Pētnieks: Krīzes Eiropas Savienību nav nogalinājušas

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Vairākas krīzes, kas laika gaitā skārušas Eiropas Savienību (ES), par laimi bloku nav nogalinājušas, un liela daļa no tām ir bijuši izaicinājumi, kuros ir atrasti kopīgi risinājumi. To intervijā Latvijas Radio norādīja Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) direktora vietnieks un pētnieks Kārlis Bukovskis. Viņš  uzsvēra, ka situācijās, kad ES saskaras ar kādu krīzi un smagiem izaicinājumiem, būtu lietderīgāk uzdot jautājumu nevis par to, “vai Eiropas Savienība ir nepieciešama”, bet ķerties klāt risināmām problēmām un kopīgi meklēt variantus izejai no situācijas, tādējādi nezaudējot laiku.

Intervija ar Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Kārli Bukovski
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Rihards Plūme: Piektdien jau sesto gadu norisināsies augsta līmeņa starptautiska konference par Eiropas Savienības jautājumiem “Baltijas ES sarunas 2021: Vai Eiropai kļūst labāk?” Pastāsti, lūdzu, par šo konferenci un to, kādi bijuši izaicinājumi to šogad sarīkot, ņemot vērā pandēmijas apstākļus?

Kārlis Bukovskis: Šī konference, kā jau tu precīzi minēji, notiek jau sesto gadu un to rīko LĀI kopā ar Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecību Latvijā un Saeimu. [Saeimas priekšsēdētāja] Ināra Mūrniece parasti ir bijusi namamāte… Šogad izmaiņas, protams, ir tādas, ka konference tiek rīkota tikai digitālā formātā, videokonferenču formātā, kas ir tāda kā laikmeta zīme. Bet, no otras puses, tas paver citas iespējas. Galvenā iespēja, ko mēs, izmantojot šo formātu, izdomājām izdarīt un kas iepriekš nav darīts – pilnvērtīga pieslēgšanās no trīs galvaspilsētām, paralēli rīkojot paneļus arī Tallinā un Viļņā. Pamata pasākums tiek organizēts Rīgā, bet paralēli pieslēgsies arī divi paneļi katrs no savas galvaspilsētas, tāds kā teletilts veidosies. Mēs varam teikt, ka šogad, ņemot vērā šos apstākļus, nav ko raudāt par to, kāda ir situācija – izmantosim iespēju. Tādā veidā mēs esam šo pasākumu pacēluši citā līmenī, uztaisot „pārbaltijas” pasākumu.

Rihards Plūme: Ņemot vērā, ka tā ir augsta līmeņa konference, droši vien sagaidāma arī augstu amatpersonu klātbūtne. Kādas personas piedalīsies konferencē šogad?

Kārlis Bukovskis: Šogad atklāšanas runa būs ne tikai no Mūrnieces kundzes, bet atklāšanas saruna būs ar EK prezidentes izpildvietnieku Valdi Dombrovski. Piedalīsies arī bijušais [Latvijas Valsts] prezidents Valdis Zatlers. Tāpat piedalīsies arī bijušais Lietuvas premjerministrs, šā brīža Eiropas Parlamenta deputāts Andrijus Kubiļus. Ir apstiprināts arī bijušais Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Paets, kurš piedalīsies no Igaunijas organizētā paneļa.

Un, kas noteikti jāpiemin – noslēguma paneļa saruna ir ar bijušo EK prezidentu Žozē Manuelu Barrozu, kurš ir arī bijušais Portugāles premjerministrs.

Rihards Plūme: Konferences nosaukumā ietverts jautājums - vai Eiropai kļūst labāk? Pirmajā brīdī, domājot par pandēmiju, varētu šķist, vai šāds jautājums nav lieks? Vai tad šādas krīzes laikā var kļūt labāk? Kā tu atbildētu uz šo jautājumu?

Kārlis Bukovskis: Tā ir arī nedaudz vārdu spēle, ko mēs izmantojam, jo angliskajos paneļa nosaukumos to var "nolasīt" labāk, jo konference domāta ne tikai Baltijai, bet visām ES dalībvalstīm, lai cilvēki no citām valstīm regulāri pieslēdzas, un apmeklējumu un skatījumu skaits parasti ir diezgan plašs. Uzsvaru mēs parasti liekam uz anglisko variantu. Ja lasa angliski, tad katrs paneļa nosaukums ir ar savu jēgu, kas saistīta ar veselības sistēmu. Ņemot vērā, ka Covid-19 šogad ir dominējis mūsu dzīves, publisko un intelektuālo ikdienu, tā bija nedaudz spēle. Jautājums ir par to – ja mēs šobrīd vaicājam, „vai Eiropai tiešām kļūst labāk” vai arī „vai Eiropa kļūs labāka”, tad centrālais, konferencē atbildamais jautājums arī ir – vai mēs patiešām, pārdzīvojuši breksitu, pārdzīvojuši daudzgadu budžeta pieņemšanu, pārdzīvojuši daudzās krīzes, priekšā stāvošu jautājumu par klimata pārmaiņām un kā ekonomikām pielāgoties klimata pārmaiņām, pārdzīvojuši arī bijušās ASV prezidenta Donalda Trampa prezidentūru – kā tad Eiropai šobrīd ir situācija? Vai kļūst labāk šajos apstākļos, vai ir cerība, ka kļūs labāk, vai Eiropa kļūs labāka, vai tomēr ir situācija, kad tomēr no purva ārā neesam.

Rihards Plūme: Reizēm dzirdam jautājumus par to, kādēļ Latvijai ES vispār ir nepieciešama? Kāds arī tagad varētu uzdot šādu jautājumu, ņemot vērā, ka bloks tiek pamatīgi kritizēts par nespēju nodrošināt saviem pilsoņiem gana daudz vakcīnu. Kāda būtu tava atbilde – kādēļ Latvijai ES ir nepieciešama un kādā situācijā mēs atrastos šīs pandēmijas laikā, ja būtu vieni paši – labākā vai sliktākā?

Kārlis Bukovskis: Ir interesanti, ka tu šo vaicā, jo konferences laikā mēs prezentēsim arī LĀI un EK pārstāvniecības Latvijā kopīgi tapušo grāmatu “Krīzes kā ES liktenis”. Tur viens no secinājumiem arī ir par to, ka katru reizi, kā ir krīzes, atšķirībā no dalībvalstu nozīmīguma un tā, kas parasti netiek apstrīdēts, viens no pirmajiem jautājumiem, kas tiek uzdots, – vai mums ES vispār vajag? Kas līdz galam īsti nav godīgi, ja mēs paskatāmies no viedokļa, kāpēc mēs vienu parādību pieņemam par pašsaprotamu un no citas mēs katru reizi sagaidām ko tādu, kas tai nemaz nav iedots, un beigu beigās to vainojam pie tā, ka mums tā nav vajadzīga, šajā gadījumā ES. Tieši tas pats jautājums šobrīd ir par veselības sistēmu. Veselības sistēma vai veselības joma nav bijusi EK kompetencē. Respektīvi, esošās valstu vienošanās un ES līgumi neparedz to, ka EK drīkst koordinēt politikas veselības nozarē. Līdz ar to viss, kas notiek, ir kārtējais gadījums, kad nonākam pie sasistas siles un saprotam, ka tai nemaz nav tiesību mums palīdzēt, tas ir jādara katrai valstij atsevišķi. Un tad mēs mēģinām visi kopīgiem spēkiem meklēt, kur varam koordinēties un ko varam kopīgi izlemt, kādi būs nākamie soļi, lai nākamajā krīze ES varētu pilnvērtīgi reaģēt. Tāpēc arī šobrīd par to haosu, ko redzam, paskatīsimies patiesībai acīs – lielākajā daļā gadījumu, kad ir bijušas krīzes ES, mēs esam saskārušies ar to, ka pirmā reakcija ir – “bet ES neko nevar padarīt”, jo tai ir jāiedod tiesības un atļauja EK kaut ko darīt.

Tas, ko mēs redzējām veselības sistēmas krīzes un arī ekonomiskās krīzes laikā, – EK izmanto tos ekonomiskos instrumentus, kas tai ir pieejami.

Tāpēc arī daudzgadu budžets tika pārveidots tā, lai pret šiem jautājumiem vērstos. Bet EK nevar tik vienkārši pateikt, kas, kuram, cik un kurā vietā “jāšpricē”.

Rihards Plūme:  Viena no diskusijām tiks veltīta Eiropas ekonomikas atveseļošanai un tās īstenošanai ciešā saitē ar klimata jautājumiem, proti, zaļā atveseļošanās. Ir dzirdēti vērtējumi – ja gribam, tad varam, proti, vakcīnu izstrādes tempi bijuši vēl nepieredzēti, jo valstis arī ieguldījušas līdzekļus un gājušas uz šādu mērķi. Vai tik naski un mērķtiecīgi Eiropas Savienības valstis spēs atvēlēt līdzekļus un savu laiku klimata jautājumu risināšanā?

Kārlis Bukovskis: Primāri, kas jāskatās, ir tas, ka klimata pārmaiņas acīmredzot notiek. Otrs – klimata pārmaiņas no ekonomikas viedokļa ir arī izdevība un izaugsmes iespēja. Respektīvi, ir jāatceras, ka ekonomika un tehnoloģiju apgūšana, tas, kā cilvēki iemācās tās lietot, vienmēr ir cikls. Tagad iepriekšējo ciklu mēs esam noslēguši, un tagad jaunais tehnoloģiskais cikls, kur mēs savu dzīvi pārveidotu, uzlabotu, modificētu un modernizētu, tas tikai tagad sākas ar šo "zaļo" politiku, un tas ir nākamais lēciens ekonomikas attīstībai. Tas ir tas, kas primāri ir jāņem vērā. Tas arī ir šis jautājums, kur mēs šobrīd atrodamies, – ja mums ir nauda jātērē pabalstiem un atbalstiem cilvēkiem, kas palikuši bez darba, cilvēkiem un uzņēmumiem, kas nespēj pildīt savas funkcijas un veselām industrijām un tāpat mums ir jāveic pārveidošana uz "zaļajām" tehnoloģijām, tad ir interesants mirklis – kur un kā mēs šo lēcienu varam izdarīt? Lielā mērā mēs jau praktiski redzam to, cik videi par labu nāk tas, ka mēs strādājam vairāk no mājām un nepārvietojamies tik daudz. Ka “commuting” jeb pārvietošanās – sabiedriskā transporta vai vēl vairāk, personīgā transporta izmantošana ir aizstājama ar ko citu, kas šajā gadījumā ir nepārvietošanās un digitālās tehnoloģijas. Bet tajā pašā laikā mēs paliekam pie principa, ka mēs izmantojam esošo situāciju, izmantojam lēcienu. Tas dokumentos ir arī atrunāts un paredzēts. Ne velti mums procesā ir Eiropas Klimata likums un arī Eiropas "zaļā" kursa politika un jaunajā daudzgadu finanšu plānā un nākamās paaudzes ES ir ierakstīts, ka vismaz 30% no inovācijām ir jānotiek "zaļajās" tehnoloģijās un ar vidi saistītajos jautājumos. Ir arī daudzi uzstādījumi attiecībā uz iepirkumiem ES, uz publisko transportlīdzekļu iepirkumiem. Mēs runājam arī par plastikāta maisiņiem un visu pārējo. Principā pakāpeniski, bet pāreja notiek. Nevienu lielu plānu nevar īstenot, neņemot vērā, ka tas jāsadala mazākos plānos un izaicinājumos, un katrs no tiem ir secīgi arī jārisina.

Rihards Plūme: Jau pieminēji variākas krīzes, ar kurām ES saskārusies. Tu būsi moderators diskusijā par to, vai pastāvīgās krīzes ES ir padarījušas stiprāku? Šeit runājam ne tikai par pandēmiju, bet arī par breksitu un migrācijas jautājumiem. Kā tad ir, vai bloku stiprāku padara pārvarēto krīžu skaits vai pats risinājumu meklēšanas un kompromisu process?

Kārlis Bukovskis: Centrālā atziņa ir tāda, ka šīs krīzes, par laimi, ES nav nogalinājušas un liela daļa no tām ir bijuši izaicinājumi, kuros tāpat ir atrasti kopīgi risinājumi, un papildu tiesību lemt jautājumus atdošana EK un ES institūcijām kopumā jeb lēmumu pieņemšanas kolektivizēšana ir bijis šis iznākums. Pēdējo desmit gadu laikā ES principā ir tāda krīžu desmitgade, kurā esam bijuši, – sākās ar finanšu krīzi, beidzās tagad ar citu ekonomisko krīzi, ko izraisīja pandēmija veselības sistēmā, un tas rada jautājumu, vai mums nenotiek šīs eksistenciālās pārmaiņas. Vai beigu beigās mēs spējam vai nespējam risināt? Tad tas centrālais jautājums ir – kāpēc mēs katru reizi uzdodam jautājumu par to, vai ES ir to vērta? Ja mēs sāktu šo jautājumu izlaist un ķerties pie nākamā, proti, kā kopīgiem spēkie šo risināt, nevis uzdotu jautājumu, vai mums vispār vajag kopīgiem spēkiem kaut ko risināt, pieļauju, ka daudzi jautājumi tiktu risināti daudz ātrāk un mēs vienkārši nenodarbotos ar lieku filozofēšanu par to, vai mums eksistenciāli ES ir nepieciešama vai ne. Tas ir lieks un enerģiju tērējošs posms. Tajā pašā laikā, par laimi, līdz šim mēs esam redzējuši, ka

lielākā daļa no krīzēm ir bijušas drīzāk grūtības un izaicinājumi, kas sākotnēji ir ļoti dramatiski uztverti, bet beigās tie tāpat ir atrisinājušies pozitīvi.

Droši vien, ka izņēmums noteikti būtu Lielbritānijas izstāšanās no ES, jo šai krīzei pozitīvos elementus laikam saskatīt diemžēl nevarēs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti