Pasaules panorāma

Pasaules panorāma: intervija ar Polijas prezidentu Andžeju Dudu (ar surdotulkojumu)

Pasaules panorāma: intervija ar Polijas prezidentu Andžeju Dudu

Polijas prezidents intervijā LTV: Ukrainai jāatgūst starptautiski atzītās robežas

Mēs zinām, ko nozīmē “dzelzs priekškars” un cīnīsimies, lai vairs nekad nenonāktu otrpus šādam priekškaram, intervijā LTV raidījumam “Pasaules panorāma” uzsver Polijas prezidents Andžejs Duda.

LTV žurnāliste Ina Strazdiņa viņam vaicāja arī par to, kāpēc pasaulei ir izšķirīgi palīdzēt Ukrainai, kā vērtēt lielo valstu – Francijas un Vācijas – lomu, un vai Polija ir gatava sevi aizstāvēt.

Ina Strazdiņa: Vispirms vēlos jums vaicāt, kā no jūsu kā Ukrainas kaimiņvalsts viedokļa, attīstās Krievijas sāktais karš Ukrainā?

Andžejs Duda: Situācija ir ļoti sarežģīta. Protams ukraiņi pretojas krievu karaspēkam ļoti apņēmīgā veidā, un tas visu pasauli ir pārsteidzis. Atklāti sakot, lielākā daļa ekspertu domāja, ka Ukraina padosies Krievijai ļoti ātri. Daži pat teica, ka Krievija iekaros Ukrainu 72 stundās. Un izrādījās, ka tas ir aplams priekšstats.

Kā man atvadoties sacīja Ukrainas prezidents Zelenskis dažas stundas pirms Krievijas iebrukuma, kad mēs satikāmies Kijivā, kur es biju kopā ar Lietuvas prezidentu Gitanu Nausēdu: “Andžej, ja Putins domā, ka pārņems Ukrainu kontrolē dažu stundu vai dienu laikā, tad viņš smagi kļūdās, jo cilvēki aizstāvēs savu neatkarību un brīvību līdz pēdējam elpas vilcienam. Mums jau ir astoņus gadus ilga kara pieredze, karojot Luhanskā un Donbasā. Līdz ar to mēs tik viegli nepadosimies, un tas Krievijai būs ārkārtīgi smags karš.”

Un tas arī notiek. Krievija cieš smagus zaudējumus, lai gan Krievijas kara mašīna ir milzīga, daudz lielāka par Ukrainas spējām. Tas, ka Ukraina var noturēties, ir lielā mērā pateicoties starptautiskajam atbalstam, tostarp Polijai.

Mēs palīdzam Ukrainai ar bruņojumu, bet šis atbalsts nāk arī no citiem virzieniem. To es vēlos ļoti stingri uzsvērt, proti, ka šī palīdzība plūst uz Ukrainu, lai gan to vajag visu laiku.

Polijas prezidents Andžejs Duda intervijā LTV žurnālistei Inai Strazdiņai

Es vēršos pie starptautiskās sabiedrības ar aicinājumu atbalstīt Ukrainu, lai tā varētu sevi aizstāvēt. Ukrainai vajag tālas darbības artilēriju, jo tas ir tas, ko krievi izmanto pret ukraiņu karavīriem, lai viņus iespiestu dziļāk Ukrainā, lai varētu ieņemt arvien vairāk teritorijas.

Šodien Ukrainai klājas grūti, bet tā joprojām cīnās. Un tas ir ārkārtīgi iespaidīgi. Ukrainā ir ļoti spēcīga apņēmība. Un es to uzsveru arī Ukrainas tiekšanās uz Eiropas Savienību kontekstā.

Ukraiņi paraksta savu ceļu paši ar savām asinīm. Viņi nav gatavi padoties “krievu pasaulei”. Viņi to negrib. Un viņi maksā ar savām asinīm, lai tajā nenokļūtu, un sevi aizstāv. Viņi grib būt daļa no brīvajiem Rietumiem.

Viņi grib būt daļa no demokrātisku, godīgu valstu kopienas, kas respektē pamatvērtības. Un šo balsi ir jādzird. Tāpēc es daru visu, lai Ukrainai tiktu piešķirt Eiropas Savienības kandidātvalsts statuss, jo tas ir ļoti svarīgi Ukrainas aizstāvjiem no psiholoģiskā viedokļa.

Polija patiešām daudz palīdz Ukrainai, gan ar militāro atbalstu, gan uzņemot bēgļus, bet cik ilgi vēl jums tam būs iespēju un arī spēka?

Jā, tas ir ļoti labs jautājums, cik ilgi mēs to varēsim. Šo jautājumu gan vislabāk būtu uzdot maniem tautiešiem, jo atcerieties, ka neviens Polijas cilvēkiem nelūdza pieņemt savās mājās ļaudis, kuri bēg no kara. Citi viņus sauc par bēgļiem, mēs – par mūsu viesiem. Lielākoties tās ir sievietes un bērni.

Polijas cilvēki atvēra gan savas mājas, gan sirdis. Mums nav nekādu bēgļu nometņu. Un mums nevajag tās būvēt, jo katrs cilvēks ir atradis savu vietu privātos namos, dažādās viesu mājās un daudzās citās viesmīlīgās vietās.

Polijā pašlaik ir vairāk nekā divi miljoni ukraiņu, bet vairāk nekā četri miljoni ir šķērsojuši Polijas robežu. Polijas valsts viņus atbalsta. Polijas parlaments ir pieņēmis īpašu likumu, kas piešķir ukraiņiem tādas pašas tiesības kā poļiem, piemēram, veselības, sociālajā aprūpē, iespējās dabūt darbu, apmeklēt skolas, bērnudārzus, cenšamies apgādāt bērnus, ar visu, kas vajadzīgs.

Ukraiņu bēgļi saņem palīdzību pēc ierašanās Polijā

Protams, tas viss Polijai ļoti dārgi izmaksā, pēc valdības aprēķiniem tie varētu būt aptuveni 20 miljardi eiro, ko mēs būsim izmaksājuši līdz gada beigām. Tās ir milzīgas naudas summas.

Mēs ceram, ka mēs saņemsim Eiropas Savienības atbalstu. Līdz šim mēs neesam saņēmuši nekādā pieklājīgā līmenī. Mēs saņemam miljonus, ko Eiropas Komisija ir iezīmējusi, bet mums ir vajadzīgi miljardi.

Tāpēc mēs ceram, ka Eiropas Savienība parādīs mums savu atbalstu un solidaritāti, jo šodien tas viss jau ir pāri Polijas budžeta un to vienkāršo cilvēku iespējām, kuri ir uzņēmuši ukraiņus savās mājās.

Mēs visi ceram, ka visi kopā pārdzīvosim šos grūtos laikus, mēs ceram, ka mūsu ukraiņu ciemiņi varēs atgriezties mājās, tad, kad briesmas būs pāri un viņiem vairs nevajadzēs baidīties par savu dzīvību un veselību.

Mēs arī ceram, ka varēsim saņemt atbalstu no citām valstīm, jo patiešām, mēs esam tas Ukrainas kaimiņš, kurš ir uzņēmis vislielāko skaitu Ukrainas ciemiņu savā teritorijā, un mums ir vajadzīgs šis atbalsts.

Tā mūsu vēsturē ir bezprecedenta situācija, mēs neko tādu iepriekš neesam piedzīvojuši, kad pie mums divu nedēļu laikā ierodas divi miljoni cilvēku. Kad es vaicāju mūsu iekšlietu ministram Mariušam Kaminiskim pirms vēl karš bija sācies – kāda ir mūsu robežas ar Ukrainu šķērsošanas kapacitāte, viņš sacīja, ka aptuveni 100 000 cilvēku dienā, bet izrādījās, ka robežas var šķērsot 200 000 cilvēku. Tas ir neiedomājami! Bet patiešām bija pāris dienas, kad 200 000 cilvēki vienas dienas laikā šķērsoja Ukrainas un Polijas robežu.

Tagad, protams, šī kustība ir mazāka, bet joprojām ir ap 20 000 ukraiņu dienā, kas ierodas Polijā. Daļa, kuri vēlas, atrod patvērumu Polijā, bet, kā es saku, tā ir ārkārtas situācija un mēs cenšamies ar to tikt galā. Un es pateicos par ikvienu atbalstu. Vispirms no Eiropas Savienības, kuras dalībvalsts mēs esam, bet arī no daudzām citām institūcijām, privātpersonām visā pasaulē, ASV. Visiem, kas vāc ziedojumus, palīdz mums gan ar finansējumu, gan aprīkojumu, piemēram, slimnīcām, gan Polijā, gan Ukrainā. Milzīgs paldies par to!

Ik pa laikam gan sociālajos medijos, gan dažādu ekspertu prognozēs izskan, ka Polija varētu kļūt par nākamo Krievijas uzbrukuma mērķi, par spīti tam, ka esat NATO. Vai jums par to ir bažas?

Man nav jāskatās sociālajos medijos, lai dzirdētu šāda veida paziņojumus. Atcerieties, ka 2008. gadā šos vārdus sacīja toreizējais Polijas prezidents Lehs Kačiņskis, kurš kopā ar Latvijas un Ukrainas prezidentiem lidoja uz Tbilisi, kad Krievija bija īstenojusi uzbrukumu Gruzijai.

Krievijas tanki Gruzijā 2008. gada augustā

Toreiz viņi teica uzrunu Tbilisi centrālajā ielā daudzu gruzīnu priekšā. Un Polijas prezidents Lehs Kačinskis sacīja – esam ieradušies, jo Krievija atgriežas pie savām imperiālajām ambīcijām, kas ir par visu cenu jāaptur. Jo, ja pasaule to neapturēs, tad šodien tā būs Gruzija, rīt, iespējams, Ukraina, tad Baltija un, tad, iespējams arī mana valsts – Polija.

Šis paziņojums bija pirms vairāk nekā 10 gadiem. 2014.gadā tā kļuva par realitāti Ukrainā, kad Krievija Ukrainai uzbruka pirmo reizi un okupēja Donecku un Luhansku. Viņi teica, ka tie ir separātisti, bet visi patiesībā zināja, kas viņi ir.

Bet tagad 2022.gadā viņi ir sākuši šo pilna mēroga karu pret Ukrainu. Protams, ka ir bailes par to, ka ja Krieviju neapturēs, un ukraiņi to tagad dara, lejot savas asinis un apvaldot šo agresīvo Krievijas doktrīnu par “krievu pasauli”, tad nākamais mērķis var būt citas valstis – Baltija, Polija, bijušās tā sauktā padomju bloka valstis – Slovākija, Čehija, Ungārija, Rumānija, Bulgārija.

Tās ir pilnīgi skaidras Vladimira Putina un viņa krievu režīma pietuvinātā loka ambīcijas atgriezties pie padomju un, kā daudzi saka, - cara laika ambīcijas, kas, runājot par Poliju, stiepās līdz Kališas pilsētai Polijā.

Tas nozīmē, ka Krievija būtu ieinteresēta iekarot vairāk nekā pusi no Polijas teritorijas, un mēs nekad to nepieļausim. Mēs aizstāvēsim savu zemi, savu neatkarību un brīvību.

Mēs bijām aiz “dzelzs priekškara”, un mēs zinām, ko nozīmē padomju, krievu ietekme, un mēs nekad to atkal nevēlamies redzēt. Tieši tāpat kā ukraiņi – viņi arī zina, ko nozīmē Krievija un Padomju Savienība, ko nozīmē šī “krievu pasaule”. Un viņi izvēlas mirt, nevis tam visam padoties.

Nesen jūs arī pats esat norādījis, ka lielu daļu savas militārās tehnikas Polija ir ziedojusi Ukrainai un, ka sagaida, ka sabiedrotās valstīs, īpaši Vācija, palīdzēs ar trūkstošo tehniku. Ņemot vērā visu šo, cik Polija ir gatava sevi aizstāvēt?

Mēs ne tikai pieņemam, ka aizstāvēsim sevi paši, bet būdami daļa no NATO, līdzīga kā Latvijai un citām Baltijas valstīm, mums būs sabiedroto atbalsts, kas ir ārkārtīgi svarīgi. Un apstiprinājums šim atbalstam ir, piemēram, vairāk nekā 10 000 ASV karavīru, kuri šodien ir Polijā, un ASV pretgaisa aizsardzības sistēmas, kas šodien aizsargā dažādas vietas Polijā. Es šeit domāju “Patriot” sistēmas.

"Patriot" raķešu iekārtas pēc nogādāšanas Polijā

Mums ir ASV vadītie NATO spēki Polijā Suvalku koridorā, kas ir neliels zemes gabals, kas savieno Baltijas valstis ar pārējo Eiropas Savienību un pārējām NATO dalībvalstīm. Tātad šeit Polijā ir šī sabiedroto gatavība, taču, protams, ir taisnība, ka mēs Ukrainai esam atdevuši būtisku daļu sava bruņojuma, visvairāk tanku, bet arī haubices, militāro ekipējumu, munīciju, automašīnas. Kopumā visa militārā palīdzība, ko esam ziedojuši Ukrainai veido vairāk nekā 1,6 miljardi dolāru, kas ir ļoti nozīmīga palīdzība.

Mēs esam ziedojuši, lai būtu droši, ka Ukraina var apturēt šo Krievijas invāziju, jo mēs zinām, ko tas nozīmē un, cik milzīgu lomu ukraiņi ir uzņēmušies, lai apturētu Krievijas impēriskās ambīcijas.

Un mums ir jādara viss iespējamais, lai ne tikai apturētu Krieviju Ukrainā, bet izspiestu Krieviju laukā no Ukrainas. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai Ukraina atgriežas pie savām starptautiski atzītajām robežām.

Tas ir milzīgs, nozīmīgs brīvās, sapratīgas, godīgās pasaules, kas ievēro starptautisko likumu, uzdevums – būt drošai, ka starptautiskais likums ir lielākā miera garantija un Ukraina atgriežas pie savām starptautiski atzītajām robežām un tās tiek nostiprinātas.

Mēs neesam vieni. Mums, protams ir mūsu pašu karavīri un mēs patlaban modernizējam Polijas bruņotos spēkus. Pirms pāris mēnešiem mēs pieņēmām jaunu likumu par tēvzemes aizsardzību, lai palielinātu bruņoto spēku izmērus. Mēs iepērkam jaunu bruņojumu no ASV un Dienvidkorejas, esam jau pasūtījuši raķešu artilērijas sistēmas no ASV un tagad gaidām piegādi arī “Patriot” raķešu sistēmām, esam pasūtījuši arī kaujas lidmašīnas, kam drīz jābūt klāt.

Mēs ejam uz priekšu. Nākamgad esam nolēmuši palielināt aizsardzības izdevumus līdz 3 procentiem no iekšzemes kopprodukta, un, iespējams, šie izdevumi vēl palielināsies, jo mēs saprotam, ka mums ir vajadzīgas pretraķešu aizsardzības sistēmas. Redzot situāciju Ukrainā un to, kā Ukraina sevi aizsargā.

Krievijas iebrukums ļoti skaidri ir parādījis, ka pretraķešu un pretgaisa aizsardzības sistēmas ir ārkārtīgi svarīgas. Tās aizsargās lidostas, pilsētas un cilvēkus, bet visvairāk sistēmas ļaus karaspēkam pārgrupēties iespējamam pretuzbrukumam, ja izrādītos, ka ienaidnieks vēlas ienākt mūsu teritorijā.

Jūs esat bijis visai kritisks pret Vācijas un Francijas līderiem, un esat arī aicinājis Makronu un Šolcu apmeklēt Irpiņu Ukrainā. Viņi to izdarīja. Kā jūs vērtējat šo divu lielo valstu lomu šī kara laikā?

Šis ir jautājums par taktiku un, kā mēs pieejam šai situācijai no taktiskā un stratēģiskā viedokļa. Putins pilnīgi bez jebkāda iemesla uzbruka Ukrainai, bet Krievijas propaganda vienā gabalā melo par nacismu, par uzbrukumu krieviem, etnisko tīrīšanu no Ukrainas puses.

Tie ir vieni vienīgi meli, ko Krievijas propaganda visu laiku izplata, lai attaisnotu uzbrukumu brīvai un suverēnai valstij, kāda ir Ukraina, un apmierinātu šo Krievijas imperiālisma negausību un sagrābtu arvien vairāk teritoriju.

Krievi grib valdīt citās nācijās, izmantot tās kā darba spēku, izmantot to resursus. Nav pilnīgi nekādu šaubu, ka Krievija ir agresors un ir radījusi visu šo postu.

Un, ja Āfrikā būs bads graudu trūkuma dēļ, tad tā būs tikai un vienīgi Krievijas vaina.

Sakot šo, man nav šaubu, ka nevienam ar Putinu vispār nevajadzētu runāt. Krievijai vajadzētu būt pilnībā starptautiski izolētai tik ilgi, kamēr tā pati nesāk lūgt mieru.

Un, manuprāt, tā ir stratēģiski vislielākā kļūda. Putinam nav jāzvana, lai leģitimizētu viņa režīmu un to, ko viņš dara Ukrainā. Viņš taču ir bandīts. Un, ja viņš grib kaut kādas attiecības, viņam tās būtu jālūdz. Tajā ir visa sāls. Nav tā, ka mums nevajadzētu ar viņu runāt nemaz, bet viņam ir jābūt tam, kurš to lūdz, un nevis viņš ir tas, kas citiem diktē nosacījumus.

Lielākā problēma ir tā, ka Krievija varētu sākt uzspiest savus nosacījumus, un galu galā šis konflikts varētu beigties pēc Krievijas noteikumiem, un tas būtu slikti Ukrainai. Un vispirms - Ukrainai ir jābūt pie ikviena sarunu galda, kur tiek izlemta tās nākotne, un runāts par to, kā šo militāro konfliktu izbeigt. Nekas nedrīkst notikt bez Ukrainas piekrišanas. Un otrkārt, atcerēsimies, ka Krievija ir agresors. Tā ir Krievija, kas iebruka Ukrainā un tā ir Krievijai, kurai ir jāsamaksā militārās kompensācijas par postījumiem Ukrainā.

Tā ir Krievija, kas nes atbildību par visiem noslepkavotajiem cilvēkiem, un visi kara noziedznieki ir jāatrod un jāsauc tiesas priekšā. Krievija nes pilnīgi visu atbildību par sekām. Un pasaulei ir jāizdara spiedienu ļoti apņēmīgā veidā.

Reizēm tas pilnīgi stindzina, kad dzirdu, ka ir jāpalīdz Krievijai saglābt seju, ka to nedrīkst pazemot. Ko tas vispār nozīmē? Krievija visiem var uzbrukt, okupēt teritorijas, tā drīkst atņemt ražas un graudus, un tik un tā, tai nedrīkst ļaut zaudēt seju?

Nacistiskā Vācija okupēja Poliju un tad Eiropu, vai kāds teica, ka tai ir jāpalīdz saglabāt godu? Visi zināja, ka vācieši ir agresori. Sākumā bija uzbrukums un tad sekoja holokausts un milzīga traģēdija. Bet pirms tam, atgādinu, bija militāra agresija. Vai tad kāds teica, ka ar vāciešiem ir jāved sarunas? Visi zināja, ka viņi ir sākuši karu pret Poliju, pēc tam pret Eiropu un tad pret visu pasauli. Un tagad ir līdzīga situācija. Krievija ir sākusi un izvērsusi karu pret Ukrainu, bet, patiesībā, tas ir arī karš pret pasauli, un Krievija to absolūti apzinās.

Ir daži līderi, kas tomēr atļaujas teikt, ka Krievijai ir jāsaglabā seja, gods, un tas ir, maigi sakot, nesaprotami. Es to nesaprotu. Un, ja jūs man vaicājat, vai mēs esam nobijušies – jā, esam! Šī mūsu Eiropas daļa, kas atceras dzelzs priekškaru un, ko tas nozīmē būt Krievijas ietekmes zonā, negrasās pieņemt šādu baiļu pilnu politiku no Rietumu puses. Un faktiski tā ir visai ciniska politika, kuras mērķis ir veidot biznesu ar Krieviju, nevis noturēt uz vērtībām balstītu pasauli. Mēs baidāmies no šādas politikas, mēs to nepieņemam.

Tāpēc es atkārtoju – te nedrīkst būt nekādas diskusijas par Krievijas sejas saglabāšanu un nepieļaut tās pazemošanu. Krievija ir agresors, okupētājs, kas nogalina cilvēku, izposta dzīvojamās mājas, valsti. Mēs to nedrīkstam pieļaut, mums ir jāaptur Krievija, lai ko tas maksātu.

Un ir jāatceras, ka tā neapstāsies Ukrainā, ja pasaule to pieļaus. Citādi tas būs labs priekšnosacījums uzbrukumam jebkurai valstij, un atkal būs Krievijas argumenti uzbrukt citiem, un mēs vienu dienu attapsimies, ka nacisti un fašisti būs visur. Jo Krievijai tas ir izdevīgi. Krievija sacīs: “Ak, mēs esam nobijušies, ka kaut kur ir NATO!”

NATO nekad nav apdraudējusi Krieviju. Tā ir aizsardzības alianse, kas nekad nav bijusi agresīva pret Krieviju. Tā ir Krievija, kas ir agresīva pret NATO. NATO lidmašīnas nekad nav pārkāpušas Krievijas gaisa telpu.

Tie ir Krievijas iznīcinātāji, kas ir turpinājuši pārkāpt Baltijas un citu NATO valstu gaisa telpu. Tā ir Krievijas flote, kas jūrās uzvedas agresīvi. Tie ir Krievijas specdienesti, kas nogalināja cilvēkus Londonā. Nevis NATO, bet Krievija ir agresors.

Kurš patlaban tuvākais Polijas sabiedrotais?

Kā Polijas prezidents varu sacīt, ka man ir izcilas un sapratnes pilnas attiecības ar mūsu kaimiņiem Baltijas valstīs. Un vislabākais apliecinājums tam ir mana vizīte īsi pirms sākās karš, kopā ar Lietuvas prezidentu Gitanu Nausēdu mēs bijām Kijivā, un pēc tam kopā ar visu Baltijas valstu prezidentiem mēs apmeklējām Kijivu aprīlī un bijām Borodjankā un Irpiņā, redzējām lielos postījumus pēc tam, kad Krievijas spēki bija izstumti laukā.

Polijas un Baltijas valstu prezidenti, aprīlī Kijivā tiekoties ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski

Viņi bija sagrāvuši šīs mazās pilsētas un apkaimes netālu no Kijivas, atstājot aiz sevis milzu traģēdiju. Un ir ļoti labi, ka lielāko Rietumvalstu līderi – Francija un Vācija un Itālija - nesen apmeklēja Irpiņu, jo to visu redzēt ar savām acīm ir ļoti iespaidīgi un arī svarīgi, lai saprastu, kā šis karš izskatās un, kurš patiesībā ir vainojams.

Mūsu sadarbība šajā Eiropas pusē patiešām ir ļoti laba, jo ļoti sadarbojamies arī enerģijas drošības, aizsardzības jautājumos. Bet, protams, mūsu lielie sabiedrotie, vispirms ir ASV. Prezidents Baidens bija Varšavā un sacīja ļoti spēcīgus vārdus par NATO piekto pantu, proti, ka tas ir absolūti saistošs un tas aizsargā visas NATO valstis. Un šie vārdi bija ļoti skaidri. Un mums ir šie ASV spēki gan Polijā, gan Suvalku koridorā, kas nozīmē, ka viņi aizsargā arī Baltijas valstu drošību.

Mums ir ļoti svarīga alianse arī Eiropas Savienībā un NATO – Vācija, Francija, arī Lielbritānija, kas ir aizgājusi no Eiropas Savienības, bet joprojām ir daļa no NATO un, kam ir liela armija. Mēs jūtam, ka NATO ir spēcīga, un ir šī starptautiskā solidaritāte.

Nesen mums bija Bukarestes devītnieka sanāksme, tad Trīs jūru iniciatīvas samits Rīgā, kas ir līdzīgs formāts. Un mēs pārrunājām drošības jautājumus, arī enerģijas drošības lietas un mūsu pašu savstarpējo komunikāciju. Dažās jomās šī sadarbība ir spēcīgāka, dažās ne tik, bet mums ir vieni un tie paši mērķi un ambīcijas. Piemēram, nevienai valstij nebija nekādu iebildumu par Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai.

To es ierosināju dažas dienas pēc tam, kad Krievija uzbruka Ukrainai. Mēs, deviņu valstu prezidenti, Latvijas prezidentu ieskaitot, parakstījām kopīgu vēstuli, aicinot Ukrainai piešķirt kandidātvalsts statusu, cik drīz vien iespējams, un to adresējām Eiropas Komisijas prezidentei. Un tas ir pierādījums tam, ka mēs rīkojamies kopīgi, un mums ir kopīgs redzējums par šo situāciju. Mēs cits citu atbalstām. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Bet, kā jau es teicu – Trīs jūru samitā, kas notika Rīgā, no vienas puses mēs runājām par kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai, no otras puses – mēs Ukrainai piešķīrām īpašu statusu Trīs jūru iniciatīvas ietvaros. Volodimirs Zelenskis bija mūsu viesis, viņš mums pievienojās attālināti, un savā uzrunā viņš teica, ka vēlētos, lai Ukraina pievienotos Trīs jūru iniciatīvai.

Polijas prezidents Andžejs Duda un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis

Mūsu nosacījums ir, ka tajā var būt tikai tās valstis, kas ir Eiropas Savienības dalībvalstis, bet mēs pieņemam, ka Ukrainai piešķirs kandidātvalsts statusu un, ka Eiropas Savienības padomē par to būs vienprātība. Mēs faktiski Ukrainai piešķīrām tādu kā jaunu statusu Trīs jūru iniciatīvā – sadarbības partnera statusu.

Tā nav dalība, bet ļauj piedalīties dažādās programmās, piemēram, veidojot ceļu vai dzelzceļu savienojumus, piemēram, “Rail Baltica”, “Via Baltica”, “Via Carpatia”, un nākotnē būs arī dzelzceļa līnija “Rail Carpatia”, kurā mēs vēlamies savienojumu ar Ukrainu, lai daļa no šī ceļa būtu savienota ar Ukrainu, Melnās jūras krastu un otru Eiropas daļu, Baltijas krastus ieskaitot.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt