“Mūsu puiši Afganistānā paveica fantastisku darbu. Savu uzdevumu viņi izpildīja teicami. Taču kļūdas tika pieļautas politiskā līmenī,” LTV raidījuma “Pasaules panorāma” speciālizlaidumā teica Valsts aizsardzības un patriotisma fonda “Namejs” priekšsēdētājs Raimonds Graube, kurš bijis arī ilggadējs Nacionālo bruņoto spēku komandieris.
Afgāņu armijai bija bruņojums, bet nebija vēlmes cīnīties
“Liela kļūda bija tā, ka mēs turpinājām viņu [Afganistānas armijas] vietā piedalīties operācijās, patrulēt viņu teritorijā. Mēs pieradinājām viņus pie tā, ka ejam kaujā viņu vietā. Kad viņiem vajadzēja pašiem pārņemt militārās operācijas, viņi atteicās.
Mēs pārvērtējām viņu vēlmi cīnīties par savu zemi un savām vērtībām. Viņi necīnījās kopā ar mums, pameta kaujas posteni. Šādi signāli jau bija. Militārā tehnika viņiem bija, apmācīti viņi bija, bet viņiem nebija vēlmes cīnīties.”
Latvijas Universitātes politikas zinātnes profesore Žaneta Ozoliņa, kas bijusi Afganistānā un runājusi ar Afganistānas armijas karavīriem, secina, ka daudziem afgāņu armijas karavīriem galvenais mērķis nebija rūpēties par dzimtenes aizsardzību.
“Daļa jauniešu gāja armijā, jo viņiem tā bija iespēja iemācīties lasīt un rēķināt. Daudziem tā bija vienīgā iespēja nopelnīt naudu, lai varētu pabarot savus vecākus, brāļus un māsas. Tādēļ motivācija aizsargāt savu valsti viņiem bija tikai otrajā vai trešajā vietā.”
Neviens negaidīja tik strauju kapitulāciju
Ozoliņa gan atzīt, ka neviens negaidīja tik strauju Afganistānas armijas kapitulāciju un gandrīz netraucētu “Taliban” uzvaras gājienu līdz Kabulai.
Aizsardzības ministrs Artis Pabriks diskusijā atzina, ka Eiropā daudziem ir vēlme novelt atbildību uz amerikāņiem. “Mēs visi zinājām, ka kādā brīdī misijai Afganistānā būs jābeidzas. Taču nebija pareizi, ka ASV tikai runāja par aiziešanas datumu: izvākties maijā, septembrī vai kādā citā brīdī. Protams, ka šādā situācijā “Taliban” varēja atgāzties krēslā un teikt: “Viņi aizbrauks, un mēs atnāksim!””
Pabriks atzīst, ka līdz ar Afganistānā piedzīvoto fiasko “Rietumu prestiža mūris ir zaudējis vēl vienu ķieģelīti”. “NATO joprojām ir spēcīgākā militārā alianse pasaulē, tomēr ir mazinājusies savstarpējā uzticība un atkal izgaismojies Eiropas vājums. Ja es redzu, ka Afganistānā valda totāls haoss, Kabulas lidostā cilvēki pieķeras un krīt lejā no lidmašīnām, bet Eiropas Savienības augstais pārstāvis ārlietās tikmēr tviterī kaut ko raksta par attiecībām ar Nikaragvu, tad man rodas jautājums: vai mums vispār ir līderība Eiropā?”
Respaldo a España ante las acusaciones de Nicaragua. Estamos unidos en la condena de la represión por parte de las autoridades y en la defensa de la democracia. https://t.co/7capLD7Cyg
— Josep Borrell Fontelles (@JosepBorrellF) August 15, 2021
Latvijas karavīri ieguvuši milzīgu pieredzi
Starptautisko spēku atkāpšanās no Afganistānas un “Taliban” atgriešanās pie varas gan ASV, gan citās starptautiskās koalīcijas valstīs daudziem likusi uzdot jautājumu, vai 20 gadu ilgā misija Afganistānā, kas prasīja tūkstošiem karavīru dzīvību, bija tā vērta.
“Esmu runājis ar Afganistānā kritušo karavīru ģimenēm, kas man uzdeva jautājumu, vai mūsu upuris bijis tā vērts. Varu teikt, ka no misijas Afganistānā mums bijuši arī lieli ieguvumi,” uzskata bijušais NBS komandieris Graube.
“NATO alianse netika radīta, lai aizstāvētu Baltiju. Tā tika radīta, lai sabiedrotie varētu nākt palīgā cits citam. Un mēs, nesot upurus Afganistānā, esam tiesīgi sagaidīt, ka nepieciešamības gadījumā arī mums dosies palīgā.”
Graube arīdzan norāda, ka Latvijas armijas virsnieki un karavīri starptautiskajās operācijās Afganistānā un Irākā ieguvuši milzīgu pieredzi.
Aizsardzības ministrs Pabriks uzskata, ka Latvija var gūt mācību arī no Afganistānas armijas bezierunu kapitulācijas.
“Mums pašiem jābūt pietiekami spēcīgiem un motivētiem. Ja mēs tādi nebūsim, tad būtu drusciņ naivi gaidīt, ka pēc pirmā zvana kāds steigsies mums palīgā.”
