Uģis Lībietis: Jūs esat pirmā latviete, kas ievēlēta Vācijas parlamenta apakšpalātā – Bundestāgā. Pastāstiet, kā jūs nokļuvāt Vācijā, lai līdz tam varētu nonākt.
Zanda Martens: Vācijā nokļuvu patiesībā pavisam vienkārši, romantiski. Šeit Latvijā iepazinos ar savu tagadējo vīru, un, jā, tā nu mans ceļš 2010. gadā aizveda uz Vāciju.
Lēmums par politiku un iesaistīšanos politikā. Kā jūs līdz tam nonācāt?
Līdz tam es nonācu, droši vien arī strādājot kā arodbiedrību juriste arodbiedrībās gan Latvijā, gan Vācijā. Un arodbiedrības viens no uzdevumiem ir pārliecināt cilvēkus par to, ka viņiem pašiem ir jāaktivizējas un jāapvienojas, lai panāktu savu darba apstākļu uzlabošanu vai kādus citus sasniegumus. Un tad man šķita, ja es saviem kolēģiem un saviem biedriem mēģinu stāstīt, kāpēc ir tik svarīgi, ka pašam arī ir jāiestājas aktīvi par to, ko grib sasniegt, tad tas pats man ir jādara arī kā politiķei. Ja es redzu, ka sabiedrībā ir daudz dažādu jautājumu, kuros tie likumi, kas mums pašlaik ir spēkā, varbūt nav tie paši labākie, un man ir idejas un pārliecība par to, ko vajadzētu varbūt darīt savādāk. Un te nepietiek tikai ar to – virtuvē pie galda vai mājās paziņu lokā sūkstīties par to, cik viss ir slikti, kādam ir arī jāņem tā lieta savās rokās un jādara, un jāmēģina virzīties uz šīm pārmaiņām. Un tā bija mana motivācija iet politikā.
Vai varbūt šī arodbiedrību pieredze arī izskaidro to, kāpēc izvēlējāties sociāldemokrātus?
Jā, droši vien tādas ir manas pamata pārliecības, kuru dēļ es arī esmu strādājusi arodbiedrībā. Un līdz ar to Sociāldemokrātiskā partija bija, jā, attiecībā uz šīm pārliecībām un uzskatiem, kādai jābūt labai sabiedrībai, kā cilvēkiem ir labi jādzīvo – tā bija vienīgā partija, par kuru es varēju domāt, kur iestāties.
Šis gads Latvijā arī ir vēlēšanu gads, un bieži vien Latvijā tiek runāts par to, ka mūsu politiskā aktivitāte ir ļoti zema un cilvēki nevēlas iesaistīties politikā. Man liekas, tā ir liela mašinērija, kurai ne kurš katrs grib iziet cauri. Cik tas ir viegli vai grūti Vācijā?
Jā, protams, arī tagad es arī kā jauna politiķe saskaros ar dažādām situācijām, kur man šķiet, ka politiķu darbs nav vienkāršs, neskatoties uz darba laikiem, kuri, protams, ir gan rītos, gan vakaros, kas darāms, gan sestdienās, svētdienās. Līdz ar to tā darba un ģimenes dzīves savienošana ir ļoti būtiska problēma. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums politikā varbūt arī ir salīdzinoši nedaudz sieviešu, salīdzinoši nedaudz sieviešu ar bērniem. Un tas ir, man šķiet, arī būtisks arguments, kādēļ mums arī ka sabiedrībai būtu sev jājautā, kādus politiķus mēs vēlamies redzēt politikā? Redzēt tikai tādus cilvēkus, kas varbūt ir varas apsēsti un kas ir gatavi no rīta līdz vakaram nedarīt neko citu savā dzīvē, kā tikai politiku? Vai mēs gribam, no otras puses, varbūt tos cilvēkus, kas ir mūsu kaimiņi, mūsu kolēģi – tādus pašus vienkāršus cilvēkus ar bērniem; sievietes, kuras vienas pašas audzina bērnus; visus iespējamos sabiedrības slāņus pārstāvēt politikā. Un, ja mēs to gribam, tad, manuprāt, ir arī pēdējais laiks 21. gadsimtā pārdomāt, kāda tiešām izskatās politiķu ikdiena?
Vai nav iespējams padarīt arī politiku ģimenei un brīvajam laikam nedaudz draudzīgāku, lai pārliecinātu cita veida cilvēkus iet politikā un transportēt arī viņu dzīves skatījumu likumos.
Varbūt sniedziet špikerīti, kas bija tie jautājumi, ar kuriem vēlēšanās gājāt jūs? Kas, jūsuprāt, ir tas, kas uzrunāja vēlētājus, un droši vien dzirdējāt arī atgriezenisko saiti, – kas bija, kāpēc par jums balsoja?
Jā, mums ir pavisam vienkāršs pierādījums tam, ka mūsu svarīgākie priekšvēlēšanu solījumi patiešām bija tie, kas cilvēkiem ir vissvarīgākie. Svaigākais pierādījums bija tas, ka pagājušā gada sākumā, 8, 9 mēnešus pirms vēlēšanām, Vācijas Sociāldemokrātiskajai partijai priekšvēlēšanu rādītāji, tie procenti, kurus Sociāldemokrātiskā partija sasniegtu, bija ļoti smagi. Tie bija 14–15%, kurus paredzēja Sociāldemokrātiskajai partijai.
Mūsu tēmas, manuprāt, bija tās, par kurām es priecājos kā arodbiedrību cilvēks, tās bija klasiskās sociāldemokrātu tēmas. Kā iespējams uzlabot darba apstākļus, piemēram, noteikt minimālo algu 12 eiro apjomā par stundu, dažādi citi konkrēti pasākumi. Vairāk dzīvokļu, lai cilvēkiem nebūtu jāmaksā tik lielas īres maksas. Daudz tādu pavisam vienkāršu jautājumu, ne tikai vienkāršas frāzes, kuras parasti dzird pirms katrām vēlēšanām: lai mums visiem ir labāka dzīve un tā tālāk. To neviens cilvēks nevar saprast. Bet mēs ar pavisam konkrētiem solījumiem tiešām pārliecinājām cilvēkus. Rezultātā septembra beigās mēs bijām spēcīgākā partija, tagad esam kanclera partija, un es ļoti priecājos, ka viens no svarīgākajiem solījumiem par 12 eiro minimālo stundas algu šī gada 1. oktobrī stāsies spēkā.
Jūs jau pieminējāt, ka tagad esat kanclera partija parlamentā un tas nozīmē valdošā partija. Tad, kad jūs kandidējāt, situācija bija pilnīgi cita, un tagad ir situācija pilnīgi cita, ņemot vērā Ukrainas karu. Kas ir izmainījies šajos trijos mēnešos jūsu darbā?
Jā, šis mans laiks, protams, ir dubulti sarežģīts. No vienas puses, kā jaunajai deputātei iejusties darba vidē, saprast, kā viss funkcionē, kas man ir jādara, kādi mani pienākumi, kādas ir manas iespējas. Tas viss sakrita ar Covid-19 laiku. No sākuma tā mums vēl bija lielākā problēma, un to tagad nomainīja karš. Līdz ar to mana deputātes ikdiena vēl līdz šim brīdim nav bijusi tāda parasta ikdiena. Tas viss, šis sākuma stress ir savienojies tagad ar kara stresu, ko mēs, protams, arī izjūtam kā deputāti visādās ārkārtas sanāksmēs, un ka mūsu politikā teju vai nav nekādu citu jautājumu, tikai kā karš Ukrainā: kādas ir tās sekas, ko tas nozīmē Vācijai, kādi likumi mums ir jāgroza, jāpieņem, jāpaātrina un tā tālāk. Līdz ar to mēs droši vien visu šo laiku, kopš esmu ievēlēta, strādājam tādā krīzes režīmā. Un es pat nevaru iedomāties, kāda izskatās normāla deputāta ikdiena.
Daudzi šajā īsajā laika posmā saka, ka Vācija ir mainījusies. Vācijas domāšana ir mainījusies gan attiecībā par tās vietu Eiropā un pasaulē, gan par tās drošības politiku. Kā jūs to jūtat? Kāda ir sajūta partijas iekšienē, apkārtējos deputātos, partijas vadībā, arī no vēlētāju puses?
Jā, protams, tas, ka Sociāldemokrātiskā partija ir pilnīgi krasi mainījusi savu kursu un savu domāšanu attiecībā uz drošību un ārpolitiku. Tas nav noliedzams, ka 24. februāris bija tas datums, pēc kura nekas vairs arī Vācijas politikā nebūs tā, kā līdz šim. Un, ja skatās, kādi ir bijuši Vācijas uzskati – Vācijas politiķi, it īpaši pēc Otrā pasaules kara beigām ar visiem tiem šausminošajiem notikumiem un to mācību, ko Vācija ir paņēmusi līdzi no šī laika, un ne tikai Vācijas politiķi, bet arī Vācijas vienkāršie iedzīvotāji, kuriem arī vēl ļoti daudzi ir ģimenē, kuri pārcietuši kara situāciju un kur vēl līdz šodienai dzīvo ar to principu: nekad mūžā vairs nevar notikt nekas tāds, kur Vācija piedalās, kur Vācija uz sevi uzņem tik ļoti daudz vainas.
Un ar to ir izskaidrojama mūsu līdzšinējā politika – vairāk uz sarunām, uz konstruktīvu sadarbību, nevis ieroči, ieroči, ieroči.
Mums pat līdz 24. februārim Vācijā spēkā bija noteikts, ka mēs neeksportējam ieročus uz krīzes apgabaliem vai tur, kur notiek kara situācijas. Un tas viss ir vienā dienā, bet tagad trīs mēnešu laikā pilnībā izmainījies uz pretējo pusi. Un, ja mēs uz to skatāmies tādā vēsturiskā kontekstā, tad man liekas, ka līdz 24. februārim tā bija tāda normāla attīstība; un pēkšņi tāda sajūta, ka kāds ir ieslēdzis trīskārtēju ātrumu un visi tie notikumi, kas notiek tagad, tie ir ļoti, ļoti ātri, un, protams, arī mums kā politiķiem ir pašiem jāsaprot, kā mainās mūsu pašu politika.
No otras puses, tikpat svarīgi ir to izstāstīt arī iedzīvotājiem un ņemt arī viņus līdzi šai procesā. Ja mēs redzam, ka aptaujas rāda, atbildot uz jautājumu, cik cilvēku atbalsta smago ieroču piegādāšanu Ukrainai un cik ne, tad tas rādītājs vienā otrā aptaujā ir 45% pret 45%. Līdz ar to tas mums ir jāakceptē kā fakts, ka sabiedrībā arī šis viedoklis ir ļoti dažāds. Un, es domāju, ka politiķi nevienā valstī nedrīkst uzskatīt iedzīvotāju viedokli par nesvarīgu vai domāt – "nu ko jūs tur". Tas ir tiešām jāņem nopietni un jāmēģina arī iedzīvotājiem izskaidrot, kāds ir mūsu mērķis, kāpēc mēs mainām šo politiku, kāpēc tas, ko mēs redzam 23. februārī, šodien pēkšņi ir pilnīgi otrādi.
Jo, man liekas, ja to cilvēkiem neizskaidro, tas noved tikai pie pilnas neizpratnes, pie tās sajūtas, ka politiķiem nekad nevar ticēt, jo viņi vienu dienu saka tā, otru dienu saka savādāk.
Man liekas, tās ir arī mūsu visai demokrātijai ļoti bīstamas tendences, ja mēs tās pieļautu.
Vai tas, ka jūs esat no Latvijas, kaut kādā veidā ietekmē arī jūsu partijas biedru attieksmi, vai tiek prasīts jūsu īpašais viedoklis par šiem jautājumiem, par to, kā varbūt mēs šeit redzam to, un droši vien arī šī vizīte Latvijā ir daļa no potenciālajiem nākotnes skaidrojumiem?
Jā, jā, noteikti! Katrā ziņā pie katras iespējas tieši šajā laikā saku, ka es esmu no Latvijas, ka man ir tā īpašā pieredze, tas īpašais skatījums arī uz šo konflikta situāciju. Un es sajūtu arī mūsu partijas iekšienē vienmēr ļoti lielu interesi no cilvēkiem, kuri varbūt līdz šim nebija pamanījuši vai piefiksējuši, ka es esmu no Latvijas. Viņi vienmēr saka: tas ir tik lieliski, un tas ir ļoti svarīgi, ka mēs komunicējam, ka mēs šeit, Vācijā, arī vēl labāk saprotam, kā domā cilvēki Latvijā vai Baltijas valstīs. Un, es domāju, ja man ir iespēja tajā pozīcijā, kur pašlaik esmu, sniegt kaut mazu pienesumu tam, ka mēs viens otru labāk saprotam, tad tas ir, es domāju, arī mans uzdevums un mans pienākums to darīt.
Dažādās diskusijās bieži vien pašreizējais Vācijas kanclers tiek kritizēts par varbūt nepietiekamu vai nepietiekami aktīvu komunikāciju tieši ar sabiedrību par to, kādus lēmumus pieņem Vācijā. Viņš pats gan ir teicis, ka tas ir tāds viņa stils. Vai, jūsuprāt, šajos kara apstākļos ir nepieciešams kaut kā pārdomāt stratēģiju vai kaut ko mainīt, mainīsies vai vajadzētu mainīt?
Jā, man principā tāds "hanzeātiski" vāciski atturīgs stils un raksturs ir kā latvietei ļoti, ļoti tuvs un pazīstams un liekas arī simpātisks. No otras puses, protams, mēs redzam, ka mēs neesam ikdienas situācijā. Un kādā brīdī, īpaši redzot, ka sabiedrība ne tikai Vācijā, bet arī Eiropā un visā pasaulē vēlas no Vācijas labāku komunikāciju un vēlas labāk saprast, kāpēc mēs kā liela valsts Eiropas teritorijā pieņemam vienu vai otru politisku lēmumu, –
man šķiet, ka tiešām arī ne tikai vispārējā ārpolitika un drošības politika jāpārdomā, bet arī mūsu stratēģiskā komunikācija ir jāpārdomā un varbūt jāpielāgo tagad kara apstākļiem.
Tuvākā ziema un nākamie gadi, visticamākais, nebūs viegli ne šeit, Latvijā, ne Vācijā, ne kādā citā valstī. Skatāmies energoresursus, skatāmies gāzesvadus, zaļo enerģiju, pārmaiņu periodus. Kāds būtu jūsu vēstījums jūsu vēlētājiem, varbūt arī Latvijas iedzīvotājiem, kā atrast to līdzsvaru starp savām interesēm, burtiski runājot – savtīgām interesēm savā makā un kaut kādu augstāku mērķi, demokrātisku mērķi globālā skatījumā?
Jā, man ir ļoti saprotamas katra cilvēka bažas par to, kāds ir pašlaik cenu kāpums gan pārtikas produktiem, gan apkurei, elektrībai. Arī politiķiem ir tā lielā māksla cilvēkiem dot šo drošības sajūtu un saprast – mēs redzam šīs bažas, mums kā politiķiem ir arī plāns, kā mēs gribam veidot mūsu nākotni, kā mēs gribam dot cilvēkiem drošību un rūpēties par to, lai nevienam nav ne jāsalst, ne jādzīvo bez iztikas līdzekļiem.
No otras puses, protams, man liekas svarīgi, ka politiķi cilvēkiem saka taisnību un nesola zelta pilis un nestāsta tikai – viss būs labi, viss būs labi! Jo šodien, skatoties ne tikai uz karu un situāciju enerģijas jomā, varētu būt, ka tuvākajā laikā tik tiešām ne viss būs labi, ka mūs visus šajā sabiedrībā sagaida lielas pārmaiņas. Kas zina, kāda izskatīsies ģeopolitiskā situācija, kas zina, kāda izskatīsies situācija enerģijas jautājumos. Man šķiet, ka mums ir jāmēģina cilvēkiem teikt taisnību, bet tai pašā laikā nevis tādā katastrofālā tonī, ka pasaule iet bojā, mēs neko nevaram ietekmēt. Bet teikt – mums ir plāns, kā mēs gribam uz šo situāciju reaģēt,
ka mums ir plāns dzīvei arī jaunajos apstākļos, kādi mūs visus sagaida, vai nu mēs to gribam vai ne, kā to dzīvi padarīt tomēr jauku.
Kā dzīvi padarīt drošu, kā rūpēties par to, lai būtu jaunas darbavietas, ja kādam varbūt vairs nebūs, jo nevienam vairs nevajadzēs piegādāt naftu, jo visur enerģija tiks iegūta tikai no saules un vēja reaktoriem. Kā mēs veiksim šo transformāciju no vecām industrijām uz jaunām, kā mēs to varam visi kopīgi sasniegt tā, lai būtu daudz labas, jaunas un zaļas, videi draudzīgas darbavietas. Un, šķiet, tas ir politikas uzdevums, nevis tikai, no vienas puses, teikt, viss ir šausmīgi vai, no otras puses, teikt – viss būs labi, bet vienkārši teikt: tā ir tā realitāte, un mums kā politiķiem ir tāds plāns. Ja jums tas plāns patīk, balsojiet par mums.
