Eiropas Kopējais ārlietu dienests līdz šim ir bijis izdevīgāks mazajām un vidējām dalībvalstīm. Savukārt lielās dalībvalstis joprojām vairāk paļaujas uz saviem diplomātiem.
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičš (RP) kopā ar augsto pārstāvi ārlietās Ketrinu Eštoni un 26 kolēģiem no citām ES dalībvalstīm regulāri spriež par to, kā blokam reaģēt uz dažādiem notikumiem pasaulē. „Lai kā visi saprastu, ka kopīgais ES viedoklis ir daudz efektīvāks, ik pa brītiņam mēs redzam un, domāju, arī redzēsim, jo tas ir normāls evolūcijas process, ka šīs dažu valstu intereses pēkšņi ņem virsroku par kopējām interesēm,” norādīja Rinkēvičs.
Kopš pirmajiem soļiem Ketrina Eštone tika kritizēta no dažādām pusēm gan par sliktu ārlietu ministru sanāksmju organizēšanu, gan par nepietiekami aktīvu rīcību, gan nepietiekami vai pārāk lielu uzmanību tādiem vai citiem jautājumiem. Kritika turpinās joprojām. Eštone saka, ka ir pie tās pieradusi. Bet viņa var rīkoties tikai tad, ja visas 27 valstis spēj rast kopsaucēju par kādu aktuālu jautājumu: „Šī loma ir iedota cilvēkam, lai tas varētu koordinēt, virzīt uz priekšu un vadīt Eiropas Savienības ārpolitiku. Bet tas nenozīmē, ka tas ļautu novirzīties no tā, kur Eiropa dodas vai vēlas doties.”
Baronese Eštone savu darbu sāka 2009.gada beigās. Tomēr ES Kopējais ārlietu dienests formāli tika izveidots vien 2011.gada janvārī, apvienojot vairākas jau eksistējošās iestādes. Eštone atzīst, ka organizatoriskie jautājumi šajā laikā ir bijuši ne mazāk svarīgi kā pati ārpolitika: „Es vairākkārt to esmu raksturojusi kā mēģinājumu lidot lidmašīnā, vienlaicīgi būvējot tās spārnus… Pat cilvēku pārcelšana no astoņām ēkā vienā, paklāju un aizkaru izvēlēšanās...”
Bijusī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, nesen Rīgā prezentējot pētījumu par ES ārpolitikas veikumu aizvadītajā gadā, atgādināja, ka Eiropas ekonomiskā ietekme pasaulē ir krietni lielāka par tās politisko ietekmi. Un gadu gaitā politiskā ietekme nav īpaši pieaugusi. „Tas ir būtiski ne tikai Eiropas ekonomiskai izdzīvošanai, bet arī to vērtību saglabāšanai un uzturēšanai, uz kurām Eiropa tika dibināta. Jo, ja Eiropa zaudēs savu ietekmi pasaulē, tā apdraudēs vērtības, uz kurām tā ir balstīta,” skaidroja Vīķe-Freiberga.
Eštones pilnvaras augstās pārstāves amatā beigsies 2014.gada decembrī. Vaicāta par to, vai viņa vēlas palikt uz otro termiņu, Eštone atbildēja noraidoši, jo amats ir saistīts ar nemitīgu ceļošanu. „Mēs ar Hilariju Klintoni, kas ir mana sirsnīga draudzene, esam šad un tad par to runājušas. Šis darbs dažreiz ir ļoti nogurdinošs. Bet jebkurā gadījumā es domāju, ka viens ir pamatu ielikšana, bet pēc tam citi varētu tālāk paveikt to, ko es droši vien nespētu. Tā kā būtu labi to iedot kādam citam.”
Par vienu no lielākajiem pēdējā laika panākumiem gan ārlietu eksperti, gan politiķi uzver progresu Kosovas un Serbijas dialogā, kā arī sarunas par Irānas kodolprogrammu. Savukārt Eštone kā savu lielāko mantojumu saredz Kopējā ārlietu dienesta izveidošanu.
