Francijas prezidenta vēlēšanu gaisotne ir ļoti saspringta, jo patlaban noskaidrojas, kuri politiķi būs kandidātu gala sarakstā, kas tad arī cīnīsies par Francijas prezidenta krēslu pirmajā vēlēšanu kārtā, kas notiks 23. aprīlī.
Šobrīd zināms, ka cīnīsies galēji labējās partijas „Nacionālā fronte” līdere Marina Lepēna, kreisos pārstāvēs Benuā Hamons, kreisos radikāļus - Žans Lūks Melenšons. Uz augsto amatu pretendē arī centriskais, neatkarīgais Emanuels Makrons, savukārt labējie joprojām šaubās par savu kandidātu, jo no šīs iespējas nevēlas atkāpties bijušais Francijas premjerministrs Fransuā Fijons, kurš nonācis publiskā skandālā, jo atklājies, ka viņš iekārtojis sievu par deputātā palīdzi parlamentā un 15 gadus viņa saņēmusi tūkstošiem eiro.
Fijons joprojām atsakās atkāpties no cīņas par prezidenta krēslu. To ir grūti saprast daudzām citām augstas demokrātijas valstīm, piemēram, Ziemeļvalstīs; taču, runājot ar franču analītiķiem, top skaidrs, ka tā ir ļoti pārdomāta politiska spēle. Proti, saskaņā ar Francijas likumiem, vēl ir jāpierāda, ka Fijons tiešām ir krāpis nodokļu maksātājus un viņa rīcība nav bijusi likumīga, tādēļ viņš nevēlas noiet no politiskās skatuves, kamēr visi fakti nav pārbaudīti un apstiprināti. Izmeklēšanas rezultāti būs 15. martā.
Ja viņš izrādīsies nevainīgs saskaņā ar Francijas likumiem, tad varēs savu kampaņu virzīt tālāk, jo viņam ir pietiekami daudz atbalstītāju, taču, ja tiks atzīts par vainīgu, tad tik un tā būs izdarījis maksimumu, savu kampaņu pāragri neatdodot konkurentiem.
Patlaban arvien prognozē, ka noslēdzošajā kārtā 7. maijā cīnīsies radikālā Marina Lepēna un centriskais Emanuels Makrons vai arī Fijons, ja spēs „atmazgāties” no skandāla, un Marina Lepēna.
„Francija šobrīd ir labēja,” sacīja Dominiks Reni un tas nozīmē, ka liels skaits franču vēlētāju raudzīsies tieši labēja kandidāta virzienā. Sociālisti pēdējos gadus, var sacīt, ir laukā no spēles.
Radikālā Marina Lepēna ir apjukošo, neizlēmušo, no imigrācijas nobiedēto un iepriekšējo valdību nokaitināto pilsoņu kandidāte.
Savukārt Makrons, kurš ir neatkarīgs kandidāts, kuram aiz muguras nestāv stabils politiskais spēks, piesaista ar savu „svaigumu”.
Viņš ir jauns, izskatīgs, dedzīgs un uzrunā tos vēlētājus, kuri, tēlaini sakot, kā to raksturo franču analītiķi, ir augām dienām pusdienojuši vienā un tajā pašā ēdnīcā un pēkšņi sapratuši, ka ir noguruši no dienišķās kotletes un grib kaut ko pilnīgi citu. Taču par Makrona vājo punktu iepretim Lepēnai uzskata viņa sliekšanos vairāk no centra uz politikas kreiso pusi un arī to, ka Makrona atbalstītāju loks ir ļoti mainīgs un izplūdis, jo tāda ir arī paša Makrona vīzija par viņa politiskajiem gadiem Francijas prezidenta amatā.
Savukārt Fijons ir labējs un paredzams. Eksperti lēš, ka, ja uz gala līnijas nostātos Makrons un Lepēna, lielākas izredzes būs Lepēnai, ja Fijons un Lepēna – Fijonam.
Katrā ziņā šīs ir vēlēšanas, kurā maz runās par Francijas valdības nākotnes programmām, izglītības, sociālo, ekonomisko situāciju. Šīs būs vēlēšanas par „patīk” vai „nepatīk” cilvēku, un izvēlēsies to, no kura mazāk ir bail. Kā sacīja profesors Dominiks Reni – vēlētājiem var nākties izvēlēties starp Makronu, no kura bail, jo maz pieredzējis, un Lepēnu – kura biedē ar savām radikālajām idejām, ar izstāšanos no ES un tā tālāk.
Reni vēlēšanas nosauca par „planetārām”. Tie Francijas pilsoņi, kuri seko līdzi notikumiem Eiropā, saprot, ka no Francijas līdera būs atkarīga Francijas turpmākā iesaistīšanās Eiropas procesos. Marina Lepēna uzvaras gadījumā ir apsolījusi referendumu līdzīgu kā Lielbritānijā, arī izskatīt iespēju Francijai palikt eirozonā. Savukārt pārējie kandidāti, Makrons jo īpaši, uzskata, ka Francijai ir jābūt cieši Eiropas Savienībā un atvērtai.
