Eiropas politikas analīzes centra (CEPA) vecākais viceprezidents Edvards Lūkass šonedēļ vilka paralēles ar 1939.gada 1.septembri, kad nacistiskā Vācija iebruka Polijā. Telefonsarunā Edvardu Lūkasu iztaujāja Latvijas Radio korespondetns Gints Amoliņš.
Pagājušajā svētdienā notikušais incidents Kerčas šaurumā strauji saasinājis spriedzi, un ir pamats jaunām bažām par militāru eskalāciju. Kā jūs vērtējat pagājušās svētdienas notikumus?
Edvards Lūkass: Es šo situāciju raksturotu citādi. Runa nav tik daudz par lielāku spriedzi, bažas ir par Rietumu vājumu. Kad krogā kāds kādam iesit pa seju, cilvēki nesaka – neeskalēsim situāciju. Viņi uzreiz prasa – kāpēc tu viņam iesiti?
Tā ir Krievijas provokācija. Viņi provocē gan Ukrainu ar tās dienvidaustrumu reģionu ekonomisko izolāciju. Bet viņi arī pārbauda rietumvalstis, lai redzētu, kā tās reaģēs un atbildēs. Un diemžēl mūsu atbilde nebija pārāk laba.
Tad kā mums, rietumvalstīm, vajadzēja atbildēt? Eiropas Savienības valstu reakcija bijusi dažāda. Visas pauž satraukumu, bet akcenti dažādi. Dažas ir piesardzīgākas, citas runā par jaunām sankcijām pret Krieviju. Eiropas Savienība kopīgā paziņojumā trešdien stingri nosodīja Krievijas rīcību, sagrābjot ukraiņu kuģus, taču pēc trīs dienu diskusijām dalībvalstis nespēja vienoties par jaunu sankciju draudu pieminēšanu. Kādai vajadzēja būt reakcijai?
Pirmkārt, mums vajadzēja būt vienotākiem. Un kaut nevaram uz borta dabūt visas valstis, mums vismaz to vajadzēja izdarīt ar lielajām valstīm. Te es izceltu Lielbritāniju, Franciju un Amerikas Savienotās Valstis. Šīs valstis parakstīja Budapeštas memorandu, kas garantē Ukrainas teritoriālo vienotību apmaiņā pret to, ka Ukraina atteicās no kodolieročiem. Tas arī garantē, ka uz Ukrainu netiks izdarīts ekonomisks spiediens. Krievija ir pārkāpusi abas šīs lietas.
Tādēļ domāju, ka Lielbritānijai, Francijai un Savienotajām Valstīm ir īpašs pienākums būt pirmajās rindās – kā bija Polija, Kanāda un Lietuva, kas ātri izplatīja stingrus paziņojumus.
Bet ar paziņojumiem nav pietiekami, ir arī kaut kas jādara.
Viena lieta, ko mums vajadzētu darīt, ir nodrošināt nopietnu un ilgstošu NATO klātbūtni Melnajā jūrā.
Tā varētu būt bāzēta vienā no Eiropas NATO dalībvalstīm, Bulgārija vai Rumānija. Tam būtu jāiekļauj arī vizītes uz visām draudzīgajām ostām Melnajā jūrā – Gruzijas ostām, Ukrainas ostām. Tā būtu zīme, ka mēs Melno jūru uztveram nopietni. Patlaban mēs to nedarām.
Jābūt arī simboliskai rīcībai. Es gribētu redzēt, ka Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās Federika Mogerīni aizbrauc uz Kijevu. Vizītē uz Kijevu varētu aizbraukt NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, varbūt ASV viceprezidents Maiks Penss. Tas parādītu, ka mēs Ukrainu uztveram nopietni diplomātiskajā frontē.
Un tad ir arī ekonomiskās sankcijas. Mums jāsaka, ka pastiprināsim centienus turēt „netīro” Krievijas naudu ārpus mūsu finanšu sistēmas. Mums vajadzētu padarīt stingrāku vīzu režīmu, īpaši personām, kas ir pietuvinātas režīmam.
Mums arī vajadzētu uzlabot savu informatīvo atbildi, lai krieviem liktu saprast, ka šāda uzvedība Krieviju tikai padarīs nabagāku un izolētāku, nevis varenāku un svarīgāku.
Eiropas Savienības līderi decembra vidū tiksies samitā. Izskatās, ka uz sarunu galda varētu būt diskusijas par jaunām sankcijām. Vai Eiropas Savienība spēs vienoties par sankcijām? Vai tādas vajadzīgas?
Lai arī kas tagad notiku un kāda rīcība sekotu, tas droši vien būs par maz, un tas noteikti būs par vēlu. Mums vajadzēja atbildēt ātri.
Krievija no šī ir mācījusies, ka var sataisīt problēmas un militāro provokāciju, un Rietumi izplata dažus paziņojumus, bet tā pa īstam neko nedara. Domāju, ka esam palaiduši garām to brīdi, lai dotu nopietnu atbildi.
Ja atbildīga ir Krievija, kāpēc tā to darīja?
Krievija mēģina uzlikt blokādi Ukrainas dienvidaustrumiem, lai praktiski bloķētu Mariupoli, kas apturējusi tās teritoriālos ieguvumus pēc Krimas nelikumīgās okupācijas un aneksijas. Bet Maskava pārbauda arī rietumvalstis.
Krievija vaino Ukrainu. Putins paziņoja, ka Krievijas robežsargi rīkojās likumīgi, sagrābjot ukraiņu kuģus, ka tie bija iebraukuši Krievijas ūdeņos un ka tā bija Kijevas sarīkota provokācija, lai stiprinātu Ukrainas prezidenta Porošenko reitingus pirms vēlēšanām pavasarī.
Ietekmes operācijas ir daudzimensionālas. Ir kinētiskā, ekonomiskā un informatīvā dimensija. Kinētiskā dimensija ir Azovas jūras blokāde. Ekonomiskā dimensija ir centieni sagraut dienvidaustrumu Ukrainas ekonomiku. Redzam arī informatīvo dimensiju, kur Kremļa propagandas mašinērija tajā visā par vainīgo iztaisīt Ukrainu.
Savā ziņā tam ir rezultāts, jo Rietumos ir cilvēki, kas domā, ka daļai vainas ir jābūt abās pusēs.
Es neesmu īpaši liels Porošenko piekritējs, un atzinīgi novērtēju, ka viņam ir spēcīga konkurence. Tas liecina par Ukrainas demokrātijas veselīgumu – atšķirībā no Krievijas, kur vēlēšanu rezultāti zināmi jau iepriekš, Ukrainā tie nav zināmi, un tā ir laba lieta.
Tomēr ideja, ka to visu organizēja Porošenko, lai audzētu savu popularitāti – tie ir Kremļa meli, un mums nevajadzētu baidīties tos izgaismot.
ASV prezidents Donalds Tramps piedraudēja atcelt sarunas ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu šīs nedēļas G20 samitā. Krievija pēc būtības teica, ka abiem tomēr vajadzētu tikties, jo tas ir vienādi svarīgi abām pusēm un arī globālajai darba kārtībai. Vai šie pēdējie notikumi var pāršķirt jaunu lappusi Trampa un Putina attiecībās, vai tās var pasliktināties?
Nedomāju, ka pieredzēsim kādas būtiskas izmaiņas Trampa attiecībās ar Putinu. Trampam ir bijis papilnam izdevību izrādīt nepatiku pret Putinu. Viņš tās nav izmantojis. Tā vietā viņš izrādījis neparasti lielu vājību uz tikšanos ar Krievijas prezidentu.
Esmu priecīgs, ka bez Trampa Savienoto Valstu administrācijā ir arī citi, no kuriem redzam spēcīgākas un robustākas nostājas.
Protams, mums ir jārunā ar Krieviju. Tāpat kā to darām ar Ziemeļkoreju. Diplomātija ir vēstījuma nodošanas māksla cilvēkiem, kuriem nepiekrītam. Mums to vajadzētu darīt vairāk.
Taču es neatbalstu runāšanu tikai runāšanas pēc. Es ticu runāšanai, lai nodotu vēsti.
Un vēstījumam Krievijai jābūt – lieciet savus kaimiņus mierā. Attiecieties cienīgi pret savu tautu. Nesūtiet mums savu netīro naudu. Un uzvedieties kā atbildīgs starptautiskās sabiedrības loceklis.
