Bet enerģiski un daudz sološi līderi kāpuši arī uz divu ietekmīgāko Latīņamerikas valstu – Brazīlijas un Meksikas – politiskās skatuves.
Brazīlijā – ekstrēma atbilde līdzšinējām porblēmām
Brazīlija - Latīņamerikas lielākā valsts un lielākā demokrātija. Nupat notikušās prezidenta vēlēšanas aizritēja gluži kā kādā latīņamerikāņu seriālā. Pirmo kārtu pārliecinoši uzvarēja diktatorus mīlošais populists Džairs Bolsonāro, kurš vēlēšanās piedalījās no slimnīcas gultas, jo kampaņas laikā tika sadurts.
Bijušais armijas komandieris pats sevi piesaka kā pret eliti noskaņotu cilvēku, kaut arī kongresā strādājis 28 gadus. Un, neskatoties uz politisko pieredzi, viņu uzskata par diezgan ekstrēmu atbildi līdzšinējās valdības problēmām.
Un tādu ir daudz. Vispirms korupcija, kuras izmeklēšanā iesaistīti vairāk nekā simt politiķi un vairāki arī notiesāti par valsts resursu izsaimniekošanu. Un korupcijas skandāls valsti novedis pie dziļākās recesijas vēsturē. Daudzi, kas bija izrāvušies vidusšķirā, atkal noslīdēja nabadzībā. Un, lai gan tagad izaugsme atguvusies, tā nav tāda kā pirms krīzes. Un visbeidzot - noziedzība. Slepkavību skaits pieaudzis līdz 64 000 gadā.
Nav jau tā, ka nekas netiek darīts. Augstākā tiesa aizliegusi kompāniju ziedojumus partijām, bet izmaiņas, ko sniegs šī un citas reformas būs lēnas, ja vispār būs. Tāpēc, ka korupcijas skandāli likuši politiķiem stingrāk turēties pie saviem krēsliem – amats ir sava veida aizsardzība, jo viņus var tiesāt tikai Augstākā tiesa.
Vēlēšanās uzstājas polarizējoši spēki, un eksperti norāda, ka kandidātiem ar labāko ekonomisko programmu nav izredžu. Brazīlijā pārāk daudz naudas tiek tērēts pensijās un ir zems pensionēšanās vecums, taču neviens politiķis nevēlas veikt sāpīgas reformas, kas izraisīs cilvēku protestus.
Meksikā - pirmais kreisā flanga prezidents 30 gados
Meksika ir otrā lielākā Latīņamerikas ekonomika un nozīmīgs naftas eksportētājs. Bet labklājība daudziem ir tikai sapnis, jo starpība starp nabagajiem un bagātajiem ir milzīga. Tāpēc arī daudz dzirdam par meksikāņu migrantiem, kas šķērso ASV robežu.
Taisnības labad gan jāpiebilst, ka pēdējos gados atgriezušies vairāk nekā emigrējuši. Taču tas nenozīmē, ka problēmas atrisinātas. Desmitiem tūkstošu mirst no noziedzības, un narkotikas kļuvušas par vienu no galvenajām valsts eksporta precēm.
Nesen ievēlētais prezidents Andress Manuels Lopess Obradors ir pirmais kreisais politiķis kopš 1988.gada, tomēr ideoloģiskais pagrieziens diez vai izglābs valsti.
Meksikas pārāk lielā paļāvība uz naftu iedzinusi to ekonomiskajā krīzē. Obradora priekšgājējs Enrike Penja Njeto veica sāpīgas reformas naftas tirgus liberalizācijai, kas situāciju nedaudz uzlaboja. Bet Obradors atkal sola palielināt sociālos tēriņus, apgalvojot, ka to finansēs ar korupcijas izskaušanu valstī. Eksperti bažījas, ka galu galā viņš kļūs par nākamo Ugo Čavesu vai Nikolasu Maduro.
Venecuēlā - pārāk liela paļaušanās uz naftu
Reiz turīgākā Latīņamerikas valsts Venecuēla Čavesa reformu dēļ tagad tiek saukta par 20.gadsimta sociālisma eksperimentu, kas izgāzās. Tam pie vainas ir reformas, kas sniedza plašu atbalstu nabadzīgākajai sabiedrības daļai, kuras finansēšanai valsts paļāvās uz savu naftu.
Bet cenu kritums starptautiskajos tirgos atklāja šīs kļūdas cenu. Tagad lielākā daļa tautas dzīvo nabadzībā.
Valūtas krituma dēļ pat nācās mainīt banknošu vērtību, jo mazākās vienkārši vairs nebija neko vērtas.
Spēcīgais čavisma ideoloģijas atbalstītājs Nikolas Maduro, kas 2013.gadā pārņēma varu no aizgājušā Čavesa, nav ticis galā ar mantojumā atstāto ekonomisko krīzi. Kad ekonomika spieda, viņš centās samazināt sociālās atbalsta programmas, bet piedzīvoja plašus pret valdību vērstus protestus.
Kopš tā laika viņš centies savu varu iecementēt, vēršoties pret opozīciju, kādēļ ASV pret Venecuēlu pat izvirzījusi sankcijas.
Eksperts: Latīņamerikā spēcīgās nacionālisma jūtas
Bet kas tad ir vadošais spēks Latīņamerikāņu politiskajā mentalitātē? Argentīnietis, Spānijas Elkano karaliskā institūta profesors Karloss Malamudans spriež, ka vairāk nekā sociālismā Čavesa projekts bija balstīts Simonā Bolivārā – un tas nozīmē, ka galvenā sajūta latīņamerikāņu tautu vidū ir nacionālisms.
“Un tā ir ļoti spēcīga sajūta. Kā arī antiimperiālisms pret Savienotajām Valstīm, kas ir ļoti tuvs nacionālismam. Tas ir galvenais,” sacīja profesors.
“Un tad ir arī citas idejas, kas valda latīņamerikāņu domāšanas veidā – pirmkārt, par to, ka valsts var izdalīt cilvēkiem daudz labumu un, otrkārt, ideja, ka mums vajag stiprākas institūcijas un stiprākus līderus – vīrus, kas vajadzīgi tautai, lai atrisinātu tās problēmas. Un visas šīs idejas iet roku rokā ar to, ka pieaug neapmierinājums ar demokrātiju daudzās Latīņamerikas sabiedrībās. Lejupejošo līkni īpaši labi var redzēt kopš pagājušā gada, un tā ir liela problēma,” norādīja eksperts.