Kā zināms, pagājušajā nedēļā notikušajās Zviedrijas parlamenta Riksdaga vēlēšanās ar nelielu balsu pārsvaru uzvarēja četru labējo partiju koalīcija, izbeidzot astoņus gadus ilgušo Sociāldemokrātu partijas valdīšanu. Tas lielā mērā notika, pateicoties pret imigrantiem noskaņotās partijas "Zviedrijas demokrāti" panākumiem.
Uldis Ķezberis: Kā jūs skaidrojat tik ļoti ciešus vēlēšanu rezultātus? Kāpēc neviena no koalīcijām neieguva vismaz 50% vai vairāk balsu?
Niklass Bolins: Patiesību sakot, ciešie rezultāti nebija pārsteigums. Vairums pirmsvēlēšanu aptauju rādīja, ka labējo un kreiso partiju blokiem bija gandrīz vienāds atbalsts. Arī iepriekšējo vēlēšanu rezultāti bija diezgan cieši. Tāpēc ko līdzīgu varēja sagaidīt arī šoreiz. Galvenais iemesls šādiem rezultātiem bija tas, ka parlamentā neiekļuvušās partijas ieguva aptuveni pusotru procentu balsu. Mēs redzam, ka uzvarējušo koalīciju un zaudējušo koalīciju šķīra mazāk nekā viens procents balsu.
Mēs varam teikt, ka šo vēlēšanu lielākais uzvarētājs bija pret imigrāciju noskaņotā partija "Zviedrijas demokrāti". Ar ko jūs skaidrotu viņu panākumus?
Es gribētu teikt, ka "Zviedrijas demokrāti" atkal bija lielākie vēlēšanu uzvarētāji. Viņi nekad nav zaudējuši balsis Riksdaga vēlēšanās. Viņi ir pieaudzējuši atbalstu, šķiet jau deviņās vēlēšanās pēc kārtas. No šāda viedokļa raugoties, viņi atkal ir uzvarētāji. Manuprāt, tam ir vairāki izskaidrojumi, bet šoreiz viņu panākumi ir saistīti ar to, ka vēlēšanu kampaņā dominēja jautājumi, kurus var uzskatīt par "Zviedrijas demokrātu" jājamzirdziņu – noziedzība un imigrācija, kurus nereti var sasaistīt. Šie ir jautājumi, kuri daudziem vēlētājiem ir svarīgi, un viņi uzskata, ka "Zviedrijas demokrāti" var piedāvāt vislabākos risinājumus šīm problēmām. Vēl viens izskaidrojums šīs partijas panākumiem ir tas, ka citas partijas, pirmkārt, Moderātu partija un Kristīgo demokrātu partija, jau pirms vēlēšanām paziņoja par gatavību sadarboties ar "Zviedru demokrātiem". Tas bija signāls vēlētājiem, kuri agrāk atturējās balsot par "Zviedrijas demokrātiem", ka tagad balsot par viņiem ir pieņemami, ka vairs nav tik apkaunojoši atbalstīt šo partiju. Visbeidzot, liela nozīme ir "Zviedrijas demokrātu" līderim Džimmijam Okesonam. Aptaujas rāda, ka viņš ir ļoti populārs politiķis un daudzi vēlētāji balso par "Zviedrijas demokrātiem" tieši viņu līdera dēļ. Okesona faktors arī daļēji izskaidro partijas panākumus vēlēšanās.
Formāli raugoties, šajās vēlēšanās uzvarēja Sociāldemokrātiskā partija, un tā saņēma vairāk balsu nekā pirms četriem gadiem. Savukārt tās potenciālie koalīcijas partneri Kreisā partija un Centra partija zaudēja balsis. Kāpēc sociāldemokrāti ieguva vairāk balsu, bet "kreisie" un "centristi" zaudēja?
Diezgan interesants ir sociāldemokrātu atbalsta pieaugums. Mēs bieži redzam, ka valdības partijas zaudē balsis tikai tāpēc, ka tās ir pie varas. Vēlētāji pieprasa no tām atbildību par lēmumiem, kas ir pieņemti laikā kopš pagājušajām vēlēšanām. Es domāju, ka sociāldemokrāti palielināja savu atbalstu daļēji tāpēc, ka bija pandēmija un notika Krievijas iebrukums Ukrainā.
Kad ir lielas krīzes, tad vēlētāji saliedējas ap lielākām partijām un tām, kuras vada valsti.
Runājot par pārējām divām minētajām partijām, es domāju, ka Kreisās partijas un Centra partijas atbalsta kritums daļēji ir izskaidrojams ar atbalsta pieaugumu sociāldemokrātiem. Vēlēšanu rezultāti liecina, ka abas partijas piedzīvoja lielas daļas balsu aizplūšanu tieši pie sociāldemokrātiem. Un Centra partijas gadījumā vēlētāji neredzēja, ka ir kāds jautājums, kurā šī partija ir pietiekami spēcīga. Centra partija sevi galvenokārt pozicionēja kā spēcīgu oponentu "Zviedrijas demokrātiem", bet acīmredzami ar to nepietika, lai iegūtu balsis.
Vai četras parlamentā iekļuvušās labējās partijas spēs vienoties par vairākuma valdības izveidošanu?
Par to ir pāragri spriest, bet es teiktu, ka nē. Es domāju, ka ticamākais koalīcijas veidošanas sarunu iznākums būs mazākuma valdība, kuru vadīs Moderātu partija un kuras sastāvā būs Kristīgo demokrātu partija un, iespējams, arī Liberālā partija. Savukārt "Zviedrijas demokrāti" atbalstīs šo valdību parlamentā, bet tai noteikti būs liela ietekme uz valdības politiku. Ir divi iemesli, kāpēc "Zviedrijas demokrāti" nebūs valdībā. Moderāti, kristīgie demokrāti un arī liberāļi ir teikuši, ka viņi nevēlas iekļaut "Zviedrijas demokrātus" valdībā. Otrkārt, lai gan "Zviedrijas demokrāti" saka, ka viņi vēlas strādāt valdībā, es nedomāju, ka viņi to patiešām grib. Esot ārpus valdības, bet atbalstot to parlamentā, "Zviedrijas demokrāti" varētu būt tāda kā pusopozīcija, kas viņiem ļoti labi derētu.
Cik liela ir iespējamība, ka Sociāldemokrātiskā partija varētu turpināt vadīt valdību?
Labējās partijas ir solījušas izveidot nākamo valdību, tāpēc ir ļoti maz ticams, ka sociāldemokrāti varētu būt valdībā, vismaz ne šī parlamenta sasaukuma sākumā. Tagad, protams, ir neiespējami pateikt, kas notiks tālāk.
Bet pašlaik ir ļoti, ļoti maza iespēja, ka sociāldemokrāti varētu nonākt valdībā.
Kā jūs raksturotu iespējamo nākamo premjerministru Ulfu Kristersonu, kurš vada Moderātu partiju?
Patiesībā viņš nav diez ko populārs līderis, viņa personība nav īpaši svarīga Moderātu partijas vēlētājiem. Taču plašākā sabiedrībā viņš tiek uzskatīts par kompetentu politiķi, kurš spēj labi izskaidrot savu pozīciju. Viņš labi sevi apliecināja pēdējās televīzijas priekšvēlēšanu debatēs. Es domāju, ka tas bija svarīgs faktors, kāpēc labējie uzvarēja vēlēšanās. Pašlaik ir grūti pateikt, cik sekmīgs viņš būs kā premjerministrs. Viņam ir pieredze darbā valdībā, viņš bija sociālo lietu ministrs pēdējā moderātu vadītajā valdībā. Varbūt tas viņam palīdzēs.
Kādi būs nākamās Zviedrijas valdības lielākie izaicinājumi?
Es domāju, ka galvenie izaicinājumi būs saistīti ar pieaugošajām cenām un inflāciju. Citi jautājumi, kurus priekšvēlēšanu kampaņā izcēla labējās partijas, bija augošais noziedzības līmenis un augstās enerģijas cenas, kas daudziem vēlētājiem ir ļoti būtiski. Būs arī interesanti vērot, kā jaunā valdība spēs sadarboties iekšienē. "Zviedrijas demokrāti" nekad iepriekš nav atradušies šādā situācijā. Atsevišķos jautājumos pastāv lielas domstarpības starp "Zviedrijas demokrātiem" un Liberālo partiju, Moderātu partiju un Kristīgo demokrātu partiju. Galvenais jautājums ir, vai viņi spēs sadarboties nākamos četrus gadus. Bet to rādīs tikai laiks.
Kāda varētu būt jaunās valdības nostāja attiecībā uz Krievijas iebrukumu Ukrainā? Vai arī nav sagaidāma Zviedrijas pozīcijas maiņa šajā jautājumā?
Es nedomāju, ka būs lielas izmaiņas. Vairākums politisko partiju ir vienisprātis par to, kādai būtu jābūt atbildei uz Krievijas agresiju Ukrainā. Vairākums Zviedrijas iedzīvotāju piekrīt, ka Krievija ir agresors, bet mums ir jāpalīdz Ukrainai tik daudz, cik vien mēs varam.
Cik svarīgs jautājums priekšvēlēšanu kampaņas laikā bija Zviedrijas pievienošanās NATO?
Tas pilnīgi noteikti nebija svarīgs jautājums. Pārsteidzoši, ka par to netika īpaši daudz debatēts. Par to daudz runāja pirms vairākiem mēnešiem, bet priekšvēlēšanu kampaņas laikā ne. Vairākums, bet ne visas Zviedrijas partijas, atbalsta iestāšanos NATO, mēs jau esam iesnieguši savu pieteikumu, tāpēc ir grūti apturēt šo procesu. Un, es domāju, ka tieši tāpēc partijas, kuras bija pret dalību NATO, priekšvēlēšanu kampaņas laikā nemaz necilāja šo jautājumu.
