Atvērtie faili

#76 Nabadzīga, neizglītota, piedzīvojusi vardarbību – prostitūtas parastais profils

Atvērtie faili

#78 Dzīve zem kara stobriem. Speciālreportāža no Ukrainas. 2. stāsts

#77 Kāda ir dzīve valstī, kur notiek karš? Speciālreportāža no Ukrainas. 1. stāsts

REPORTĀŽA: Karš Ukrainā. «Paklausoties Putinu, es sapratu, ka mūs grib vienkārši iznīcināt»

Apmēram tūkstoš kilometru attālumā no Latvijas visu acu priekšā notiek neiedomājama katastrofa. Pēc Kremļa tirāna dotas pavēles raķetes skalda Ukrainas pilsētu dzīvojamos kvartālus un nešķiro – vai tā bērnu onkoloģijas slimnīca vai privātmāja, kurā dzīvo sirmgalvji. Ēku vietā paliek milzu bedres, uz ielām izkaisīti cilvēku līķi.

ĪSUMĀ:

"Paklausoties Krievijas prezidenta uzrunu, es sapratu, ka mūs grib vienkārši iznīcināt, kā tas notika arī citos gados… es vairs nevaru," saka Andrejs.

Cilvēku tūkstoši pārpildītos vilcienos un auto straumēs meklē glābiņu Eiropas Savienības valstīs. Citi dodas uz fronti.

"Tagad dodos uz komisariātu pierakstīties brīvprātīgajos. Jā, mēģināšu izlauzties līdz Kijevai," atklāj Vitālijs.

Brīvprātīgi aizstāvēt Ukrainu piesakās arī latvieši. Franči. Gruzīni. Amerikāņi.

Kāda ir dzīve valstī, kur notiek karš?  

Kara bēgļi

Kopā ar ceļabiedriem – žurnālistu Ati Klimoviču un viņa draugu Gundaru Kalvi – ar automašīnu esam ceļā uz Ukrainu.

Ir kara ceturtā diena. Ziņās dzird, ka Krievija turpina apšaudīt Kijevu, Harkivu un citas pilsētas Ukrainas ziemeļos, austrumos un dienvidos.

Mēs grasāmies šķērsot Polijas un Ukrainas robežu Dorohuskā. Sasveicināmies, atzīstam, ka mūsu mērķis ir Kijeva.  

Pirms robežkontroles punkta redzams prāvs pulciņš žurnālistu un bēgļu sagaidītāju. Savukārt otrpus robežai, Ukrainas pusē – cik vien tālu var saskatīt – stiepjas gara automašīnu rinda ar cilvēkiem, kas vēlas steigšus pamest Ukrainu. Daļa izkāpuši no automašīnām, pastaigājas. Redzamas daudzas sievietes un kuplā skaitā bērni. Arī tādi, kas ir pavisam mazi.

Cilvēki nav īpaši runīgi. Izskatās pamatīgi noguruši.

"No kara bēgam," vien nosaka Oksana.

Jau taisāmies doties dziļāk iekšā Ukrainā, kad pie mums piesteidzas jauns vīrietis. Stādās priekšā kā Vitālijs Malda no Kijevas un lūdz, lai kāds palīdz vienā šaurā robežpārejas posmā uz tilta iestrēgušiem cilvēkiem.

"Man tur ir sieva, bērni, tur cilvēki jau visu nakti sēž autobusā. Viņiem nav ne ūdens, ne ēdiena. Viņi stāv uz tilta, tur jau ir pilnīga histērija. Bērni raud, uz tualeti nelaiž ārā. Varbūt ir iespējama kaut kāda saziņa ar cilvēkiem, kas šeit sniedz humanitāro palīdzību," saka Vitālijs.

Pats Vitālijs atbraucis ar citu auto, mēģinājis tikt klāt autobusam, taču klāt nav laists.

Vīrietis stāsta – tiklīdz saņemšot ziņu no radiniekiem otrpus robežas, ka sieva un bērni ir drošās rokās, mēģinās atgriezties Kijevā. Viņš pats dodas uz Kijevu pierakstīties brīvprātīgajos.

Izlauzties – tas ir precīzākais apzīmējums, ar kādu šobrīd var raksturot pārvietošanos Ukrainas iekšienē.

Pie katras pat nelielākās apdzīvotās vietas uz ceļiem tiek veidotas šķēršļu joslas. Tas ļoti līdzinās mūsu barikāžu laikā redzētajam – uz ceļiem sakrauti betona bluķi, milzīgas sienas no riepām un smilšu maisiem, daudzviet arī tanku eži un ķēdes ar dzelkšņiem. Pie šiem posteņiem atrodas bruņoti vīri, kas rūpīgi pārbauda katru caurbraucēju.

Posteņus rotā Ukrainas karogs. Dažviet līdztekus valsts karogam plīvo arī tumši sarkani melns ukraiņu nacionālistu karogs.

Vietām uz betona klučiem uzšņāpti Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam veltīti rupji apzīmējumi.

"Es novēlu tam lopam, es atvainojos par izteicienu, lai katrs cilvēks pasaulē, kuru viņš ir nogalinājis ar dažāda veida ieročiem, lai viņi neļautu viņam gulēt. Lai katru dienu un nakti viņi nāktu pie viņa murgos un lai viņš tos nepārdzīvotu!" šādus asus vārdus Putinam dzirdam arī vietējā radiostacijā, kuru klausāmies pa ceļam uz Ukrainas rietumu pilsētu Ļvivu.

Bet kādā apdzīvotā vietā autobusu pieturā reisu nosaukumu vietā sarkaniem burtiem mirgo plašu starptautisku atpazīstamību ieguvusī Ukrainas Čūskas salas aizstāvju atbilde Krievijas karakuģim, kad tas aicināja salas aizstāvjus padoties.

Pirmo dienu Ukrainā noslēdzam Ļvivā.

Ir apmēram pieci no rīta. Viesnīcas numuriņā pamostos no savādas skaņas. Tā kā nezinu, kā tieši skan trauksmes signāls, kas brīdina par iespējamu gaisa uzbrukumu, saģērbjos un dodos ārā.

Viesnīcas gaitenī ieraugu viņus – jaunu sievieti āra drēbēs, kura mēģina gulēt pie virtuvītes galda, un bērnu, kas sačokurojies uz sofas. Tā viņam krietni par īsu un šauru.

Atdodu abiem savu numuriņu, bet pati pārceļos uz foajē. Sieviete piekrīt ar mani aprunāties. Viņu sauc Elēna, viņai ir 34 gadi. Runājam čukstus, lai nepamodinātu mazo.

– Es esmu no Vinnicas pilsētas, kas ir Ukrainas centrālajā daļā"

– Kāpēc jūs šodien esat šeit?

– Mēs bēgam no kara un mēģinām nokļūt drošā vietā.

Elēnai nav savas automašīnas, tāpēc valsti cenšas pamest, izmantojot sabiedrisko transportu.

"Mēs mēģinājām braukt uz Poliju. Braucām ar maršruta autobusu līdz robežai, bet nevarējām tur nokļūt, vajadzēja kājām noiet vēl 10 kilometrus. Naktī, lietū," viņa stāsta.

Abi ar dēlu nogājuši kādu kilometru, bet sapratuši, ka šādā veidā tālu netiks. Sagaidījuši autobusu, kas dodas atpakaļ uz Ļvivu, un naktī nonākuši pilsētā. Brīvu istabu viesnīcā vairs nebija, taču viņiem atļauts nakti pārlaist foajē.

"Lai arī Vinnica ir Ukrainas centrā un rajons, kur dzīvoju, ir nosacīti drošībā – mums tikai sirēnas regulāri visu dienu kauc –, vienkārši bail ar bērnu tur atrasties. Mēs gribam pārcelties uz drošu vidi – uz Poliju vai jebkuru citu valsti, kurai ir robeža ar Ukrainu," stāsta Elēna.

Bēgšanas plāns radies pēkšņi. Sākotnēji neesot ticējuši, ka varētu būt tik nopietns Krievijas uzbrukums – pret visu valsti.

Ukraina ir ierauta karadarbībā jau kopš 2014. gada, tomēr līdz pēdējam nespējuši noticēt, ka iespējams arī kas tāds.

"Mēs vienkārši vēlamies būt vienota tauta, draudzēties kā agrāk un pārstāt karot. Karš nevienam nav vajadzīgs. Tāpēc, protams, mums tas bija šoks! Kas tas par uzbrukumu no Krievijas puses apstākļos, kad visi cilvēki ir pret – gan Krievijas pusē, gan Ukrainā? Mēs visi esam šokā, neviens to negaidīja," saka Elēna.

No Ukrainas vidienes Ļvivā Elēna ar bērnu ieradās evakuācijas vilcienā.

"Visi, kas par mani rūpējās – tuvinieki, pazīstamie – teica: "Taisies, brauc, tev vajag kaut kur pārlaist šo laiku, kamēr tas beigsies." Vienā dienā mums paziņoja, ka ir karš, otrajā dienā es par to domāju, bet trešajā dienā izlēmu – viss, mēs braucam prom," atceras sieviete.

Taču trešajā dienā izbraukšana cilvēkam bez sava transporta jau bijusi sarežģīta.

"Kaut kā brīnumainā kārtā dabūju biļetes. Regulāros vilcienus vai nu atceļ, vai arī tie stipri kavē. To vietā sūta evakuācijas vilcienus. Tādā vilcienā laimīgas sagadīšanās dēļ arī iekļuvu," stāsta Elēna.

Vilcienam nav bijis daudz vagonu, vietu visiem gribētājiem trūcis.

"Sākumā apsēdināja sievietes un bērnus – visas sēdvietas bija aizņemtas. Pēc tam nākamajā pieturā vēl iekāpa cilvēki.. Viņiem vietu nebija – bija jāsēž uz grīdas. Tur bija sievietes un bērni. Vīrieši viņiem deva vietu, bet tāpat visiem vietas nepietika. Nākamajā stacijā atkal iekāpa cilvēki... visi gribēja braukt. Bija panika, kliedzieni, bērni raudāja. Tomēr šādā veidā pa dzelzceļu izdevās izvest daudz cilvēku," stāsta Elēna.

Dienā, kad sarunājamies, Elēna no jauna plāno doties uz robežu. Bet par tālāko viņai nav ne mazākās nojausmas.

"Šobrīd mums ir plāns tikt līdz robežai un uzelpot drošībā. Kas būs pēc tam – nezinu, domāsim," viņa nosaka.

Ar evakuācijas vilcienu līdz Ļvivai ticis arī francūzis Vivjēns Makario ar ģimeni.  Vivjēnam ir 28 gadi.  

Pēdējos deviņus gadus Vivjēns dzīvo Kijevā, strādā pārdošanas nozarē. Lūk, viņa pieredzētais evakuācijas vilcienā. Tas bijis nakts vilciens ar kupejām gulēšanai: "Pašā augšējā nodalījumā, kur parasti liek bagāžu, kādam izdevās apgulties. Otrajā līmenī bija vai nu divi bērni vai māte un bērns, un pēdējā – apakšējā – sēdēja pieci, seši cilvēki. Vēl arī uz grīdas un gaiteņos cilvēki sēdēja."

Vivjēns lēš, ka uz vienu kvadrātmetru vilcienā atradušies trīs četri cilvēki. Brauciens ildzis 13 stundas. Vilciens devies tādos kā lokos. Iebraucot Ļvivā, satikuši vietējās pašvaldības organizētus cilvēkus, kas snieguši palīdzību.

"Iepretim stacijai uz ielas bija cilvēki zaļās vestēs, kas bēgļus tālāk ar autobusiem vai automašīnām nogādāja līdz pilsētas domei," stāsta Vivjens.

Atbraucējiem bija jāaizpilda īpašas veidlapas, jānorāda arī bankas konta dati – Vivjēns spriež, ka tie domāti kādiem pabalstiem. Pēc tam cilvēki izguldīti skolās un citviet. Vivjēns devies uz viesnīcu, kur arī es viņu satiku. Tālāk plāns doties tuvāk robežai.

"Pirms trīs stundām atradu vilciena biļetes no Ļvivas uz Užgorodu. Plāns ir tāds – rīt no rīta dodamies ar šo vilcienu, būsim tur ap pusdiviem dienā. Tālāk vai nu dosimies kājām vai arī atradīsim kādu autobusu vai citu vilcienu," viņš atklāj.

Užgoroda ir pilsēta Ukrainas galējos rietumos, Aizkarpatu apgabalā. Tā atrodas pavisam tuvu robežai ar Slovākiju. Tālākais plāns ir tikt līdz jebkurai tuvākajai pilsētai, kur ir lidosta.

– Es iesēdināšu dēlu un viņa māti lidmašīnā uz Franciju. Pats – atpakaļ uz Kijevu.

– Ko tur?

– Karot.

– Kāpēc?

– Tā ir mana pilsēta.

Vivjēna nodoms ir ģimenes locekļus pavadīt līdz lidmašīnai, bet pašam atgriezties Kijevā, lai karotu. Kijevu viņš sauc par savu pilsētu, kur pavadījis trešdaļu mūža. Pieredzes karošanā nav: "Pieredzes man nav nekādas, izņemot lielu vēlmi aizstāvēt... varu teikt, ka gandrīz savu valsti."

Vivjēns rūpīgi seko līdzi jaunākajām ziņām un ļoti mierīgi, pat visai pragmatiski skatās arī uz nupat klajā nākušo informāciju, ka Putins pieļauj atombumbas izmantošanu.

"Tā [bumba] nebūs liela... kā ļoti maza Hirosima. Bet jautājums, kur un kad," spriež Vivjēns.

Atomieroču izmantošanas iespējamība, viņaprāt, ir 50 pret 50. "Tagad problēma ir Putina ego. Nu, paskatīsimies!"

Ārvalstu brīvprātīgie karotāji

Ir pirmdiena, 28. februāris. Kara piektā diena.

Kijevu un vēl vairākas citas pilsētas mēģina ieņemt okupantu karaspēks, taču skaidrs, ka Putina iecerētais zibenskarš ir izgāzies. Ukraiņi izrāda apbrīnojamu pretestību. Krievu tanki stieg purvos un tiek pamesti novārtā uz lielceļiem, jo trūkst degvielas.

Tikmēr dzīve Ļvivā vismaz ārēji rit, kā ierasts. Kursē sabiedriskais transports, veras vaļā veikali. Preču tirgotavās netrūkst – izpirktas ir tikai dažas. Piemēram, makaronu plaukti ir gandrīz pilnīgi tukši.

Skolas un bērnudārzi gan nestrādā.

Uz ielas man garām pabrauc divi bruņutransporta līdzekļi. Policisti liedz fotografēt faktiski jebko. Lai tas nenāktu par labu okupantiem.

Ukraiņu bažas saprotu un piekrītu fotogrāfijas izdzēst.

Ar ceļabiedriem meklējam Ļvivas kara komisariātu. Mūsu līdzbraucējs – uzņēmējs un lauksaimnieks Gundars Kalve - nolēmis pieteikties ārvalstnieku leģionā.

Gundars ir arī zemessargs, taču pašlaik no zemessarga pienākumu pildīšanas ir atstādināts. Tā iemesls – kriminālprocess, kuru Latvijā ierosināja pēc tam, kad viņš atzinās, ka no postamenta Jēkabpilī nogāzis padomju armijas lielgabalu un ar traktoru to iestūmis un noslīcinājis Daugavā. 

To, ka Ukrainas aizstāvju rindās ir gaidīti cilvēki arī no ārvalstīm, Gundars izdzirdēja ziņās šeit, Ukrainā. Un viņam divreiz nav jāsaka – dodas pieteikties.

"Es uzskatu, ka visa Ukraiņu tauta cīnās šobrīd ne tikai par Ukrainu, bet arī visas Eiropas un varbūt arī pasaules brīvību. Un karavīriem – cilvēkiem, kuri spēj paņemt rokās ieročus, šobrīd ir jābrauc uz Ukrainu un jāpalīdz kopā cīnīties pret sarkano krievu okupantu," pārliecināts Gundars.

Kā bīstamu signālu Kalve piemin arī ziņas par iespējamo kodolieroču izmantošanu.

– Kamēr Putins netiks likvidēts un viņa armāda, tikmēr miera nebūs, un es piedalos cīņā pret šo pasaules mēri šī brīža.

– Saki, vai tev ir zināms, kas tev būs jādara?

– Nē, to es vēl nezinu.

Gundars zina stāstīt, ka arī citi latvieši grasās doties talkā Ukrainas aizstāvjiem.

"Nu, ir tāda informācija, ka viena grupa ir ceļā Polijā, vieni gatavojas izbraukt no Latvijas – skaitliskumu es nemāku pateikt, bet tas, ka latvieši noteikti ieradīsies Ukrainā pietiekoši lielā skaitā, par to esmu pārliecināts," viņš saka.

Pie komisariāta satiekam divus jauniešus – Mahmudu no Taškentas un ASV pilsoni no Masačūsetsas. Vilam ir 21 gads, un arī viņš vēlas palīdzēt ukraiņiem cīņā pret Krieviju: "Man vienmēr ir bijusi interese iestāties militārajā dienestā, un šis šķita ļoti labs iemesls iesaistīties palīdzības sniegšanā. Tāpēc ierados."

Pēc skata Vils Džonss ir izstīdzējis students un galīgi neizskatās pēc kaujinieka.

Jautāju, vai viņam ir karavīra pieredze. Uz to Vils atbild, ka māk apieties ar ieročiem, taču līdz šim nav bijis iesaistīts nevienā militārā organizācijā.

Te, Ļvivā, tiek formēta ne tikai ārvalstnieku militārā vienība, bet aktīvi pašorganizējas arī vietējie pilsētas iedzīvotāji Ļvivas aizsardzībai.

"Mani sauc Andrejs Kučiravenko. Esmu no Ļvivas," ar sevi iepazīstina Andrejs. Viņam ir 52 gadi. Viņš ir rezerves pulkvedis, un tādējādi viņam ir karošanai nepieciešamās zināšanas. Andrejs pašlaik ir ceļā uz štābu, lai saņemtu turpmākos norādījumus.

Andreja ģimene nav devusies bēgļu gaitās. Arī sieva palikusi tepat. Jautāju, vai viņi nebaidās.

"Tālāk jau vairs nav kur baidīties," smejas Andrejs.

Kādas ir sajūtas, dzīvojot šeit, Ļvivā? Andrejs saka – trauksmainas. Bet gribētos, lai vismaz šādā līmenī arī paliktu.

Kā tieši pilsētu sargās, viņš neatklāj.

– Tam ir speciālas instrukcijas, kā tam jābūt organizētam.

– Kā jums liekas, vai izdosies?  

– Protams, ka izdosies!

Jautāju, kāpēc Ukraina ir iedzīta šajā briesmīgā karā. Andrejs atbild šādi: "Nu, ir dažas personas – marasmātiķi, kas pastūma savu valsti un mūsu valsti.. pieņēma nepareizus lēmumus un grib mūs iznīcināt. Paklausoties Krievijas prezidenta uzrunu, es sapratu, ka mūs grib vienkārši iznīcināt, kā tas notika arī citos gados… es vairs nevaru…"

Andrejs teikumu nepabeidz un, cenšoties valdīt emocijas, dodas prom... Pieļauju, ka ar vārdiem "citos gados" viņš bija domājis tā saukto Golodomoru – pagājušā gadsimta 30. gados padomju varas mākslīgi izraisīto badu, kura dēļ nomira miljoniem ukraiņu. Golodomors ir viena no briesmīgākajām ukraiņu vēstures lappusēm.

Pēc sarunas ar Andreju mēs nu jau četratā – kopā ar amerikāni Vilu – automašīnā dodamies meklēt punktu, kur uzņem ārvalstniekus karotāju rindās. Izskatās, ka ukraiņi tobrīd vēl paši nav tikuši skaidrībā – kur un kā tieši tas notiks.

Beigās tomēr atrodam īsto vietu. Latvietis Gundars un amerikānis Vils ir pieņemti ārzemnieku vienībā.

"Esmu uzņemts starptautiskajā bataljonā, kas cīnās par Ukrainas neatkarību. Notika pārrunas ar bataljona komandieri, vadību. Pastāstīju nedaudz par savu dzīves pieredzi, saistītu ar militārām lietām. Esmu gana daudz bijis gan speciālo uzdevumu vienībā, gan arī ārštatā. Viņus apmierināja mana dzīves pieredze," saka Gundars Kalve.

Gundars apņēmies koordinēt arī citu latviešu nonākšanu līdz šai struktūrvienībai.

– Ģimene ļauj tev doties te?

– Tas ir smags jautājums. Es nosūtīju "WhatsApp" paziņojumu saviem tuvākajiem cilvēkiem. Protams, tas viņiem būs liels šoks, bet visi ļoti labi zina, ka es tāds esmu bijis un es tāds arī palikšu, tāpēc es ļoti ceru, ka tiks pieņemts ar sapratni.

Līdz ar Gundaru Kalvi pie automašīnas pienākuši arī divi neliela auguma bārdaini karavīri.  Viņi ir no Gruzijas, Vitālijs un Aleks ir no Nacionālā Gruzijas leģiona.

Abi stāsta, ka šeit ieradušies kopā ar savu struktūrvienību. Cik ilgi te ir, neatklāj. Jautāju, vai te ir daudz gruzīnu? Atbilde ir – jā, diezgan, bet vēl brauks.

Atvadāmies no Gundara Kalves.

– Tu taču uzmanīgs būsi, vai ne?

– Nu, kā karā, jā.

Nākamajā rītā saņemu ziņu no Gundara Kalves. Viņš lūdz Latvijas uzņēmējus sagādāt lentes ar Latvijas atpazīstamības zīmi, ko varētu aplikt ap roku virs formastērpa.

Bet mēs ar Ati esam nolēmuši no Ļvivas doties uz citu Ukrainas Rietumu pilsētu – Lucku. Tuvāk uz Baltkrievijas pusi.

Tā ir kara sestā diena, un tieši šodien parādās ziņas, ka Ukrainā ienācis arī Baltkrievijas karaspēks. Tas gan robežu šķērsojis Čerņihivas apgabalā – uz Austrumiem no Kijevas.

Luckā sajūtas ir drusku trauksmainākas nekā Ļvivā. Sanācis tā, ka iebraucam līdz ar sirēnām, kas ziņo par iespējamo gaisa uzbrukumu.

Luckas militārā lidosta arī bija viena no pirmajām, uz kurām pagājušā nedēļā raidīja šāvienus.

Pilsētā satiekam Ruslanu Telipski. Viņš daudzus gadus bijis kontaktpersona tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas sniedza atbalstu ģimenēm un bērniem, kuru tēvi krita 2014. gada karā.

Tomēr situāciju pilsētā Ruslans raksturo kā salīdzinoši mierīgu.

"Mēs gatavojamies. Ir gan teritoriālā aizsardzība, štābi, rokamies zemē.. paldies Dievam bija tikai militārās aviobāzes apšaude," stāsta Ruslans.

Uzbrukums saliedējis citkārt sašķelto sabiedrību.

"Pirmo reizi bēdas apvienojušas politiķus, bagātos, nabagos, bibliotekārus un uzņēmējus. Visi grib kaut ko darīt, atdot visu, lai neietu bojā cilvēki," viņš saka.

Daudzi gan no pilsētas evakuējas, un Ruslans viņiem palīdz: "Pirmkārt, es rūpējos par ģimenēm, kur nav tēvu – viņi gāja bojā karā."

"Bet tagad es viņus vedu prom, viņi jau tā ir tik ļoti cietuši, ar traumētu psihi. Mēs savu iespēju robežās vedam prom šīs ģimenes, lai cilvēki nomierinās. Viņus labi uzņem Polijā, Vācijā, Dānijā, Spānijā un Francijā," saka Ruslans.

Ruslans saka "paldies", ka esam ieradušies Ukrainā, lai nepastarpināti sekotu līdzi kara notikumiem un par tiem ziņotu citiem. Un lūdz starptautiskās sabiedrības atbalstu.

"Mēs nesakām, ka mums viss ir ideāli, perfekti. Mums ir inflācija, politika, problēmas ar monopoliem, tiesām. Mums ir daudz problēmu, bet mums bija Maidans, notika pārmaiņas. Mēs arī esam pelnījuši būt daļiņa no kopējās Eiropas," uzsver Ruslans.

Ruslans aicina Eiropas valstis beidzot saprast, ar ko tām ir darīšana. 

"Krievija neapstājās pēc Gruzijas, neapstājās pēc tam, kad pievāca Krimu, un tā absolūti neapstāsies pēc Ukrainas, ja neviens nepalīdzēs, jo Putins pārbauda reakciju," uzskata Ruslans.

Jautāju viņa prognozes, ar ko Krievijas uzbrukums noslēgsies. Ruslans nevilcinoties atbild: "Ar mūsu uzvaru, jo tāda solidaritāte, kāda šobrīd ir ne tikai Ukrainā, ne tikai Luckas pilsētā, bet arī visās valstīs, kur ir demokrātija, kur ir solidaritāte… visā pasaulē…"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt