Viņš skaidroja, ka Krievijas drošības dienesti ir satraukti par to, ka čečeni Maskavā nepakļaujas policijai un citiem likumiem. Čečenu ietekme Maskavā ir ļoti liela un sniedzas līdz pat Putina padomniekam Vladislavam Surkovam, kurš ir etnisks čečens.
Taču Kadirovs patiešām var justies brīvāk, jo viņš nodrošina mieru Čečenijā, kas tik ļoti ir nepieciešams Kremlim. Tādējādi Putina un Kadirova, kā arī Krievijas politiskās elites un Čečenijas politiskās elites simbioze izpaužas kā miera nodrošināšana Čečenijā, kas ir izdevīgi Kremlim, un ievērojami lielāka brīvība nekā citu reģionu vadītājiem, kas ir izdevīgi Kadirovam. Vēl viens apstāklis, kas padara Kadirovu īpašu, ir viņa tiešā pieeja Putinam, kas ne vienmēr ir nodrošināta citiem reģionālajiem līderiem.
To apzinoties, Kadirovs mēdz rīkoties, pārkāpjot savas kā reģionālā līdera pilnvaras. Piemēram, viņš pats sevi uzskata par ietekmīgu un zinošu Tuvo Austrumu politikā un jautājumos, kas saistīti ar „Daīš”.
Tikmēr Krievijas tā saucamie neatkarīgie mediji, kas nav pakļauti Krievijas politiskajai elitei, vēsta, ka gadījumā, ja valstī sāktos nemieri, vājinot Putina varu, čečeni varētu darboties kā soda bataljoni kārtības ieviešanai, atgādināja Daukšts.
Vēstīts, ka pēdējo reizi Kadirovs guva ievērību janvārī, kad pavēstīja, ka visi, kas iestājas pret Krievijas oficiālo politiku, ir „nodevēji” un „tautas ienaidnieki”.
