- Ieskats vēsturē: kā Korejas pussala tika sadalīta Ziemeļkorejā un Dienvidkorejā
- Demilitarizētā zona kļuvusi par iecienītu tūristu galamērķi: suvenīri, dziesmas un kara trofejas
- Pārbēdzēja no Ziemeļkorejas atzīst, ka nezina, vai kādreiz vēl redzēs savu dzimteni
Karš pārgāja pāri visai pussalai
Pēc 2.pasaules kara Korejas pussalā beidzās karā zaudējušās Japānas okupācija, taču pussalu vienlaikus ieņēma Padomju Savienība ziemeļos un ASV dienvidos. Abas to sadalīja divās apmēram līdzīgās pagaidu zonās ar demarkācijas līniju pa 38. paralēli.
ASV kontrolētajos dienvidos izveidojās Rietumu stila valdība, kamēr PSRS ziemeļos – komunistu režīms ar Kimu Irsenu priekšgalā. Abas uzskatīja, ka ir vienīgā Korejas leģitīmā valdība. Karš sākās 1950.gadā ar komunistiskās Ziemeļkorejas iebrukumu Dienvidkorejā. Drīz karā Dienvidkorejas pusē ar ANO mandātu iesaistījās ASV un vairākas citas rietumvalstis, bet Ziemeļkorejas pusē nostājās Ķīna, Padomju Savienība, kas apgādāja ar bruņojumu.
Karš pārgāja pāri visai pussalai līdz pašai tās pakājei dienvidos, tad atpakaļ līdz pašiem ziemeļiem, līdz frontes līnija nostabilizējas pa vidu aptuveni turpat, kur bija sākotnējā demarkācijas līnija. 1953. gada 27.jūlijā, noslēdzot pamieru, tā kļuva par demilitarizēto zonu – aptuveni 4 km platu un 250 km garu pāri visai pussalai no viena krasta līdz otram. Karš ilga trīs gadus un vienu mēnesi. Nav zināms, cik tieši cilvēku gāja bojā, tomēr kopējais mirušo un cietušo skaits mērāms miljonos.
Tūristi brauc veseliem autobusiem
65 gadus vēlāk atsevišķas demilitarizētās zonas daļas kļuvušas par tūristu galamērķi. Blakus šai zonai Imjingaka parkā caur skaļruņiem skan lokomotīves svilpieni un pirmskara korejiešu dziesma „Serenāde par bēdām” - par bēdām par mīļoto, kas aizgājusi.
Te izstādīta aprūsējusi un daudz cietusi lokomotīve no Korejas kara laikiem.
Tepat blakus dzelzceļš, kas pirms kara no Seulas pāri upei, kur tagad balts dzelzceļa tilts, veda uz Phenjanu un tālāk līdz pat Ziemeļkorejas robežai ar Ķīnu. Tiek apsvērtas iespējas šo dzelzceļa līniju atkal savienot. Pie žoga izkārtas simtiem krāsainu auduma lentīšu ar miera un apvienošanās vēlējumiem.
Tūristu grupas autobusos var iebraukt arī demilitarizētajā zonā, saīsinājumā vienkārši DMZ, aiz Dienvidkorejas armijas kontrolposteņa.
Šeit tūristi var apskatīt vienu no četriem infiltrācijas tuneļiem, ko atklāja 1970. gados, un ko ziemeļkorejieši rakuši aptuveni 70 metru dziļumā negaidītam uzbrukumam Seulai.
Var nofotografēties pie lieliem krāsainiem sarkanas, zaļas un zilas krāsas burtiem DMZ. Ir arī skatu platformas ar binokļiem, lai apskatītu Ziemeļkorejas pusi, suvenīru veikaliņi.
Pārbēdzēja: Jaunās tehnoloģijas ļauj ziemeļkorejiešiem redzēt ārpasauli
Par spīti tam, ka šī viena no bruņotākajām robežām pasaulē, tūristu masas, kas šeit ierodas, var justies gana droši, stāsta gide Džina Lī. „Mēs uzticamies mūsu karavīriem, un neviens īpaši neuztraucas. Uz šejieni brauc daudz tūristu. Bez ārzemju tūristiem tagad par šo vietu arvien vairāk un vairāk interesējas paši korejieši. Jūs redzējāt, ka tur ir arī daudz vietējo. Tas sākās pēc 27. aprīļa samita starp Dienvidkorejas un Ziemeļkorejas līderiem Munu Džēinu un Kimu Čenunu. Un tad pēkšņi arī visi korejieši sāka interesēties par šo vietu,” norāda Džina Lī.
Gide saka, ka ir vairākas tūrisma aģentūras, kas piedāvā braucienus uz demilitarizēto zonu, un konkurence ir liela. Tomēr viņas pārstāvētā aģentūra esot vienīgā, kurā strādā pārbēdzēji no Ziemeļkorejas.
Šajā tūrē tā ir tumšmataina sieviete džinsos un gaiši pelēkā žaketē, ka stādās priekšā tikai kā Luna, savu pilno vārdu nevēloties izpaust.
Viņa saka, ka esot dzimusi 1960. gados Ziemeļkorejā, un Dienvidkorejā viņai izdevās ierasties pirms pieciem gadiem caur Ķīnu, Laosu un Taizemi.
Stāvot uz skatu platformas, kur pāri upei tikai trīs kilometru attālumā redzami Ziemeļkorejas lauki, novērošanas postenis un ciematiņš, viņa nezina, vai jebkad varēs atgriezties dzimtenē.
„Tā kā jau esmu šeit, kamēr nenotiks Koreju atkalapvienošanās, es nevaru atgriezies.
Neviens nezina, kas ar mani notiktu, ja es atgrieztos Ziemeļkorejā.
Tādēļ šī zeme pāri upei ir vieta, uz kur nevaru doties atpakaļ. Es tikai varu cerēt uz atkalapvienošanos,” saka Luna.
No otras puses, viņa ir cerīga, ka Ziemeļkoreja var mainīties. „Es nevaru pateikt, cik spēcīgs un stabils ir viņa [Ziemeļkorejas līdera Kima Čenuna] režīms. Uz šo jautājumu nevar atbildēt vienā vārdā. Tomēr sabiedrībā ir jaunas tendences. Piemēram, pateicoties Dienvidkorejas seriāliem, ko Ziemeļkorejā var slepus iegūt USB zibatmiņās, tagad ziemeļkorejieši zina, kā izskatās ārpasaule. Tas ir viens no faktoriem aiz Kima lēmuma iziet uz kompromisiem, savā ziņā atspoguļojot tautas vēlmes,” vērtē Luna.
Kas attiecas uz pašu demilitarizēto zonu, 65 gadu laikā kopš kara tā bijusi vieta, lielu daļu no kuras savā varā atkal pārņēmusi cilvēka neskarta daba. Ja izdosies noslēgt oficiālu miera līgumu, un abu Koreju attiecības pietiekami normalizēsies, viena no idejām ir demilitarizēto zonu izveidot par dabas rezervātu.
Iepriekšējie raksti sērijā par Dienvidkoreju un Ziemeļkoreju:
Dienvidkorejas seniori grib apvienoties ar Ziemeļkoreju, jaunie saka - «nē»
REPORTĀŽA: Pēc 65 gadu trausla pamiera Koreju starpā klāt cerību laiks
Diplomāts: Tramps Korejas pussalā ir iekustinājis lielus procesus; jautājumi gan paliek
Abas Korejas lūko stiprināt ekonomiskās saites: no šīs sadarbības cer iegūt arī Latvija
