9. maijā, Eiropas dienā, Rumānijas vēsturiskajā pilsētā Sibiu tiksies Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu līderi. Tā būs Eiropas nākotnei veltīta sanāksme laikā, kad par to ir daudz pārdomu. Iepriekš bija plānots, ka šī sanāksme būs vienojoši simboliska pēc “Brexit”, bet Lielbritānija arvien ir ES sastāvā, lai gan nav atkāpusies no izstāšanās idejas. Tomēr līderi cer likt stabilus Eiropas pamatus nākamajiem pieciem gadiem.
Eiropadomes prezidents Donalds Tusks, uzstājoties Sibiu pilsētā, gatavojas piedāvāt piecu gadu stratēģiju, kā Eiropai būs būt, akcentējot pilsoņu tiesības un brīvību, stipras Eiropas ekonomikas modeli, rūpes par klimatu un vidi un Eiropas interešu un vērtību popularizēšanu pasaulē. Īpaši laikā, kad Ķīna kļūst par pamatīgu konkurentu un ASV arvien vairāk sargā savu tirgu.
Šai vīzijai vajadzētu kļūt par ceļamaizi jaunajam Eiropas Parlamentam, kuru izraudzīsies jau maijā, un Eiropas Komisijai, ko iecels pēc tam. Bet tieši tagad – priekšvēlēšanu laikā – vīzijas par Eiropas nākotni un to, cik vienotai tai būtu jābūt, ir atšķirīgas.
“Mēs atbalstām daudz elastīgāku un brīvāku, daudzu ātrumu Eiropu, kurā ir vairāk varas nacionālajiem parlamentiem un valdībām ar spēcīgu vienoto tirgu, skaidru tirdzniecības politiku un stiprām transatlantiskām saiknēm ar ASV,” pauda Eiropas Konservatīvo un reformistu alianses prezidents, EK prezidenta kandidāts Jans Zahradils.
Savukārt Eiropas Tautas partijas frakcijas vadītājs un Eiropas Komisijas prezidenta kandidāts Manfrēds Vēbers piedāvā ekonomiski stipru, bet daudz federālāku Eiropu, proti, valstis ciešāk savienotas.
Tieši priekšvēlēšanu laiks ir ļoti svarīgs brīdis, kad Eiropas līderiem un politiķiem uzrunāt sabiedrību un arī tās atsaukšanās ir bloka pulsa rādītājs. Taču politiķiem būtu svarīgi pamanīt, ka daudzi jautājumi, kas uztrauc sabiedrību, lielākoties ir saistīti ar labklājību, kas dod vietu idejām par populismu un šķelšanos. “Lielākais izaicinājums Eiropai patiesībā nav imigrācija, kā daudziem varētu šķist.
Būtiskākais raižu objekts ir ekonomikas stāvoklis, darba kvalitāte un jo īpaši nevienlīdzība.
Tā tas ir gan augsti attīstītās, gan mazāk attīstītās valstīs. Lai arī lielākā daļa valstu ir pārdzīvojušas smagāko finanšu krīzes laiku, daudzām sabiedrībām joprojām sāp, visvairāk – par nevienlīdzība. Tas viss dod savu artavu politiskajā procesā, jo ir iztukšojies vidusslānis, un tas dod vietu radikālām partijām un populismam gan labējā, gan kreisā pusē. Ja mēs sekmīgi atrisinātu šo nevienlīdzības problēmu, visas citas lietas būtu daudz stabilākas un skats uz visu būtu daudz optimistiskāks,” norāda Elkano Karaliskā institūta vadošais pētnieks Čārlzs Pauels.
