Ina Strazdiņa: Aprit desmit gadi, kopš Baltijas valstis ir NATO dalībnieces, taču viss nebūt nav tik gludi kā gribētos, kaut vai tādēļ, ka ne visas Baltijas valstis izpilda NATO kritērijus, piemēram, Latvijas un Lietuvas aizsardzības budžets joprojām nav divus procentus no iekšzemes kopprodukta liels. Kā Jūs redzat šo situāciju?
Anderss Fogs Rasmusens: Mēs ļoti augstu vērtējam visu trīs Baltijas valstu piedalīšanos NATO vadītajās operācijās, īpaši Afganistānā. Būdamas NATO dalībnieces, jūs esat devušas savu ieguldījumu starptautiskajā drošībā. Taču to sakot, man arī jāatzīst, ka ar bažām vēroju, kā pēdējos gados ir sarukuši dalībvalstu aizsardzības budžeti. Manuprāt, tas, ko esam redzējuši Ukrainā ir modinātājzvans visām NATO dalībvalstīm un es aicinu visas dalībvalstis palielināt investīcijas aizsardzības budžetā. Mēs nevaram turpināt atbruņošanos, kamēr mēs redzam, ka daži no mūsu kaimiņiem palielina savas militārās spējas. Es ļoti augstu vērtēju to, ka Igaunija ir sasniegusi 2% lielu aizsardzības budžetu un to, ka parlamenti Lietuvā un Latvijā ir izteikuši apņemšanos pakāpeniski virzīties uz divu procentu budžeta mērķi.
Ina Strazdiņa: Jā, Ukraina tiešām ir redzams piemērs, taču, kā Jūs pats personiski mēģināsiet pārliecināt valstu līderus, ka šiem budžetiem tiešām jābūt lielākiem?
Rasmusens: Šis ir ļoti skaidrs vēstījums no manas puses - es saprotu, ka tas ir grūti ekonomiskās krīzes dēļ, daudzas valdības cīnās ar valsts finansējumu, lai samazinātu budžeta deficītu un tas arī ir svarīgi, taču Krima ir parādījusi, ka mēs mieru Eiropā nevaram pieņemt kā pašu par sevi saprotamu, līdz ar to mums ir pietiekami jāinvestē modernās militārās spējās, lai varētu piedāvāt efektīvu aizsardzību.
Johanness Tralla: Ņemot vērā ASV ierobežotos spēkus Eiropā un dramatiski apgrieztos aizsardzības budžetus, vai Jūs redzat, ka Eiropa vispār ir spējīga aizsargāt pati sevi pret iespējamiem draudiem no Krievijas?
Rasmusens: Noteikti nē. Eiropa ir atkarīga no sadarbības ar ASV. Un tā patiesībā ir mūsu transatlantiskās sadarbības esence, proti, ka mēs cits citam palīdzam. Transatlantiskā saikne starp Ziemeļameriku un Eiropu ir abu pušu aizsardzības pamatakmens. Mums vienam otru vajag. Taču tas arī nozīmē, ka Eiropai ir vairāk jāinvestē aizsardzībā, ja mēs esam vēlamies efektīvi aizsargāt mūsu iedzīvotājus arī nākotnē.
Ina Strazdiņa: Tātad šie divus procentus lielie budžeti ir steidzami nepieciešami?
Rasmusens: Jā, tā tas ir, lai gan es saprotu, ka mēs nevaram šo mērķi sasniegt vienas nakts laikā. Taču, ja Igaunija, kuru arī skāra krīze, to ir spējusi sasniegt, tad, manuprāt, arī citas valstis to varētu izdarīt.
Johanness Tralla: ASV prezidents Baraks Obama savā uzrunā trešdien sacīja, ka piedāvā pārskatīt aizsardzības plānus, īpaši Austrumeiropai, lai valstis tādejādi justos drošākas. Vai Jūs atbalstāt šo viedokli un vai šie plāni mūsu valstīm jau ir pārskatīti?
Rasmusens: Es absolūti atbalstu aicinājumu pārskatīt un attīstīt aizsardzības plānus, un varu jums apliecināt, ka visi plāni ir mūsu rīcībā, lai nodrošinātu pilnīgi visu mūsu dalībvalstu aizsardzību pret jebkādiem draudiem. Taču mums, protams, ir arī jāņem vērā tas, ko esam redzējuši Krimā, un balstoties uz šo situāciju, tiešām ir svarīgi turpināt šo aizsardzības plānu attīstīšanu.
Johanness Tralla: Nesen ziņots, ka Dānija nosūtīs uz Baltijas valstīm papildus iznīcinātājus. Vai NATO iekšienē ir lemts par vēl kādām papildus aktivitātēm Baltijā?
Rasmusens: Manuprāt, visredzamākais solis, kādu līdz šim esam spēruši, ir gaisa patruļas palielināšana Baltijas valstīs. ASV rīkojās ļoti āri piegādāja vēl papildus lidmašīnas. Tagad šim piemēram seko arī citas NATO dalībvalstis – Lielbritānija un tagad Dānija ir paziņojušas, ka arī vēlas piedalīties gaisa patruļās Baltijā. Tas ir ļoti svarīgs apliecinājums mūsu apņēmībai nodrošināt spēcīgu un efektīvu Baltijas valstu aizsardzību un, ja nepieciešams, es neizslēgtu arī tālākus soļus.
Alģirds Acus: NATO spēku virspavēlnieks Eiropā ģenerālis Filips Brīdlovs sacīja, ja NATO vēlas aizsargāt savas valstis, tad tai jādomā par spēku pārpozicionēšanu. Vai, Jūsuprāt, ir iespējams, ka tuvākajā nākotnē kādas no NATO bāzēm varētu atrasties Baltijā?
Rasmusens: Patlaban mēs izskatām visas iespējas. Mēs esam aicinājuši mūsu militārās iestādes novērtēt, kā mēs varam nostiprināt kolektīvo aizsardzību. Viena iespēja ir arī īstenot atbilstošu NATO spēku izvietošanu. Otra – palielināt mūsu militārās mācības. Taču viss vēl ir apspriešanā, mēs vēl neesam pieņēmuši gala lēmumu, sekojam līdzi situācija attīstībai un ja vajadzēs, nekavēsimies spert tālākus soļus.
Alģirds Acus: Atgriežoties pie NATO piektā paragrāfa. Protams, ir kolektīvā aizsardzība, taču, ja Krievija īsteno agresiju pret Baltijas valstīm, pietiks ar divām, trim dienām, lai tās okupētu. Ja NATO nebūs pietiekami ātra, lai ierastos aizsargāt Baltijas valstis, tai faktiski vajadzētu pielietot spēku pret Krieviju. Un tie jau būs citi apstākļi. Vai piektais paragrāfs darbotos šajā īpašajā situācijā?
Rasmusens: Absolūti! Mēs arī esam spējīgi rīkoties ātri. Un nevajadzētu būt nekādām šaubām par mūsu apņemšanos aizstāvēt visas dalībvalstis, Baltiju ieskaitot, ja vien būs nepieciešams.
Johanness Tralla: Ja Krievija ieņemtu Ukrainas Dienvidus un Austrumus, kā nesen ziņojuši ASV izlūkdienesti, vai NATO būtu gatava īstenot kādu pretreakciju? Eiropas Komisija, piemēram, gatavo trešā līmeņa sankcijas. Vai ko tamlīdzīgu izskatītu arī NATO?
Rasmusens: Kolektīvā aizsardzība saskaņā ar piekto paragrāfu attiecas tikai uz NATO dalībvalstīm, un ekonomiskās sankcijas nav NATO kompetencē. Taču mēs jau esam spēruši dažus soļus vēl bez kolektīvās aizsardzības stiprināšanas. Mēs esam arī lēmuši pastiprināt militāro sadarbību ar Ukrainu un mēs esam apturējuši praktisko sadarbību ar Krieviju. Un varētu tikt sperti tālāki soļi, ja situācija turpinās pasliktināties.
Alģirds Acus: Jūs jau minējāt, ka Ukraina nav NATO dalībvalsts un Ukrainas premjerministrs arī ir sacījis, ka tā pagaidām nav prioritāte. Taču, piemēram, tāda valsts kā Gruzija vēlas pievienoties NATO. Daži, piemēram, ASV senators Džons Makkeins, norāda, ka jaunu valstu uzņemšana varētu atturēt Krieviju no agresijas, kamēr citi, skeptiķi, domā, ka gluži pretēji – Krievija sāktu rīkoties. Kāds ir Jūsu viedoklis – vai jaunu dalībvalstu uzņemšana būtu Krievijas drauds?
Rasmusens: Man šeit ir ļoti skaidra pozīcija, proti, Krievija nebūs tā, kas izlems. NATO durvis paliek atvērtas Eiropas demokrātijām, kas īsteno nepieciešamos kritērijus, lai pievienotos aliansei. 2008. gadā Bukarestē mēs vienojāmies, ka Gruzija kļūs par NATO dalībvalsti, protams, ar nosacījumu, ka izpildīs visus nepieciešamos kritērijus. Mums ar Gruziju ir izcila partnerība īpašajā Gruzijas-NATO komisijā. Mēs runāsim par atvērto durvju politiku gaidāmajā samitā Velsā. Taču ir pāragri runāt, kā tas notiks, mēs esam nolēmuši no jauna novērtēt situāciju visās tajās valstīs, kas vēlas kļūt par NATO dalībniecēm, un tad vēlāk pieņemsim lēmumu. NATO ārlietu ministri par to runās, tiekoties jūnija beigās.
Alģirds Acus: Mēs daudz runājam par teritoriālo aizsardzību, taču piemirstam miera uzturēšanas misijas, piemēram, Kosovā, Somālijā. Vai Jums šķiet, ka mēs atgriežamies aukstā kara ērā, un kas būs tad, ja NATO būs nepieciešama tālās zemēs?
Rasmusens: Pirmkārt, mēs neatgriežamies aukstā kara situācijā. Tolaik Krievija kā Padomju Savienība bija Varšavas pakta un komunistiskās ideoloģijas līdere. Šodien Krievija ir mazāk vai vairāk starptautiski izolēta. Līdz ar to tas nav tas pats. Taču Krievijas pārdrošās un nelegālās militārās akcijas Krimā ir mums atgādinājušas, ka mēs nevaram pieņemt drošību kā pašu par sevi saprotamu. Mums jāturpina būt modriem un jānodrošina efektīva aizsardzība. Mums joprojām ir jāsaskaras ar vēl plašākiem drošības izaicinājumiem. Tas, ko mēs esam redzējuši no Krievijas, nav vienīgie - joprojām ir starptautiskais terorisms, kiberdraudi, iespējami kodoluzbrukumi. NATO ir jābūt gatavai aizsargāt savus cilvēkus arī pret to.
