Plašumā vēršas skandāls saistībā ar Vācijas izlūkdienestu, kurš saviem amerikāņu kolēģiem esot palīdzējis izspiegot sabiedrotos – amatpersonas un uzņēmumus Eiropā. Kanclere Angela Merkele noraidījusi apsūdzības un pauda, ka nav noticis nekas nosodāms un izlūkdienesti ir nepieciešami. Šeit analītiķi akcentēja pretrunu – atsaucoties uz 2013. gada notikumu, kad NSA noklausījās Merkeles telefonsarunas, toreiz kanclere norādīja, ka „nav labi izspiegot draugus”.
Politologs Kārlis Daukšts skaidro, ka tieši politiskie mērķi ir iemesls dubultaģentu un dažādu iekšēju motīvu vadītu cilvēku un politisko partiju un bieži vien rada ažiotāžu iekšējo un ārējo politisko grupējumu starpā: „Te arī ir skaidra opozīcija – sociāldemokrāti, kuri ir koalīcijas līdzdalībnieki. Arī viņi patlaban vēršas ar dažādiem pieprasījumiem šajā izmeklēšanas komisijā. Tā ir nepatīkama situācija arī Eiropas Savienībai, NATO sabiedroto vidū, kad šie slepenie dienesti tomēr rīkojas samērā autonomi pat no parlamentu kontroles, kas ir bīstama tendence, manuprāt, demokrātijas attīstībai. Bet šeit ir pretruna. Teroristi ir jāķer, bet tos nereti ir grūti atrast, tāpēc tiek izmests plašs tīkls, kurā uzķeras kāda zivs, un tāpēc cieš pilsoņu tiesības.”
Tāpat politologs uzskata, ka slepeno dienestu darbība, ja tā netiek kontrolēta, bieži vien aiziet neceļus dabiskā un šķietami klusā veidā. Sākotnēji darbības iecerētas kā, piemēram, cīņa ar terorismu, bet vēlāk pārceļas uz pavisam privātām, vienkāršo cilvēku telpām.
„2002.gadā, kad ASV un Vācija noslēdza sadarbības līgumus starp drošības iestādēm sakarā ar Dvīņu torņu uzspridzināšanu - tā bija cīņa ar terorismu. Bet pakāpeniski tas aiziet uz cilvēka tiesību ierobežošanu, uz personīgās dzīves izspiegošanu un politiski ekonomisko spiegošanu, kuru veic divas organizācijas, savstarpēji sadarbojoties. Pie tam slepeno dienestu specifika bieži vien ir tāda, ka vajag vairāk savākt materiālus – čupu – un pēc tam gan jau mēs no tās čupas kaut ko dabūsim,” stāsta Daukšts.
Ziņas medijos visā pasaulē liecina, ka valstu savstarpējās attiecībās spiegošana – ekonomiskā, rūpnieciskā, militārā, politiskā – nav nekas neparasts. Taču izrādās, mēdz būt pat iztēlotie spiegi, kuru „parādīšanās uz politiskās skatuves” arī ir sava veida stratēģija starpvalstu attiecībās.
Vēl nesen Latvijas vārds tika saistīts ar spiegu būšanām. Krievijas plašsaziņas līdzekļi pērnā gada novembrī ziņoja par aizturētu spiegu no Latvijas. Tika ziņots par bijušā Saeimas deputāta Alekseja Holostova it kā spiegošanu Krievijā, savukārt nesen, martā, runa bija par kādu personu – Andreju Dudarevu, kurš jau četrus gadus esot braukājis uz Krieviju, meklējot kontaktus ar šīs valsts specdienestiem.
Abi sižeti parādīti vienā un tajā pašā raidījumā – kanālā NTV. Interesantais ir tas, ka abi stāsti bija līdzīgi, pat tādās niansēs, ka minētās personas gan pārstāv Latvijas specdienestus, taču patiesībā darbojoties ASV dienestu labā. Politiskās komunikācijas eksperts Ojārs Skudra toreiz, LTV žurnālistiem komentējot šos notikumus, norādīja, ka šajā gadījumā nav runa par nejaušu sakritību vai par dubultaģentu, bet gan par sadomātu stāstu.
Tāpat pētnieks norādīja, ka pilnīgu izdomājumu ilgi kultivēt nav iespējams, tomēr to var izmantot, lai pierādītu Krievijas apgalvojumus, ka Baltijas valstis kļuvušas par izejas lauku NATO valstu specdienestu operācijām Krievijā.
Arī Kārlis Daukšts atzīst, ka spiegošana ir ļoti spēcīgs elements starptautiskajā diplomātijā un starptautiskajās attiecībās, pat zināma slepenā karadarbība.
Tāpat politologs norādīja, ka šobrīd galvenais spiegošanas veids tiek attīstīts kibertelpā: „Manuprāt, galvenais tīkls ir interneta dažādu sfēru izmantošana, jo neviens nevar būt drošs šajā tehnoloģiju laikmetā, ka jebkura ierīce, kura patlaban darbojas - vai nu mobilajā telefonā, vai arī datorā - vai tomēr nenonāk kādos serveros, kuri atrodas nezināmā vietā, kuri tiek izmantoti nezināmiem mērķiem un līdzekļiem. Tehnoloģiju atklāšana un informatīvā kara apstākļi – bieži nevar saprast, kur ir draugs, kur ir ienaidnieks. Kāda situācija varētu izvērsties kiberkara gadījumā utt., tā ir milzīga problēma, tā ir civilizācijas problēma, kur paliek mazais cilvēks ar personīgo dzīvi, ar saviem ģimenes noslēpumiem, un kur paliek milzīgā valsts un milzīgā sabiedrība, kurai ir savas intereses. Tāpēc ir šī pretruna, kas, manuprāt, pastiprināsies.”
