Viņš norādīja, ka Doņeckas un Luhanskas iedzīvotāji ir pieredzējuši karu, dzirdējuši Krievijas propagandu, un daļa no tiem ir noskaņoti pret Ukrainas centrālo varu un valsti. Šim karam būs traumatiskas sekas tur dzīvojošo cilvēku apziņā.
Sprūds uzsvēra, ka būtu naivi gaidīt, ka Krievija varētu maksāt kompensācijas Ukrainai par Donbasā notiekošo karu. Viņš atzina, ka kompensāciju izmaksāšana šādās reizēs piekāpjas reālpolitikas un esošo notikumu priekšā. Atzīstot, ka riskē būt cinisks, politologs atgādināja, ka 20.gadsimtā Eiropas valstu robežas ir vairākkārt mainītas un nav izslēgts, ka sarunas par robežu pārbīdi notiek arī šobrīd.
Politologs akcentēja, ka no otrdien iespējamās sarunas Minskā starp Ukrainas prezidentu Petro Porošenko un Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu nevajadzētu gaidīt daudz. Visticamāk, abas puses grib parādīt Rietumiem un vispirms Vācijai, ka ir cilvēcīgas valstis un spējīgas uz sarunām.
Tomēr ne Krievija, ne Ukraina, domājams, nepiekāpsies. Krievija, sagaidāms, gribēs Krimas kā Krievijas daļas „de facto” apstiprināšanu, Eirāzijas Savienības padarīšanus par relevantu un Ukrainas valsts nespējas atzīšanu darboties kā patstāvīgai valstij.
Savukārt Ukrainas prezidents Porošenko vairs nevar daudz atkāpties, jo ir solījis nepiekāpties Krievijas priekšā.
Vēstīts, ka martā Krievija pārņēma Krimu, padzenot no tās Ukrainas armijas daļas. Aprīlī Krievijas atbalstīti kaujinieki ienāca Austrumukrainā, kur saskārās ar Ukrainas armijas pretestību. Patlaban kaujas notiek Doņeckā un Luhanskā, kā arī šo pilsētu apkārtnē.
