Ukrainas prezidents rezolūciju nodēvējis par iespējamo politisko spekulāciju iemeslu, bet Augstākās Radas atbildīgā komiteja – par “nacionālistisko spēku provokāciju”.
Rezolūcija atbalstīja 432 parlamenta deputāti, nevienam neiestājoties pret un 10 deputātiem atturoties.
Tieši 11.jūlijs izvēlēts, jo 1943.gada 11.jūlijā Ukrainas sacelšanās armija uzbruka aptuveni 100 ciematiem, kas atradās Austrumgalīcijā, Voliņā, kas mūsdienās ir Ukrainas teritorija.
Kopumā 1940.gados Ukrainas spēki nogalināja aptuveni 100 000 poļu. „1940.gados ukraiņu nacionālistu noziegumos nogalinātie upuri līdz šim nav atbilstoši pieminēti un masu slepkavības nav nosauktas – atbilstoši vēsturiskajai patiesībai – par genocīdu,” teikts Polijas parlamenta apstiprinātajā rezolūcijā.
Tajā norādīts, ka laikā no 1943. līdz 1945. gadam dzīvības zaudēja tūkstošiem cilvēku, galvenokārt zemnieki.
„Viņu patiesais skaits arvien nav zināms, un daudz no viņiem vēl nav cienījami apbedīti un pieminēti,” norādīts rezolūcijā, pieļaujot, ka upuru skaits varētu būt lielāks nekā 100 000.
Šos apgabalus 1939.gadā okupēja Vācija, bet vēlāk tās nodeva PSRS, kas iekļāva šīs teritorijas Ukrainas sastāvā. 1941.gadā šīs teritorijas atkal pārņēma Vācija.
Polijas parlamenta rezolūcijā norādīts, ka 1943.gada uzbrukumos gājuši bojā ne tikai poļi, bet arī vairāku citu tautību pārstāvji – armēņi, čehi, ebreji, kā arī ukraiņi, kas nostājušies upuru pusē, vēsta rus.lsm.lv
Dokumentā gan pasvītrots, ka “atceroties ukraiņu nacionālistu noziegumus, nevajadzētu noklusēt arī poļu uzbrukumus ukraiņu ciematiem, kas noveda pie civiliedzīvotāju bojāejas”. Polijas parlaments arī pateicās tiem ukraiņu iedzīvotājiem, kur, riskējot ar dzīvību, glāba poļus, un aicināja prezidentu piešķirt viņiem valsts apbalvojumus.
Dokumentā arī uzsvērts, ka liela daļa ukraiņu iedzīvotāju atteicās piedalīties uzbrukumos poļiem, un pausts atbalsts mūsdienu Ukrainai, kas “cīnās ar ārējo agresoru par teritoriālās integritātes saglabāšanu”.
Dokumentā uzsvērts, ka “tikai pilna patiesība par vēstures notikumiem ved pie samierināšanās un abpusējas piedošanas”.
Polija atzīst, ka poļi tolaik nogalinājuši aptuveni 10 000 ukraiņu; savukārt ukraiņu daži vēsturnieki uzskata, ka viņu skaits ir lielāks, savukārt poļu upuru skaits patiesībā bija mazāks.
Porošenko pauda nožēlu par Polijas parlamenta rīcību, norādot, ka “daudzie gribēs to izmantot politiskajām spekulācijām”, un aicināja “piedot un lūgt piedošanu”
Savukārt Radas Ārlietu komiteja izplatīja paziņojumu, kurā norāda, ka Polijas parlamenta rezolūciju uzskata par Polijas “nacionālistisko spēku provokāciju, kas apzināti vērsta uz Ukrainas – Polijas draudzīgo attiecību graušanu” , un visa atbildība par iespējamo attiecību graušanu gulstas uz tiem, kuri iniciēja vienpusējo atteikšanos no saskaņotas sasvstarpējas sapratnes formulas.
Jau ziņots, ka tieši pirms Varšavas samita Polijas parlamenta augšpalāta pieņēma rezolūciju, kurā Voliņas traģēdiju sauc par genocīdu, bet traģēdijas dienu – 11.jūliju – pasludina par Nacionālo ukraiņu nacionālistu pret poļiem pastrādātā genocīda upuru piemiņas dienu. Bet 7.jūlijā Kijevas pilsētas padomes deputāti nobalsoja par Maskavas prospekta pārdēvēšanu par Stepana Banderas prospektu. Bandera ir neviennozīmīgi vērtēta vēstures figūra – Ukrainas nacionālistu organizācijas (UNO) līderis, kurš Otrā pasaules kara laikā sadarbojās ar nacistisko režīmu un kurš tiek uzskatīts par vienu no ideologiem 1943.gada Voliņas slaktiņam.
Uz šī fona Porošenko vizīte Varšavā bija sarežģīta. Porošenko šajā situācija darīja, ko varēja – devās pie Varšavas memoriāla Voliņas slaktiņa upuriem un nolika tur ziedus, Ukrainas vārdā paužot nožēlu. Par to viņš izpelnījās Polijas prezidenta Andžeja Dudas pateicību. Duda vēlāk, tiekoties ar Porošenko, šo soli nosauca par “spēcīgu žestu”, kas veicina jaunas un labākas abu valstu attiecības.
