Piemin traģiskās avārijas upurus un cietušos
Radiācijas līmenis, kas nonāca atmosfērā, 400 reizes pārsniedza radioaktīvo vielu daudzumu Hirosimā pēc atombumbas sprādziena. Mēģinot novērst avārijas sekas un apslēpt notikušo, padomju amatpersonas uz avārijas vietu nosūtīja tūkstošiem nepietiekami aizsargātu glābšanas dienestu un tiesībsargājošo institūciju darbinieku un karavīru.
Šajos darbos tika iesaistīti arī vairāk nekā 6000 Latvijas iedzīvotāju. Radiācija ir nopietni ietekmējusi viņu veselību, un daudzi jau ir miruši.
Daudzās Ukrainas pilsētās šajās dienās notiek piemiņas pasākumi, atgādinot par traģisko Černobiļas atomspēkstacijas katastrofu. Pirms trīsdesmit gadiem notikušā kodolreaktora sprādzienā gāja bojā 30 cilvēki, bet simtiem iedzīvotāju un katastrofas seku likvidatoru mira vēlāk no radiācijas izraisītām slimībām.
“Es lepojos ar puišiem, kas bija kopā ar mani traģiskajās dienās, un pārējiem cilvēkiem. Es sēroju par katastrofas upuriem. Trīsdesmit gadi ir ilgs laiks, un daļa no mums vēl ir dzīvi. Tomēr vairāk cilvēku mirst no katastrofas laikā gūtā apstarojuma,” vienā no piemiņas pasākumiem atgādināja katastrofas seku likvidators Andrejs Veprevs.
Slavutičas pilsētā avārijas seku likvidatori, pārvietotās personas un studenti nolika ziedus pie katastrofas piemiņas vietas. Savukārt Ukrainas galvaspilsētas Kijevas baznīcās notika aizlūgums par traģiskās avārijas upuriem un cietušajiem.
Slavutičā no radiācijas nebaidās
Latvijas Radio korespondente Sintija Ambote šajās dienās apmeklē Černobiļas apkaimi. 40 kilometrus no katastrofas vietas, meža vidū evakuētajiem cilvēkiem uzceltajā pilsētā Slavutičā piemiņas pasākumi ir īpaši nozīmīgi.
Pilsētā notika vērienīgi pasākumi likvidatoru piemiņai, koncerts centrālajā laukumā, uz ekrāniem rādīt dokumentālie kadri, kas filmēti uzreiz pēc traģēdijas, iedzīvotāji ar svecēm ieradās laukumā, jaunieši no sarkanām un dzeltenām svecēm laukumā izveidoja radiācijas brīdinājuma zīmi. Daudzi vietējie atnāk nolikt ziedus un sveces tieši naktī, kad notika katastrofa.
Pilsētas centrā ir piemineklis katastrofā bojāgājušajiem un pirmajiem likvidatoriem, kuri saņēma nāvējošās radiācijas devas un drīz vien gāja bojā. Bet vietējie par bailēm no radiācijas nerunā un šo pilsētu pamet vien ekonomisko apstākļu dēļ, jo ne visi Černobiļas inženieru un zinātnieku bērni šeit var atrast darbu, stāstīja Ambote.
Daudziem katastrofas seku likvidatoriem ārsti pirms daudziem gadiem parakstīja spriedumu, tomēr viņi izdzīvoja. “Amatpersonas man teica, ka cilvēki, kas tika apstaroti pirmajās piecās dienās, nodzīvos tikai trīsarpus gadus. Mēs to neuztvērām nopietni. Pagāja pieci gadi, tad 15. Tagad, pēc 30 gadiem, paldies Dievam, es un mani draugi joprojām ir dzīvi,” saka bijušais Černobiļas AES elektriķis Georgijs Ladatko.
Kā paziņojis Ukrainas prezidents Petro Porošenko, stingrajiem noteikumiem kodolenerģētikā ir jābūt par prioritāti, tomēr ir skaidrs, ka Ukraina nevarēs atteikties no kodolenerģētikas ne šodien, ne rīt.
Tikmēr Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras vadītājs Jukija Amano norādīja - drošību nekad nevar uzskatīt par pašsaprotamu un no bezrūpības jāizvairās par katru cenu.
Būvē jaunu sarkofāgu
Lai gan kopš katastrofas apritējis nu jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimts, joprojām ekspertu starpā nav vienprātības par to, cik cilvēku dzīvību avārija laupījusi. Ukrainas dati liecina, ka dzīvību zaudējuši vairāk nekā 25 000 avārijas seku likvidētāju.
Slavutičas pilsētā, kas atrodas 50 kilometru no atomstacijas, otrdien notiek piemiņas pasākumi un zinātniskās konferences. Konferencē pārrunāts jautājums par jauna sarkofāga jeb aizsargkonstrukcijas būvniecību virs ceturtā reaktora.
Reaktora sarkofāga būvniecību plāno noslēgt novembrī. Tas tiks novietots pa virsu esošajam sarkofāgam, kas jau nokalpojis savu laiku un nebūt nav hermētisks. Eksperti skaidro, ka tas jau nokalpojis savu laiku.
Būvniecības vietā radioaktīvais fons joprojām esot gana liels, tāpēc izaicinājums būvniekiem ir arī darbu organizēšana tā, lai kontrolētu saņemtās radiācijas dozas.
Tāpat izaicinājums būs tas, kā demontēt veco sarkofāgu, lai tas uz vietas nesabruktu. Jautājums ir arī par radioaktīvo atkritumu glabāšanu.
Arī Latvijā piemin katastrofu
Šodien arī Latvijas Iekšlietu ministrijā notiks svinīgs pasākums, pieminot Černobiļas katastrofu. 120 cilvēki, kuri piedalījās avārijas seku likvidēšanā, saņems īpašu piemiņas zīmi. Trīs gadu laikā šo piemiņas zīmi plānots piešķirt aptuveni 6000 cilvēku.
Tikmēr Paula Stradiņa slimnīcas teritorijā pie Černobiļas traģēdijas upuru piemiņas akmens notika atceres pasākums, kurā piedalījās gan avārijas seku novērsēji, gan slimnīcas personāls, kas jau daudzus gadus rūpējas par katastrofā cietušajiem.
Latvijas savienības “Černobiļa” viceprezidents Māris Šops LTV “Rīta panorāmai” stāstīja, ka viņš 1986.gadā pabeidza universitāti un viņu ieskaitīja rezerves virsniekos. Pēc katastrofas viņam atnāca paziņojumi, ka jābrauc ar jauniesaucamajiem uz Gomeļu, jāiziet speciālās apmācība, bet Gomeļā teica, ka jādodas tālāk. Kas īsti notika, viņš toreiz nezināja.
Viņš bija 28.kilometrā no katastrofas epicentra, tur nāca mašīnas iekšā, ārā, un “mēs ar zēniem ar šļūtenēm skalojām radiācijas putekļus nost”, atcerējās Šops.
Viņš kopumā radioaktīvajā zonā pavadīja divas nedēļas.
Šodien biedrības pārstāvji pieminēs katastrofu un biedrus, kuru vairs nav starp dzīvajiem.
Pat pēc 30 gadiem no radiācijas izraisītajām slimībām mirst daudzi cilvēki.
Sprādziens Černobiļas AES ceturtajā reaktorā blakus Pripetes pilsētai notika 1986. gada 26. aprīlī. Radioaktīvie izmeši piesārņoja plašus Eiropas valstu apgabalus, bet no bīstamās zonas tika evakuēti apmēram 600 000 iedzīvotāju. 1986. gada beigās ap reaktoru tika uzcelts speciāls sarkofāgs, kas neļauj no tā izkļūt kaitīgajām vielām.
