Azerbaidžānas Ārlietu ministrija informēja, ka, "izrādot labo gribu", nolēma pārtraukt uguni, taču solīja atsākt militāras operācijas, ja tās karavīriem tiktu uzbrukts. Baku arī solīja „nostiprināt” vairākas stratēģiskās pozīcijas, kuras tās spēki Kalnu Karabahā esot ieņēmuši.
Turpretim Kalnu Karabahas spēku pārstāvis Davids Babajans ziņu aģentūrai AFP teica, ka kaujas nav rimušās. "Notiek sīvas kaujas Karabahas frontes dienvidaustrumu un ziemeļaustrumu sektoros," viņš sacīja.
Vēl viens Kalnu Karabahas spēku pārstāvis Senors Hasratjans Armēnijas medijiem teica, ka Martakertas apkaimē Azerbaidžāna apšaudēs izmanto smago artilēriju un reaktīvās iekārtas "Grad".
Savukārt Armēnijas aizsardzības ministrijas preses pārstāvis Arcruns Avanisjans Azerbaidžānas paziņojumu par ugunspārtraukšanu noraidīja kā „slazdu.”
Sadursmēs dzīvību zaudējušas jau vismaz 30 militārpersonas abās pusēs un ir upuri arī civiliedzīvotāju vidū. Abas puses ilgus gadus gruzdējušā konflikta eskalācijā vainoja viena otru. Ir bažas, ka abu pušu nodrošinājums ar moderniem ieročiem draud konfliktu padarīt nekontrolējamu.
Iepriekš atbalstu Azerbaidžānai sadursmēs "līdz galam" solīja Turcijas prezidents Tajips Erdoans. Viņš par pasivitāti konflikta neitralizēšanā kritizēja Eiropas drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) pārziņā esošo Minskas grupu - struktūru, ko vada Krievija un Francija.
Azerbaidžāna iepriekš informēja, ka konfliktā nogalināti 12 tās karavīri, bet Armēnija apstiprināja 18 savu militārpersonu nāvi.
Armēnijas prezidents Seržs Sarkisjans sadursmes nosauca par „lielākā mēroga karadarbību” kopš 1994.gada pamiera vienošanās, kas izbeidza karu, kurā Armēnijas atbalstītajiem kaujiniekiem Kalnu Karabahā teritoriju izdevās atdalīt no Azerbaidžānas.
Pēdējais nozīmīgākais konflikta uzliesmojumus Kalnu Karabahā notika 2014.gada rudenī, kad Azerbaidžāna notrieca armēņu militāro helikopteru. Šī brīža uzliesmojuma iemesli ir neskaidri. Bet domnīcas Carnegie Europe analītiķis Tomass de Vāls norāda, „nopietna kauju uzliesmojuma potenciāls vēl nekad nav bijis tik liels” Viņš arī brīdina, ka vēl viena kara sākšanās Kalnu Karabahā būs „postoša” ne tikai Armēnijai un Azerbaidžānai, bet visam Dienvidkaukāza reģionam.
Gan rietumvalstis, gan reģionā ietekmīgā Krievija aicinājušās nekavējoties pārtraukt karadarbību. Maskava piegādājusi militāro tehniku un ieročus abām konflikta pusēm. Tajā pašā laikā Kremlim ir daudz ciešākas militārās un ekonomiskās saites ar Armēniju, kur atrodas ar Krievijas militārā bāze. Erevāna ir atkarīga no Maskavas atbalsta.
Savukārt Azerbaidžānas galvenā sabiedrotā ir Turcija, kuras attiecības ar Krieviju pēdējos mēnešos strauji pasliktinājušās. Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans solīja atbalstīt Azerbaidžānu „līdz galam,” azerbaidžāņus nosaucot par „brāļiem” un paužot cerību, ka Baku „gūs virsroku šajās sadursmēs.” Savukārt ar kaimiņvalsti Armēniju Turcijai nav diplomātisko attiecību strīda dēļ par etnisko armēņu masu slepkavībām Osmaņu impērijas laikā. Erevāna uzstāj, ka tas bija genocīds, bet Ankara to noliedz.
Kalnu Karabaha, kas padomju laikā bija Azerbaidžānas PSR sastāvā, kopš deviņdesmito gadu sākuma ir „de facto” neatkarīga armēņu republika. Tai ir ļoti cieša saistība ar Armēniju, bet oficiāli joprojām tiek uzskatīts, ka tā ir Azerbaidžānas sastāvā. Kalnu Karabaha, kurā vairākums iedzīvotāju ir armēņi, jau gadu desmitiem bijis strīdu iemelsts starp Erevānu un Baku.
Kalnu Karabaha faktiski ir neatkarīga armēņu republika kopš 1994.gada, kad beidzās karadarbība, kas prasīja apmēram 30 000 dzīvību. Lai gan Kalnu Karabaha oficiāli ir Azerbaidžānas teritorijā, tās pastāvēšanu nodrošina Armēnijas militārs un finansiāls atbalsts.
