LTV žurnāliste Ilze Nagla izvaicāja politologu Ivanu Krastevu, ko ietekmīgais izdevums “Politico” nodēvējis par vienu no ietekmīgākajiem vizionāriem Eiropā šogad. Un vaicāja - vai populistiem Eiropā ir kas kopīgs?
Krastevs: Ir ļoti izteikta noskaņa, ka cilvēki vēlas citādāku politiku, taču pirmkārt - kā jau mode - populisms katrā valstī atšķiras. Ir kopīgas tendences, bet vienmēr ir arī nacionālās īpatnības. Un otrkārt – kā jau visa mode – tas mainās.
LTV: Bet cilvēki tomēr balso par populistiem, un, kad populisti nokļūst pie varas, vai viņi pārstāj būt populisti un kļūst par tradicionālajām partijām?
Krastevs: Dažas populistu valdības nav tik nepieradinātas, kā cilvēki gaidīja, tās var būt ļoti selektīvi radikālas savā retorikā, bet politisko lēmumu pieņemšamā ir daudz tradicionālākas. Un neaizmirsiet, ka populisti arī mainās un piemērojas jaunajai situācijai. Piemēram, pirms diviem gadiem bija ļoti moderni paziņot, ka gribam izstāties no Eiropas Savienības, un tas tika uztverts kā iespēja iegūt vēlētāju balsis. Tagad uz Eiropas vēlēšanām neviena no lielākām partijām, ieskaitot tā dēvētās populistu partijas, negrib izstāties ne no Eiropas Savienības, ne no eiro. Visi grib izmainīt Eiropu.
LTV: Vai, jūsprāt, pie vainas ir "Brexit", ka valstis un partijas vairs negrib izstāties no ES?
Krastevs: Kad cilvēki balsoja – viņiem bija realitāte, kas viņiem nepatika, un viņi nevarēja pat iedomāties, kas būs tālāk. Parasti visi iedomājas, ka būs labāk. Un tas bija īpaši kaitinoši saistībā ar "Brexit" – pilnīgs līderības trūkums, perspektīvas trūkums. Un tad cilvēki saprata, ka pārmaiņas var būt arī uz sliktāko pusi, ne obligāti uz labāko. Un es domāju, ka "Brexit" konsolidēja Eiropas Savienību vairāk. Viena no vissvarīgākajām lietām ir nevis tas, ka pieaug populistu partiju īpatsvars, bet gan tas, ka jums ir dusmīgi un neapmierināti vēlētāji un kuri tai pašā laikā nav izlēmuši, kādā virzienā gribētu doties.
LTV: Šie vēlētāji, kas ir dusmīgi, izvēlas arī balsot par galēji labējām partijām. Vai arī tā ir pieaugoša tendence?
Krastevs: Pamatā bija divas atšķirīgas krīzes, kas radīja kreisos un labējos populistus. Dienvidos, kur galvenā problēma bija 2008-2009.gada finanšu krīze, daudzas no šīm populistu partijām nāca no kreisā spārna - ''Podemos'' un ''Syriza'' bija klasiskas kreisā spārna partijas. Bet tad nāca imigrācijas krīze. Un imigrācijas krīze izraisīja lielāku atbalstu labējam spārna populistu partijām. Svarīgi - kas ir kopīgs šiem abiem? Vienā jomā tradicionālās partijas bija ļoti slinkas.
Piemēram, attiecībā uz globālo ekonomiku tās teica – klau, mēs saprotam, ka tas ir slikti, bet ko gan mēs varam darīt, tā pasaule strādā. Un par migrāciju daži cilvēki teica to pašu – ko gan mēs varam darīt ar imigrāciju? Te neko daudz navar darīt. Tad nāca populistu partijas un teica – mēs gan varam kaut ko izdarīt! Un cilvēki tās izvēlējās, jo dīvainā kārtā tām ir kopīga iezīme – tās tic politikas virsvadībai pār ekonomiku.
LTV: Vai, jūsprāt, šādas labējās partijas kļūs redzamākas nekā līdz šim?
Krastevs: Ir vērojama kultūras nedrošības tendence, kas šīm partijām atvieglo izaugsmi, bet, vai tās kļūs populārākas vai ne – tas nav atkarīgs tikai no šī noskaņojuma. Tas ir atkarīgs arī no politisko līderu talanta un no oponentu partiju talanta.
