Parkā, ko ieskauj Briseles pilsētas steidzīgās ielas un stikloti daudzstāvu nami, jau vairākas dienas saslietas teltis. Tās atveduši Beļģijas glābšanas dienesti. Starp kokiem izvietoti galdi, uz kuriem salikta pārtika, ūdens, plastmasas iepakojumā ietītas maizītes ar sieru. Tālāk konteineros un lielās kaudzēs saliktas cilvēku saziedotas drēbes, pie kurām rosās vairākas sievietes un bērni.
Teltis saslietas iepretim Briseles imigrācijas dienestam, kas netiek galā ar daudzajiem patvēruma lūdzēju pieprasījumiem. Dienā Beļģijas varas iestādes var izskatīt 250 iesniegumu, bet lūdzēju ir daudz vairāk. Imigrācijas dienests sola strādāt arī nedēļas nogalē, taču tik un tā garajā rindā pie durvīm stāvošie saņem lūgumu nākt pirmdien - tas nozīmē vairākas dienas pavadīt ārā, teltīs.
Uzzinājuši par cilvēkiem pilsētas vidū, palīgā atsteigušies daudzi brīvprātīgie, tostarp ir arī Turkavina.
"Es atnācu tikai šodien, pirmo dienu, un es gribētu palīdzēt. Skatos apkārt, lai saprastu, kas te vajadzīgs un kā te viss notiek. Pilnīgi noteikti te ir vajadzīga labāka koordinēšana. Tādi cilvēki kā es te vienkārši atnāk un spontāni palīdz. Es atnesu lietas īpaši bērniem - saldumus un rotaļlietas," stāstīja Turkavina.
Viņa ir Beļģijas pilsone, bet pēc tautības turciete. "Mēs esam cilvēki, mums cits citam ir jāpalīdz, jābūt solidāriem. Mēs esam cilvēki," tā savu motivāciju palīdzēt patvēruma meklētājiem skaidroja Turkavina.
Arī marokānis Karims, kurš dzīvo Briselē, devies palīdzēt - viņš izlīdz ar tulkošanu, jo prot arābu valodu, un tas palīdz saprast, kas cilvēkiem nepieciešams.
"Es te esmu tāpēc, ka jūtu līdzi un gribu parādīt, ka viņi nav vieni. Interesanti, ka neviens no viņiem nestāsta, kā īsti mājās iet, ja īpaši prasīsiet, varbūt tad, bet citādi – neviens," teica Karims.
Migrantu vidū daudzi ir no Irākas, arī Sīrijas. Briselē sastaptais 28 gadus vecais Ahmeds, kurš ir no smagi sabombardētās Alepo pilsētas Sīrijā, Beļģijā ir ieradies jau iepriekš. Viņš dzīvo kopā ar brāli nometnē netālu no parka un stāsta, ka devies izstaigāt teltis cerībā ieraudzīt kādu pazīstamu.
Ahmeds klāstīja, ka Sīrijā viņam ir bijis ģimenes uzņēmums, viņš un viņa brālis ir galdnieki. Šo darbu viņš labprāt turpinātu arī Beļģijā, taču pagaidām nezina, vai tas būs iespējams. Pirmā lieta, ko min, ir tas, ka viņš vēlas iemācīties flāmu valodu. Viņam intervija ar varas iestādēm jau ir notikusi, un viņš ir drošs, ka varēs palikt.
Ahmeds arī atklāj, kā ticis līdz Beļģijai: "Es braucu cauri Turcijai, pēc tam uz Grieķiju un no turienes lielā mašīnā uz Itāliju un pēc tam uz šejieni. Lai nokļūtu no Turcijas Grieķijā, man bija jāsamaksā 1100 eiro, bet, lai nokļūtu no Grieķijas uz šejieni – 4000. Es pats strādāju, lai to visu sapelnītu," teica Ahmeds.
Beļģija ir viena no tām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kas patlaban uzņem lielu skaitu migrantu un patvēruma lūdzēju.
Vietējā bēgļu tiesību aizstāvju organizācija ir iesniegusi sūdzību Eiropas Komisijā, vainojot valsts sekretāru patvēruma un migrācijas jautājumos Teo Frankenu nevajadzīga haosa radīšanā. Taču valsts sekretārs uzstāj, ka varas iestādes nespēj dienā izskatīt vairāk par 250 iesniegumu, un solīt lielāku skaitu, viņaprāt, būtu bezatbildīgi.
