Ukraina siltā dienā vasaras ziedonī uzplaukst gluži kā valsts karogs - zilās debesis mijas ar apsētajiem dzeltenajiem labības laukiem. Pat sūrais un industriālais Donbass izskatās nedaudz aicinošāks kā parasti.
Apsētie lauki ir arī iemesls kārtējam mēģinājumam ierobežot karadarbību valsts austrumos, jo deklaratīvi izsludināts tā sauktais “maizes pamiers” labības novākšanai.
Kopā ar Ukrainas armijas 72. brigādes karavīriem dodamies uz vienu no konstanti karstākajiem punktiem Ukrainas armijas kontrolētās Avdijivkas apkārtnē vien 20 kilometru attālumā no prokrievisko kaujinieku kontrolētās Doņeckas centra.
Kamenkas ciematu apšauda dienas laikā
Pirmās ziņas nav iepriecinošas – neraugoties uz kārtējo deklaratīvo pamieru, nakts laikā bojā gājis viens Ukrainas karavīrs, apšaudīts nelielais Kamenkas ciemats, kur dodamies, lai apskatītu tumsas aizsegā nodarīto postu.
Kopā ar mums – pretterorisma operācijas runasvīrs Antons Mironovičs, kura uzdevums ir katru rītu sniegt informāciju par notikušajām apšaudēm visiem Ukrainas medijiem:
„Apšaudes turpinās, kaujinieki nesamazina savu aktivitāti. Ļoti grūti izdarīt kādas tālejošas prognozes, taču spriežot pēc izmantotajiem ieročiem un intensitātes, viss turpinās tāpat kā pirms pamiera – apšauda mūsu pozīcijas. Nav informācijas, ka gatavojas mēģinājums kaut kur pārraut mūsu aizsardzību, taču, visticamāk, ar apšaudēm cenšas pārbaudīt, kur mums ir vājākie aizsardzības punkti.”
Uzreiz pēc jaunākās informācijas sniegšanas ciemata apkārtnē sāk atskanēt ieroču zalves.
Ukrainas armijas pozīcijas atrodas tuvu pie ciemata, un tās pēkšņi sāk apšaudīt, apdraudot arī pašu Kamenku un tās iedzīvotājus, kas izvēlējušies palikt dzimtajās mājās, nevis doties bēgļu gaitās.
Situāciju komentē Mironovičs:
„Pašlaik varam dzirdēt strēlnieku ieročus, ik pa brīdim arī granātmetējus. Gaišā dienas laikā. Parasti mūsu pozīcijas vairāk apšauda naktī, taču pēdējo trīs dienu laikā mēs arvien vairāk jūtam, ka... pēdējo trīs dienu laikā notiek tas, ko pašlaik jūtat. Paši redzat, kas te apkārt notiek...
Ko jums lai vēl pasaka... Ko lai vēl pasaka – karš.”
Apšaužu intensitātei pieaugot, nākas patverties tuvākajos ierakumos. Paralēli karavīri steigā organizē cilvēku patveršanos savu māju pagrabos.
„Līdz mūsu karavīru pozīcijām pašlaik šeit aizvest žurnālistus mēs nevaram. Bija arī iepriekš atbraukuši. Tur vienkārši ir pārāk bīstami,” saka Antons, un, kad pēc kāda laika sprādzieni atskan arvien retāk, piebilst: „Nedaudz pieklusa, varbūt būs pauze...”
Karadarbība Ukrainas austrumos kļuvusi pozicionāla
Turpināt filmēt Kamenkā vairs nav iespējams, jo iepriekšējā pieredze liecina – ja apšaudes sākas dienas vidū, to intensitāte pēc pauzēm tikai turpina augt, līdz sasniedz augstāko punktu jau tumsas aizsegā, kad tiek izmantota arī smagā artilērija, var izbraukt arī tanki. To nu jau neskaitāmas reizes pieredzējis ukraiņu žurnālists Oleksijs Simakovs, kuram nākas pamest Kamenku kopā ar mums:
„Šeit braucam jau trešo gadu, un visu laiku, lūk, tādas situācijas – klusu, klusu, klusu un tad pēkšņi – bah! Un viss sākas. No sākuma ar automātiem, tad pieslēdzas ložmetēji , tad mīnmetēji. Jūs jau redzējāt, mēs bijām parastā apdzīvotā vietā, kur palikuši cilvēki. Tās nebija pozīcijas, bet parasts ciemats. Mēs kopā dzirdējām, kā
ciematu apšauda ar mīnmetējiem, visticamāk, atlidoja arī smagās mīnas, kuras aizliedz Minskas vienošanās, tā kā karš dienas vidū – paskatieties. Runā, ka šauj tikai naktī, taču mēs atbraucām... cik ir pulkstenis... pusvienpadsmitos no rīta. Un kāda kanonāde bija!”
Tālāk dodamies uz vienu no Ukrainas armijas kaujas pozīcijām tālāk no pašlaik notiekošo apšaužu epicentra. Apokaliptiskās ainas, kas to tuvumā paveras, liecina par sīvām kaujām, kas šeit notikušas ne vienu vien dienu un nakti. No Kaminkas virziena atskanošie mīnu sprādzieni šeit dzirdami jau krietni klusāk, taču ir kļuvuši vēl regulārāki. Zeme tālumā dimd ar desmit, divdesmit sekunžu intervālu. Kā stāsta karavīri – tik daudz atlido aptuveni nedēļas laikā. Redzamas arī paliekas no reaktīvās artilērijas “Grad”.
Jau vairāk nekā pusotru gadu pēc Debaļcevas krišanas un otrās Minskas vienošanās karadarbība Ukrainas austrumos kļuvusi pozicionāla.
Ukrainai tas kļuvis par aizsardzības karu, kas gan oficiāli tiek saukts par pretterorisma operāciju. Tāpēc frontes līnija ir pamatīgi nocietināta
– vienu no pozīcijām mums izrāda karavīrs ar segvārdu „Džeksons”. Viņš iepriekš karojis citur, taču arī tagad, Avdijivkas apkārtnē pret sevi vērstus Minskas vienošanās aizliegtos ieročus ir jau izjutis. Mēdzot arī būt pavisam karsti – kad Krievija izmantojot šo vietu kā militāro poligonu:
„No mums līdz viņiem šeit ir kādi trīssimt piecdesmit vai četrsimt metru. Pats esmu šeit nesen, taču, kā puiši stāsta – kad no Krievijas Federācijas sabrauc kursanti, tad šeit paliek pavisam jautri. Viņi šeit kārtīgi izšaudās un viss – brauc prom. Viņiem - ka tik pašaut. Bet tā, ja godīgi saka, dažādi tur ir – tajā pusē ir pat vietējie no Avdijivkas, plus arī droši vien kādi zaldāti. Precīzi nezinu, vēl neesmu tur pie viņiem līdis. Mums kas – tā sauktie “Pokemoni”. Mūsu rokās šis PKM ložmetējs ir efektīvs. Vēl automāti. Lūk arī viss, ar ko karojam.
Katru dienu, pie mums lido arvien vairāk un vairāk. Ļoti bieži te atlido arī 120 milimetru un 122 milimetru mīnas. Tieši šeit pie ieejas viena piezemējas, un uzreiz ar mums vēl viena. Ar ieročiem viss ir normāli, varam dot atbildi. Ja vēl iedotu Dašačku, lielkalibra ložmetēju, vispār būtu super.”
Karavīri: Notiekošais ir politizēts, piezogas vilšanās un nodevības sajūta
Pozicionālā karadarbība ļāvusi karavīriem iekārtot arī dažādas izklaides iespējas, kas ļauj saglabāt fizisko formu. Šādā ziņā situācija no karadarbības vētrainākajiem mēnešiem, kad frontes līnija nepārtraukti mainījās, ir būtiski mainījusies. Jāizmanto katrs klusuma brīdis. Kaut vai - lai uzspēlētu dambreti, par kauliņiem izmantojot izlietoto ūdens pudeļu korķus.
„Džeksons”: „Esam jau pieraduši – izgāju cauri ceturtajam mobilizācijas vilnim, atgriezos, tad vēl uz pusgadu kontraktu parakstīju. Jau viss ir ierasts, velk uz šejieni atpakaļ. - Uz mājām negribas? - Gribas, ļoti gribas. It īpaši, ja ir mazi bērni. Man meitiņai ir trīsarpus mēneši, un neesmu viņu redzējis jau, aptuveni rēķinot, trīs no tiem…”
Kā atzīst “Džeksons” un citi karavīri -
atgriežoties mājās, kur cilvēki turpina ierastās ikdienas gaitas, nepamet savāda sajūta – šeit notiekošais tiek maksimāli politizēts, taču pilsētu ikdienā faktiski nekas neliecina par to, kāda cīņa notiek šeit.
Tur ir aktīvi atbalstītāji, ir nīdēji no savas mājas ērtībām, kas nereti iesaukti par “dīvāna karavīriem”, ir vienaldzīgie un tie, kas meklē veidus, kā izmantot notiekošo, lai iedzīvotos.
Tajā pašā laikā bojāgājušo skaits šeit turpina pieaugt, bet beigas un pozitīvs iznākums vēl nav saskatāms. Piezogas vilšanās sajūta, ne velti arvien vairāk Ukrainā tagad izskan vārds “zrada” - nodevība. Tāpēc, parakstot nākamo kontraktu un atgriežoties šeit, pie ložmetēja, viss atkal nostājas savās sliedēs. Karā, pat tad ja to sauc par pretteorrisma operāciju, viss ir vai nu melns, vai balts. Tavi brāļi un tavi ienaidnieki. Šauj pats, vai tiec nošauts, vien ceri, ka baltie tomēr uzvarēs.
„Liels sveiciens mammai, tētim, manai mīļotajai sievai Evitai, bērniem, mazajai meitiņai, es jūs ļoti mīlu un drīz atgriezīšos. Nepārdzīvojiet. Un puišiem pats par sevi – būsim dzīvi!" - apsola "Džeksons".
