Politologs: Kaljulaidas otrais termiņš bija «politiska neiespējamība»

Igaunijas pašreizējās prezidentes Kersti Kaljulaidas ievēlēšana uz otro pilnvaru termiņu bija “politiska neiespējamība”. Šādu viedokli intervijā Latvijas Radio pauda igauņu politologs Martins Melders, kurš atzina, ka par jauno Igaunijas valsts prezidentu ievēlētais Alars Kariss ir kompromisa figūra. Pašreiz esot grūti paredzēt, kāda varētu būt Karisa prezidentūra, savukārt skaidrs esot tas, ka Kaljulaida, visticamāk, vēlāk tādā vai citādā veidā atgriezīsies pašmāju politikā. Politologs arī atzina – lai gan diskusijas par pašreizējo prezidenta vēlēšanu sistēmu pirms balsojuma raisījušās un sabiedrībā valdījusi neapmierinātība ar kluso kandidātu izvēles procesu, tomēr izmaiņas vēlēšanu kārtībā, visticamāk, nenotiks.

Ar politologu Martinu Melderu sarunājās Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Rihards Plūme.

Saruna ar politologu Martinu Melderu
00:00 / 13:54
Lejuplādēt

Rihards Plūme: Mans pirmais jautājums ir saistīts ar prezidenta amata kandidātu izvēli. Ja mēs salīdzinām šo procesu ar citiem gadiem, šovasar nebija vērojamas lielas politiskas debates vai sabiedrībai redzamas politiskas diskusijas. Tā vien šķiet, ka Alars Kariss uzradās no nekurienes dažas nedēļas pirms vēlēšanām. Kā jūs raksturotu šo politisko procesu kandidātu izvēlē?

Martins Melders: Es domāju, ka pirmā lieta, ko būtu svarīgi saprast, ir, ka nav noteikts nekāds konkrēts formāts, kā būtu jāizvēlas prezidenta amata kandidāti. Tātad tas, ko mēs redzējām pirms pieciem gadiem, bija vienkārši partiju izdarīta izvēle ar kandidātiem, kandidātus piedāvāt ātrāk, lai izveidotu sava veida publisku kampaņu, kas ilga visu vasaru. Bet sistēmā nav nekā tāda, kas to liktu darīt. Un šoreiz partijas vienkārši izvēlējās sekot citai stratēģijai. 

Šoreiz partiju stratēģija bija tāda, ka katra no tām izvēlējās kandidātu noteikt iekšienē un tikai tad publiski iznākt ar paziņojumu par to, kurš cilvēks tas ir. Un tādēļ mēs redzējām šādu atšķirību. Tas, ko sistēma paredz, ir, ka kandidāti pirms vēlēšanām Rīgikogu var tikt izvirzīti aptuveni četras dienas pirms balsojuma. Izejot no šī, rodas jautājums, kādēļ partijas šoreiz izvēlējās citādāku stratēģiju. Iemesls, es domāju, ir tāds, ka pēdējo reizi šī publicitāte un kampaņa, kas bija vērsta uz sabiedrību un medijiem, pavērsās pretējā virzienā, jo galu galā nekas no šiem kandidātiem neiznāca. 

Pirms pieciem gadiem vēlēšanas izgāzās gan Rīgikogu, gan elektoru kolēģijā, un tad Rīgikogu atkal sasauca ārkārtas sesiju, lai vienotos par kompromisa kandidātu, kurš galu galā kļuva par prezidentu. Un tas tika uzlūkots kā sistēmas izgāšanās, un šoreiz partijas nolēma drošāka varianta ceļu. Tās saprata, ka nepieciešams sākumā panākt vienošanos par kandidātu, lai to ievēlētu. Tātad tās ielika daudz pūļu, lai atrastu vienprātību koalīcijā un valdībā, bet nepievērsa tik daudz uzmanības opozīcijas atbalsta piesaistīšanā savam kandidātam. Lai gan šis atbalsts pēc tam vienalga tika nodrošināts. Un šādi viņi nodrošinājās pret to, ka vēlēšanas neizgāžas. Un fakts, ka prezidents šoreiz tika ievēlēts parlamentā, es domāju, ir liels izņēmums. Tādēļ, ka iepriekšējās reizēs, kad tas notika, tas bija neierastu apstākļu pavadīts notikums. 

Pirms pieciem gadiem tie bija neierasti apstākļi, jo pēc izgāšanās Rīgikogu un elektoru kolēģijā bija liela nepieciešamība ātri atrast kompromisu, lai saglabātu savu tēlu, ja tā varētu teikt. Un 2011. gadā prezidentu arī ievēlēja parlamentā, tomēr tad partiju sistēma bija daudz mazāk fragmentēta, parlamentā bija tikai četras partijas un bija lielāka augsne kompromisam starp tām.

Šogad, kā jau minējāt, vēlēšanu process noslēdzās otrajā kārtā. Nebija nepieciešams elektoru kolēģijas balsojums. Bet diskusijas par pašu ievēlēšanas kārtību tomēr bija. Diskusijas par to, ka varbūt prezidentu vajadzētu ievēlēt tautai. Ko jūs varētu teikt par veidu, kādā tiek ievēlēts Igaunijas prezidents, un vai to būtu nepieciešams mainīt?

Jā, tas tiesa, ka šī procesa laikā daļā sabiedrības bija daudz, pirmkārt, neapmierinātības ar kandidātu izraudzīšanās procesu. Un bija diskusijas arī politiķu vidū par to, ka sistēma kaut kā būtu jāmaina. 

Sabiedrība bija nepamierināta ar to, ka liela daļa no šī kandidātu izraudzīšanās procesa notika aiz slēgtām durvīm un notika pēdējā brīdī. Tā bija problēma attiecībā uz sabiedrību. 

Un arī daudzas partijas, kas bija iesaistītas šajā procesā, es domāju, piekrita, ka varbūt šai sistēmai varbūt vajadzētu būt citādai. Tagad nonākam līdz vispārīgam jautājumam, ne tikai saistībā ar šīm vēlēšanām, bet par to, kā sistēma būtu jāmaina. 

Es domāju, ka katra partija šajā jautājumā skatās citā virzienā. Centra partija un EKRE ir pozīcijā, ka jābūt tiešām vēlēšanām. Citas partijas to neatbalsta. Tās uzskata, ka parlamentam vajadzētu veikt šo izvēli vai arī to vajadzētu darīt elektoru kolēģijai. Es domāju, ka tuvākā nākotnē būs ļoti grūti veikt lielas izmaiņas sistēmā. Visticamāk, mēs neredzēsim reformu, kas piedāvās īstenot tiešas vēlēšanas, vismaz pašlaik. Bet bija daudz vairāk vienprātības partiju vidū par to, ka varbūt mazākas izmaiņas būtu nepieciešamas. Piemēram, tā pati problēma ar kandidātiem. Varētu būt lielāka iespēja un atbalsts termiņam, kādā jāpiesaka kandidāti pirmajam raundam. Es domāju, ka daudzi politiķi un partijas piekrīt, ka būtu labi, ja kandidāti būtu izvēlēti mēnesi vai vairākus mēnešus pirms balsošanas sākuma, lai sabiedrībai būtu laiks tos apstrādāt, ja tā varētu teikt. Šādas izmaiņas varētu tikt apsvērtas, bet nedomāju, ka tas ir ļoti ticami. Jo šoreiz prezidents tika ievēlēts parlamentā, un trauksmes sajūta ir zudusi, jo tagad visi var teikt – jā, varbūt bija kādas problēmas ar kandidātu izvēles procedūru, bet galu galā sistēma nostrādāja tā, kā tai vajadzēja nostrādāt, prezidents ir ievēlēts parlamentā, tātad viss it kā ir kārtībā.

Tātad steidzamā vēlme pēc pārmaiņām vēl nav pilnībā zudusi, bet tā zudīs ātri un arī motivācija ieviest reformas zudīs. Bet redzēsim… 

Centra partija šī procesa laikā vairākas reizes sacīja, ka pēc prezidenta ievēlēšanas un viņa stāšanās amatā tā iesniegs parlamentā konstitūcijas grozījumus, lai pavērtu ceļu tiešām vēlēšanām. Redzēsim, kas ar to notiks. EKRE ir mēģinājusi šādus grozījumus iesniegt jau iepriekš, bet nekas nav izdevies, pat Centra partija pati nav atbalstījusi EKRE iniciatīvu. Redzēsim, kā šīs divas partijas šajā jautājumā sadarbosies. Pat ja tās sadarbosies, tām nav pietiekama atbalsta parlamentā, lai abas partijas to izvestu cauri reformu parlamentam, tām vajadzētu citu partiju atbalstu, bet citas partijas nav īpaši ieinteresētas ieviest tiešas vēlēšanas. Pat tad, ja kādi grozījumi tiks iesniegti, nekas no tā netiks cauri.

Vai mēs varam teikt, ka Kariss tika ievēlēts kā rezerves variants, jo šķiet, ka viņš nebija pirmā izvēle?

Alars Kariss

Dzimis

1958.gada 26.martā

Izglītība

Igaunijas Dzīvības zinātņu universitātes absolvents

Studējis arī vairākās universitātēs Vācijā, Apvienotajā Karalistē un Nīderlandē

Karjera

2018. Igaunijas Nacionālā muzeja direktors 

2013.–2018. Igaunijas valsts kontrolieris 

2007.–2012. Tartu Universitātes rektors

2003.–2007. Igaunijas Dzīvības zinātņu universitātes rektors 

Apbalvojumi

2019. gadā apbalvots ar Latvijas Atzinības krustu

Grūti teikt, kāda bija pirmā izvēle, jo neviens nebija atklāts par savu motivāciju. Bet, ja domājam, kā šī sistēma funkcionē vai var strādāt... Savā veidā kandidāts, kas galu galā var tikt ievēlēts, nevarētu būt neviena spēlētāja pirmā izvēle. Tam ir jābūt kādam kompromisa kandidātam. 

Ir nepieciešams valdības un opozīcijas atbalsts, lai kandidātu ievēlētu, un kompromiss ir nenovēršams. Galu galā mēs nezinām, kā kurš deputāts balsoja. Mēs tikai zinām, ka EKRE nebalsoja par Karisu, jo nepiedalījās balsojumā. Par pārējiem nezinām, bet ar lielu ticamību varam teikt, ka daži no sociāldemokrātiem un ''tēvzemiešiem'' atbalstīja šo kandidātu, un būtībā var teikt, ka atbalsts bija no visa politiskā spektra.

Tas bija diezgan redzams kompromiss. Un varbūt tā ir tiesa, ka sociāldemokrātiem vai Reformu partijai Kariss nebija pirmā izvēle, bet kompromiss ir nenovēršams. 

Reformu partijas un Sociāldemokrātiskās partijas pirmā izvēle varētu būt bijusi prezidente Kersti Kaljulaida. Sociāldemokrāti savā ziņā deva mājienus, ka viņi dotu Kaljulaidai priekšroku. Un, pirms Reformu partija iesaistījās, tā minēja, ka pašreizējai prezidentei vajadzētu turpināt ieņemt amatu, bet abas partijas beigās saprata, ka kompromiss ir nepieciešams un Kaljulaidai nebija tik plaša atbalsta, lai viņa tiktu ievēlēta uz otro termiņu.

Daudzi igauņi labprāt redzētu, ka prezidenta amatu arī nākamos piecus gadus ieņem pašreizējā prezidente Kersti Kaljulaida. Tomēr politiķiem bija cits redzējums. Kādēļ tā?

Es nedomāju, ka mēs varam tik krasi nodalīt to, ka sabiedrība vēlējās viņu redzēt amatā arī turpmāk, bet politiķi izvēlējās citādāk. Ir tiesa, ka daudzi vēlētāji būtu atbalstoši, ja Kaljulaida paliktu amatā, un cilvēku atbalsts gāja tandēmā ar konkrētu partiju viedokli. Proti, ja esi Reformu partijas, sociāldemokrātu vai “Igaunija200” atbalstītājs, tad iespējas ir lielākas, ka jūs atbalstāt Kaljulaidas palikšanu amatā. Bet tas ne vienmēr nozīmē, ka vēlētāji būtu iebilduši kādam citam. 

Mums nebija labu sabiedriskās domas datu par šiem jautājumiem arī tādēļ, ka lietas notika tik ātri. Nebija īsti labu aptauju, bet esmu diezgan pārliecināts, ja cilvēkiem prasītu, vai atbalstāt Alaru Karisu kā jauno valsts prezidentu, lielākā daļa arī atbalstītu viņu. Šis nebija gadījums, kad liela daļa sabiedrība bija par Kaljulaidu un pret Karisu, abi bija labas izvēles vēlētāju acīs. Ja uz to skatās šādi, tad konflikta par to, ka sabiedrība un politiķi katrs vēlējās ko citu, nav. 

Kā jau teicu, politiķiem tas bija kompromisa jautājums. 

Kaljulaidas otrais termiņš bija politiska neiespējamība. Viņai varēja būt kāda iespēja elektoru kolēģijā, kur viņa būtu ieguvusi atbalstu izvirzīšanai kā kandidātam, bet viņa būtu ievēlēta tikai tad, ja Reformu partija būtu viņu atbalstījusi. 

Tas savukārt nozīmētu, ka valdība sabruktu un tā tālāk. Es domāju, ka Reformu partijai nebija vēlmes spert šādu soli. Un laikā, kad deputāti balsoja Rīgikogu, visi iesaistītie saprata, ka šo nav iespējams panākt, un arī Kaljulaida droši vien saprata, ka tā nav sacensība, kurā viņai iespējams uzvarēt. Visi vienkārši pieņēma to, ka pieejamais kompromiss ir Alara Karisa formā.

Kā jūs raksturotu Kaljulaidas prezidentūru? Kas viņai izdevās labi un kas ne tik labi?

Uz šo ir daudz grūtāk atbildēt. Es domāju, ka viņa pielika daudz pūliņu dažos ārlietu aspektos. Piemēram, pūles, ko viņa ielika, lai Igaunija kļūtu par ANO Drošības padomes prezidējošo valsti. Daudz no šī sasnieguma ir, pateicoties Kaljulaidas centieniem. Ja runājam par iekšpolitiku, tas, kā viņa izcēlās, pozitīvi vai negatīvi, viņa savas politiskās preferences un pozīcijas padarīja ļoti pamanāmas. Daudziem tas viņā patika un daudziem nepatika. Savā ziņā viņa radīja politisko spriedzi vai strīdus. Es domāju, ka šajā ziņā viņa izcēlās vairāk nekā iepriekšējie prezidenti. Un tagad viņa ir teikusi, ka viņas politiskā kapitāla lielums ir tāds, ko nevar laist vējā, un diezgan ticami ir tas, ka mēs drīz redzēsim to, kā viņa kādā veidā atgriežas pašmāju politikā. Varbūt caur “Igaunija200” vai sociāldemkrātu partiju, es pieļauju. Kad, neesmu drošs, bet ir ticami, ka tas notiks.

Ko jūs varētu teikt par Karisa spēcīgajām un vājajām pusēm?

Šis arī ir kas tāds, ko tikai laiks rādīs. Kariss nav politiķis, bet ir valstsvīrs ar diezgan lielu pieredzi un ir pietiekami zināma publiskā figūra. Viņš ir bijis divu universitāšu rektors, Igaunijas valsts kontrolieris, kā arī Nacionālā muzeja direktors. Viņš vienmēr kaut kādā mērā ir bijis publiska figūra, un es domāju, ka iekšpolitikā viņš noteikti būs mazāk politiski strīdīgs, ja domājam, piemēram, par Kaljulaidu. Bet ir grūti pateikt, kā izskatīsies viņa prezidentūra. Bet neviens nešaubās, ka viņš ir piemērots darbam. Viņam būs laiks izstrādāt savu identitāti un profilu kā prezidentam un tikai tādēļ, ka viņam ir akadēmiska pieredze, nedomāju, ka izglītība būs vienīgais vai galvenais prezidentūras fokuss. Esmu pārliecināts, ka tas būs daudz plašāks. Bet to mēs redzēsim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt