ziņās, tā arī ir. Divas stundas pēc tam, kad bijām pametuši pilsētu, to ceļu sāka bumbot. Mums paveicās. Paguvām izbraukt.”
Jūlija Abareca pieskata, lai dēls – otrklasnieks Matvejs – pieslēdzas pirmajai stundai. “Šodien pirmā diena tiešsaistē. Sazinājās caur “Zoom”. Stunda iet desmit minūtes, skolotāji Harkivā atrodas. Klasē bija 32 skolēni, tagad katrs kaut kur aizbraucis, skolotāja tagad sasaucas ar katru. Stunda notiek no Harkivas, mēs jau bijām pārcēlušies uz Harkivu un tagad no turienes uz Dnipro. Nokļuvām pie Dimas un Iras, esam pateicīgi, ka pieņēma. Mēs Harkivā sešus gadus nodzīvojām, atbēgām no Doneckas, Krasnogorovkas,” stāsta Jūlija.
Ik pa brīdim Matvejs noplāta rokas, jo skolotāja “pazūd” no ekrāna. Interneta pieslēgumi mēdz pievilt.
Matveju karš pilnībā izšķīris ar labāko draugu Klimu: “Viņam ir astoņi gadi, tāpat kā man, viņš ir foršs. Viņš mācījās kopā ar mums. Bet tagad aizbraucis uz Vāciju un iet citā skolā.”
Tatjana Perminova, kara bēgle no Severodoneckas, tur rokā savu šuneli: “Mums pilnībā visu sagrāva, gan balkonu, gan māju. Nav kur atgriezties. Vīrs tur palika. Pagrabā sēž. Dzīvoklis vēl nav pavisam sagrauts, tur mums arī trusis un kāmis palika. Mums ir sakari, sarakstāmies. Nav ūdens, gāzes, elektrības nav. Bet humānā palīdzība palīdz. Ved viņam visu, viņš saka – es palikšu līdz uzvarai. Bet mūs šurp. Te viss ir bez maksas. Un zāles dod pēc receptes. Viss ir labi.”
Pār sievietes seju rit asaras, bet viņa paliek pie sava: “Pagaidām nav, kur atgriezties, pagaidām mēs te. Pagaidām nezinām, kur... Viss ir labi.”
Marija Visjagina ir no nelielas pilsētiņas Volnovahas. Un pat te – zālē uz grīdas – nevar nosēdēt mierā. “Šuju aizdari. Nu vismaz kaut kāda nodarbe. Grūti neko nedarīt. Mēs no pagraba izlīdām ar to, kas mugurā. Un aizbraucām uz Pokrovsku bez nekā. Man bija somā dokumenti un aptieciņa. Viss. Un viss, kas mums tagad mugurā... Paldies cilvēkiem! Mūs apģērba un apāva. Man šitā jaka ļoti patīk. Gribu uztaisīt smuku aizdari un tagad šuju,” saka Marija.
Viņa pateicas savam kaimiņam un viņa izturīgajam pagrabam, kurā slēpušies vairāk nekā nedēļu: “Mēs kopā bijām kādi 35 cilvēki pagrabā. Divas mājas un vēl kaimiņi. Katrs kaut ko atnesa. Kādam bija ūdens. Ko nu kurš atnesa no mājas. Vīri uz uguns sildīja to ūdeni, bet tā... Izdzīvojām, kā varējām. Ziniet, pat atcerēties negribas. Smagi. Nevienam neko tādu nenovēlētu. Tas bija šausmīgi. 4. martā līdz mums atkļuva pilsētas galva un teica: kam ir savs transports, ir koridors, 10–15 minūšu laikā var izbraukt.”
Pēc pagraba šausmām dzīve “Harmonijā” Marijai šķiet brīnišķīga: “Mēs nestrādājam, neko nedarām. Atvainojos par salīdzinājumu, mēs kā kūrortā te. Protams, līdz kūrortam te tālu, bet mēs te dzīvojam. Mūs baro. Ir visi apstākļi. Ir, kur gulēt. Ir duša. Viss ir brīnišķīgi.”
Gaļina gan tā nedomā. Abu dialogs ir kā optimista saruna ar pesimistu.
Gaļina: Man ir 70 gadi. Plānojām nosvinēt, bet pēc mēneša mums ar vīru zelta kāzas. Nekas no tā nebūs.
Marija: Gaļa, būs! Dieva dēļ, viss būs!
Gaļina: Nebūs!
Marija: Tā nedrīkst!
Gaļina stāsta savu stāstu: “Mūsu māju vispār... No pirmā līdz devītajam stāvam. Viss ir sagrauts. Es arī sapņoju atgriezies, tikai nezinu, kur... Kā ticīgs cilvēks es nedrīkstētu just naidu. Un es cenšos lūgt. Mums šurp atnāca mācītājs. Viņš teica, ka nevajag turēt naidu sirdī. Bet ir ļoti grūti. Es lūdzu Dievam, lai šo naidu izņem no manis, es negribu ar to dzīvot. Tas mani plosa. Tās emocijas... Mana meitiņa paguva izbraukt. Viņai ir mazs bērniņš. Mīlulītis. Viņai ilgi nebija bērnu, un tad pagājušajā gadā piedzima mana mazmeitiņa. Tagad viņa ir 9 mēneši. Viņa aizbrauca. Un, kā Bībelē rakstīts, nemēdz būt nejaušības. Pie robežas satika pazīstamu ģimeni, kura viņus no sākuma uz Ternopiļu paņēma, bet pēc tam – uz Norvēģiju. Viņa tur viena pati ir. Bet malacis, māk angļu valodu.”
Izrādās, ka sirmā kundze ir arī sākusi rakstīt dzeju: “Nekad dzīvē neesmu dzeju rakstījusi, bet tagad sāku. Un man viens dzejolis ir par vecumu.”
Nemanāmi paskrēja laiks.
Likās, tik tikko bija divdesmit pieci.
Bet sirmums jau matos viz
Un atpakaļ nepagriezt to.
Arī grumbas sejā ievilkušās,
Gaita sen vairs strauja nav
Bet sirdī palicis tas pats viss –
Mīlestība, cerība un pavasaris.
Viņa visus savus dzejoļus deklamē no galvas. Pēdējais esot par karu.
Jau pavasaris klaudzina pie loga.
Pavisam drīz it viss būs ziediem klāts.
Bet šoreiz vajag nedaudz pagaidīt,
Kad karš beigs mūsu zemi kājām mīt.
Lai naidnieks aizietu, mums vajag spēku,
Tas mūsu kaujiniekiem drosmi dos,
Lai laimīgi mēs atkal visi varam būt,
Līdz galam vienotiem mums vajag kļūt.
Sēžot uz saliekamās gultiņas nelielajā bēgļu centrā, Marija pievienojas: “Dnipro izturēs! Un mēs kopā ar to. Sagaidīsim Volnovahas atbrīvošanu un atgriezīsimies. Un celsim no jauna. Atjaunosim. Viss būs labi!”
