Bartolomejs, ko pareizticīgie uzskata par pirmo starp līdzīgiem, ar vēsturisko dokumentu ir garantējis Ukrainas baznīcai neatkarību un apstiprinājis atdalīšanos no Krievijas. Ukraiņi ar Krievijas pareizticīgo baznīcu bija saistīti kopš 1686.gada.
Par Ukrainas baznīcas galvu izraudzīts 39 gadus vecais metropolīts Epifānijs. “Ukrainas baznīca ir saņēmusi savu neatkarību. Mēs redzam, ka Dievs mums palīdz un palīdz redzamā veidā. Ikviens cilvēks cer ieraudzīt kaut ko, kas ir neredzams. Un šis vēsturiskais notikums, ko mēs piedzīvojam, ir Dieva brīnums mūsu dzīvē,” sacīja Epifānijs.
Neatkarīgas baznīcas izveidi Ukrainas politiķi uzskata par ārkārtīgi svarīgu valsts drošībai. Tā lielākā mērā ir Ukrainas reakcija uz Krievijas agresiju. Prezidents Petro Porošenko to salīdzinājis ar 1991. gada referendumu par Ukrainas izstāšanos no Padomju Savienības. “Dievs mums pasniedzis ļoti lielu dāvanu Ziemassvētkos. Un šodien absolūts vairums ukraiņu ir laimīgi. Es visus sveicu. Es sveicu Ukrainas pareizticīgo baznīcu. Un es sveicu ar mūsu valsts garīgo neatkarību un sapņa piepildīšanos!” sacīja Porošenko.
Tikmēr Krievijas pareizticīgo galva, Maskavas patriarhs Kirils un prezidents Vladimirs Putins brīdinājis, ka ukraiņu lēmums nepalikšot bez sekām. “Šis ir tas Maskavas uzstādījums, ka ukraiņi vispār nav tauta. Patriarhs Kirils tikās ar Konstantinopoles patriarhu Bartolomeju pērnruden, viņš lietoja to pašu argumentāciju, ko Vladimirs Putins. Proti, skaidrojot, ka ukraiņi nav nekāda atsevišķa tauta, tā nav nekāda nācija. Kāpēc viņš izmantoja to argumentāciju? Jo grieķu puses attieksme ir tāda – katrai nācijai, katrai tautai ir tiesības uz savu autonomu baznīcu, ja viņi paši to vēlas,” norāda Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors.
Maskavas patriarhāta attieksme pret kaimiņu tautām ir izdevīga Kremļa ārpolitikas veidotājiem. Maskavas patriarha pietuvinātība un personīgie kontakti ar augstāko politisko vadību iet roku rokā ar pareizticīgo doktrīnu.
“Valsts varai un reliģiskajai vadībai nav jābūt pretrunā, sašķeltai savā starpā. Viņi lieto tādu jēdzienu kā “simfonija”. Viena rūpējas par laicīgām lietām, otra par garīgām. Principā tie ir vienoti.
Un šī vienotība, ko Kremlis un Maskavas patriarhāta vadība ir aizstāvējusi, faktiski ir nostrādājusi Ukrainas gadījumā par labu autokefālam statusam.
Es domāju, ka Maskavas patriarhāts ir īstie šķeltnieki. Vienkārši vajadzēja atbrīvot no sava paternālisma un ļaut ukraiņiem iet. Ar varu mīļš nekļūsi. Tā vietā mēs redzam, ka maskavieši nemāk zaudēt,” saka Kudors.
Pasaulē ir 300 miljoni ticīgo, kas pieder dažādām pareizticīgo baznīcām. Citas tautas uztver Maskavas patriarhātu ne vien kā reliģisku, bet arī politisku organizāciju. “Latvijas pareizticīgā baznīca un Baltkrievijas, tad tie pakļausies savai metropolei, savai varai, kas ir Maskavā. Tie, kas ir neatkarīgi, kā Gruzija, tā reakcija būs atšķirīga. Tā būs labvēlīgāka pret Ukrainas autokefālijas statusu. To reakciju mēs vēl tikai redzēsim. Mēs jau redzam, ka tās nostājas ir atšķirīgas,” saka pētnieks.
Spriedze ap pareizticīgo baznīcu saglabāsies, taču tas diez vai izraisīšos nopietnākus konfliktus.
