ĪSUMĀ:
- ASV valdība uzskata Ķīnas ietekmes pieaugumu par savu galveno problēmu ārpolitikā.
- Eiropas valstīm jāizvēlas, vai biedroties ar Ķīnu, vai arī atbalstīt amerikāņus.
- Politikas pētnieks Lūkass uzskata, ka baltiešiem ir jāatbalsta Ķīnas režīma apspiestās tautas.
- Lūkass norāda, ka atšķirībā no aukstā kara laikmeta Ķīna ir integrēta pasaules ekonomikā, bet PSRS nebija.
“Amerikas Savienotās Valstis nevar vērsties pret Ķīnu vienas pašas, nepieciešami sabiedrotie. Svarīga būs sadarbība ar Eiropu, gan ar mazām, gan lielām valstīm. Ja visas Rietumu demokrātijas turēsies kopā, tad viegli izdosies ierobežot Ķīnu, jo būs līdzīgi spēki. Ja to mēģinās paveikt valstis vienas pašas, tas ir bezcerīgi,” uzskata starptautiskās politikas pētnieks Edvards Lūkass.
Eiropai un baltiešiem ir jāizvēlas
“Eiropai ir jāizvēlas. Tā var biedroties ar Ķīnu un dzīvot pasaulē, kas atbilst Komunistiskās partijas vīzijai, vai arī pretoties Ķīnai, bet tad būs nepieciešami sabiedrotie. Un vienīgais lielais, reālais sabiedrotais ir Amerikas Savienotās Valstis,” norāda Lūkass.
Eiropas politikas analīzes centra pētnieks Lūkass ir ilggadējs Baltijas atbalstītājs, par nopelniem Latvijas labā viņš ir saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, un Lūkass uzskata, ka arī Baltijas valstis var sniegt savu ieguldījumu, paužot atbalstu tautām, kas pakļautas komunistiskās Ķīnas spiedienam.
“Tas var likties kaut kas piemirsts, bet tas, ko pašlaik pārdzīvo mongolieši, tibetieši, ir salīdzināms ar to, ko baltieši pārdzīvoja padomju okupācijas laikā. Viņu valoda tiek marginalizēta, vēsture tiek sagrozīta, kopienas tiek izjauktas ar piespiedu migrāciju. Viņi bieži izjūt bezcerību, tāpat kā savulaik Baltijas valstis. Bet galu galā jūs ieguvāt savu brīvību. Arī viņi vēlas savu,” uzsver Lūkass.
Ķīna kā galvenā problēma
“No morālās solidaritātes skatupunkta, baltiešiem ir jārūp, kas notiek ar šīm gūstā esošajām tautām Ķīnā. Tas būs ieguvums arī jums pašiem.
Jo vairāk parādīsiet Ķīnai, ko domājat, jo vairāk arī ASV redzēs, ka ne tikai patērējat sniegto drošību, bet varat arī paši par kaut ko iestāties, atbalstot ASV politiku pret Ķīnu. Tādējādi saglabāsies arī Vašingtonas interese par jūsu drošību, kas, protams, ir ļoti svarīgi.”
“Baidens turpina Trampa iesākto politiku tādā ziņā, ka uztver Ķīnu kā galveno problēmu. Tas ir kas tāds, kas nebija raksturīgi Obamas laikā. Atšķirība ir tāda, ka Baidens vēlas strādāt ar sabiedrotajiem, kamēr Tramps vēlējās visu paveikt ar saukli “Vispirms Amerika”. Tas, iespējams, labi strādā pašās ASV, bet tas nav sauklis, ar ko iegūt sabiedroto atbalstu,” secina Lūkass.
Baidena administrācija pēdējā laikā bijusi asa pret Ķīnu, kliedējot runas, ka pēc Baidena nākšanas pie varas Vašingtonas un Pekinas attiecības būs labākas kā Trampa prezidentūras laikā. Tas bija ļoti labi redzams nesenajā abu valstu tirdzniecības pārstāvju sanāksmē. Arī tā pārauga vārdu kaujās, kas liecina par lielo konkurenci starp abām lielvalstīm un kardināli atšķirīgo pasaules skatījumu.
Pekinas sarkanās līnijas
Vašingtonas un Pekinas pirmo augsta līmeņa tikšanos pasaule gaidīja ar zināmu optimismu. Tomēr, kad Aļaskā pie galda sēdās ASV un Ķīnas ārlietu un tirdzniecības pārstāvji, cerības par attiecību uzlabošanos zuda. Jau pirmajās minūtēs sākās asu vārdu apmaiņa un savstarpēji apvainojumi.
“Šodien mums būs iespēja apspriest galvenās prioritātes, gan vietējās, gan globālās, lai Ķīna varētu labāk izprast mūsu administrācijas nodomus un pieeju. Apspriedīsim arī mūsu bažas par Ķīnas rīcību, tostarp Sjiņdzjanā, Honkongā, Taivānā, kiberuzbrukumiem ASV, ekonomisko spiedienu, kas izdarīts pret mūsu sabiedrotajiem. Katra no šīm darbībām apdraud likuma varu un globālo stabilitāti,” paziņoja ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens.
Ķīnas kompartijas Politbiroja loceklis un Ārlietu komitejas direktors Jans Dzječi nepalika atbildi parādā: “Vēsture rādīs, ka tas, kurš centīsies žņaugt un apspiest Ķīnu, galu galā ievainos pats sevi.”
Pekinas "sarkanās līnijas" jeb tēmas, kuras tā nelabprāt pārrunā, ir Ķīnas politika attiecībā uz Honkongu, kur Pekina turpina ierobežot iedzīvotāju tiesības un brīvību, Sjiņdzjanas provinci, kur vardarbīgi tiek apspiesti un kontrolēti vietējie iedzīvotāji uiguri, kā arī Taivānu, kuru Pekina vēlas pakļaut pilnīgai kontrolei.
Karsta vārdu apmaiņa
Vašingtona un tās sabiedrotie jau izvērsuši jaunas sankcijas pret tiem, kuri atbildīgi par cilvēktiesību pārkāpumiem. ASV arī nolēmušas agresīvāk ierobežot Pekinas tehnoloģisko attīstību, kas ir būtiska ilgtermiņa ekonomiskajiem un militārajiem sasniegumiem.
“ASV vēlas parādīt, ka ir gatavas norādīt uz lietām, ko dara Ķīna, kas mums patiešām rūp. Citādi mēs pieņemam, ka dzīvosim pasaulē, kas atbilst Ķīnas Komunistiskās partijas interesēm,” spriež politikas pētnieks Lūkass.
Atbildot uz amerikāņu pārmetumiem, Ķīnas pārstāvji savukārt nodēvēja ASV par imperiālu varu, kam piemīt Aukstā kara mentalitāte un kas mudina citas pasaules valstis uzbrukt Ķīnai. Āzijas politikas komentētāji arī kritizēja amerikāņu nepieklājību, neievērojot diplomātisko protokolu.
“Abas puses šo dialogu sāka ar diezgan karstu vārdu apmaiņu. Iemesls ir tāds, ka ASV mēģināja izdarīt spiedienu uz Ķīnu un gūt priekšrocības sarunās. ASV to darīja, ieviešot jaunas sankcijas, vēl pirms Ķīnas delegācija bija devusies prom. Tas, protams, bija ļoti nopietns diplomātiskā protokola pārkāpums un patiesībā tipiska, teatrāla rīcība, kas, acīmredzot, bija paredzēta vietējai auditorijai ASV,” spriež Pekinas Universitātes Globālās sadarbības institūta direktors Vans Duns.
Ķīnai mēs esam vajadzīgi
Šajā lielvaru konfliktā nostāties ASV vai Ķīnas pusē – tāda šķietami ir izvēle pārējām pasaules valstīm, it sevišķi Dienvidaustrumāzijas reģionā. Piemēram, protestētāji, kas Mjanmā vēršas pret februārī notikušo militāro apvērsumu, tur rokās plakātus, kuros apsūdz Ķīnu generāļu atbalstīšanā un lūdz ASV iejaukties.
Spiedienu veikt izvēli par labu Ķīnai vai ASV izjūt arī citas reģiona valstis. Daži eksperti šo situāciju salīdzina ar aukstā kara laikmetu, kad pasaules politikā dominēja ASV un PSRS vadīto bloku spēkošanās, bet šoreiz viss nav tik vienkārši.
“Aukstais karš bija daudz sarežģītāks, nekā cilvēki to tagad atminas. Tā nebija divu spēku cīņa, jo Ķīna nebija kopā ne ar ASV, ne PSRS. Bija trīs spēki,” atgādina Lūkass.
“Līdzība ir tajā, ka arī šobrīd ir jāizvēlas: vai esi brīvības pusē, vai neesi. Un tā ir diezgan skaidra izvēle,” uzskata Lūkass.
“Atšķirība ir tāda, ka ekonomiskā un tehnoloģiskā ziņā mēs esam cieši integrēti ar Ķīnu. Savukārt aukstā kara laikmetā PSRS pārdeva naftu un iepirka graudus, viņi nebija integrēti pasaules ekonomikā. Ķīna ir milzīgs tirdzniecības partneris.
Tas gan nenozīmē, ka esam sliktākā pozīcijā. Ķīnai mēs esam vajadzīgi, viņiem nepieciešams tirgoties ar Rietumiem. Tas sniedz iespējas mums izdarīt spiedienu, bet tāpat arī viņiem pret mums,” norāda Lūkass.
Ķīnieši nav pieraduši, ka viņiem pretojas
Ķīna uz ASV, Eiropas Savienības, Kanādas un citu sabiedroto sankcijām reaģējusi zibenīgi, melnajā sarakstā iekļaujot desmitiem personu, tai skaitā vairākus Eiropas Parlamenta deputātus un, piemēram, arī Lietuvas Seima deputāti Dovili Šakalieni.
“Turpmākie gadi būs izaicinājums, jo ķīnieši nav pieraduši, ka viņiem pretojas. Pēdējos 15, 20 gadus viss bijis tā, kā viņi vēlējušies. Gan runājot par cilvēktiesību pārkāpumiem viņu valstī, gan veicot dažādas neģēlības citās valstīs,” spriež politikas pētnieks Lūkass.
“Baidena administrācijai Ķīna ir galvenā prioritāte. Eiropai tas jāņem vērā. Mēs nevaram likt ASV padarīt mūs par prioritāti. Nevaram būt pārāk prasīgi, šis nav labākais laiks prasīt ASV darīt vairāk Eiropā.
Uzskatu, ka Eiropa tagad virzās pareizajā virzienā, lai veidotos kopīga, stratēģiska pieeja Ķīnai, tādējādi arī labojot pagātnes kļūdas. Uzskatu, ka sankcijas ir pareizais solis. Pretošanās “Huawei” un Ķīnas digitālajai ietekmei ir labs solis,” secina Lūkass.
Baltijas piemērs iedvesmo
Pēc viņa domām, arī Baltijas valstis dara diezgan daudz, lai stātos pretī Ķīnas ietekmei. “Piemēram, Latvija sekoja Lietuvas piemēram un neaizsūtīja premjerministru vai valsts vadītāju uz 17+1 formāta tikšanos (Ķīnas izveidota struktūra sadarbībai ar Austrumeiropas un Viduseiropas valstīm – red.). Tas bija nozīmīgs, simbolisks žests, jo Ķīnas vara ir balstīta uz ideju, ka tā ir neuzvarama. Ja cilvēki pārstās tam ticēt un izaicinās Ķīnas varu, tas varētu mainīties.”
Lūkass spriež, ka Baltijas valstis diez vai ir Ķīnas kompartijas “melnajā sarakstā”, bet demokrātijas atbalstītājiem Ķīnā baltieši ir īpašs piemērs.
“Cilvēki atceras, ko jūs paveicāt 1989., 1990. un 1991. gadā. Tas vēl joprojām ir iedvesmojoši. Redzējām to arī Honkongā, kur diemžēl demokrātijas kustība piedzīvoja vairākas neveiksmes.”
“Domāju, ka tagad svarīgākā ir solidaritāte ar Taivānu. Tas, ko latviešiem vajadzētu darīt, ir atvērt pārstāvniecību Taivānā. Vairākas Eiropas valstis to jau izdarījušas, Lietuva plāno darīt. Es priecātos redzēt Latvijas pārstāvniecību Taipejā, tādējādi parādot atbalstu ķīniešiem un citiem Taivānas iedzīvotājiem, kuri dzīvo brīvībā un demokrātijā, bauda likuma varu, tāpat kā jūs Latvijā.”
