Vai ES ir spējīga un vai tā vēlas iesaistīties Tuvo Austrumu miera procesa virzīšanā? Par to saruna ar Eiropas Ārējo attiecību padomes Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas programmas pētnieku Hjū Lovatu, kurš ir palīdzējis izstrādāt divu valstu risinājuma parametrus, kā arī ES diferencēto pieeju, kas iekļauta ANO Drošības padomes rezolūcijā.
Uģis Lībietis: Pagājušā gada sākumā, neilgi pēc tam, kad Amerikas Savienotās valstis nāca klajā ar savu Tuvo Austrumu miera plānu, ES augstais pārstāvis ārlietās Žuzeps Borels paziņoja, ka ES būtu jānoformulē sava iniciatīva miera procesam starp Izraēlu un palestīniešiem. Ir pagājis jau vairāk nekā gads un būtu tā kā īstais laiks nākt klajā ar šādu piedāvājumu? Tomēr mēs redzam, ka šajā nedēļā ES ārlietu ministri nebija spējīgi vienoties par kopīgu pozīciju pret šo konfliktu. Kādu signālu tas nosūta?
Hjū Lovats: Signāls, kas tiek nosūtīts, ir diezgan acīmredzams. Man, kas ar šo konfliktu ir darbojies vairāk nekā desmit gadu, tas ir manāms sarunās ar Izraēlas amatpersonām, palestīniešu amatpersonām, medijos. Un šis signāls liecina par šķelšanos ES un ES paralīzi. Ir sāpīgi to teikt, bet ES ir pati sevi marginalizējusi un tās loma ir nenozīmīga. Ar to es domāju lūk ko – Gaza ir ļoti specifiska vieta.
Gazā ES nevar spēlēt nekādu lomu un arī nevēlas to darīt. Tā nevar būt starpnieks sarunās, jo tā nevēlas sarunāties ar vienu no konfliktā iesaistītajām pusēm.
Tā nevar izmantot nekādas ietekmes sviras uz grupējumu "Hamas", jo abu pušu starpā nav attiecību. Vēl vairāk – pēc 2006. gada vēlēšanām "Hamas" ir sankciju sarakstā, un neko vairāk īpaši darīt nav iespējams. ES varētu mēģināt izdarīt spiedienu uz Izraēlu, lai tā piekrīt pamieram, taču nav īsti ieinteresēta to darīt. Mēs varam manīt tādu maigu spiedienu no Vašingtonas puses, kas nosūta signālu arī dažām Eiropas valstīm par nepieciešamību aktivizēt savas darbības, taču tāpat šī loma ir ļoti ierobežota.
Kopumā mēs redzam standarta ES procedūras – kā sākas konflikts, tā izskan aicinājumi iesaistīties sarunās. Taču tas šajā gadījumā nevar materializēties, jo
vairāk nekā 20 gadus ilgušais Tuvo Austrumu miera process patiesībā ir pamatīgi izgāzies – tam nav izdevies ne tikai panākt mieru, bet arī kaut kā vadīt šo konfliktu.
Es teiktu, ka pašreizējā situācija, kad sāk nostiprināties ideja par tikai vienas valsts pastāvēšanu, ir šīs stratēģijas rezultāts. Tāpēc nepietiek tikai ar jaunu stratēģiju, bet ir nepieciešams arī rūpīgi izanalizēt līdzšinējās stratēģijas neveiksmes.
Uģis Lībietis: Kas, jūsuprāt, bija tās neveiksmes? Nespēja saprast šo saspīlējumu, nespēja vai nevēlēšanās aktīvāk iesaistīties šajā procesā. Kas ir šie problemātiskie jautājumi?
Hjū Lovats: Es atkārtoti gribētu uzsvērt, ka ES dalībvalstu vidū pastāvošie atšķirīgie viedokļi ir paralizējoši. Taču tā drīzāk ir atruna, lai neatskatītos uz patiesajām problēmām. Realitāte ir tāda, ka ES par galveno mērķi ir izvirzījusi Oslo vienošanās jeb reālās miera procesa stratēģijas saglābšanu, nevis likusi uzsvaru uz divu valstu risinājumu. Daudzas valstis saka, ka mēs nevaram atzīt Palestīnas valsti, jo tas apdraudēs miera sarunas. Jautājums gan ir, kādas miera sarunas? Kā izveidot spēcīgus pamatus, lai šādas sarunas vispār varētu notikt? Pašlaik šādu pamatu nav un būs nepieciešams laiks, lai tādus radītu. Taču tas nozīmēs mainīt Izraēlas aprēķinus, kas pašlaik liek uzsvaru uz neierobežotu okupāciju.
Vienlaicīgi ir jācenšas atrisināt arī neveiksmes palestīniešu pusē un jāpārvar izaicinājumi, ar kuriem viņi saskaras. Šeit ir jārunā par vadību, kura nepārstāv visu tautu.
Tāpat ir jāpārvar palestīniešu politiskā sadrumstalotība. Manuprāt, ar visiem šiem jautājumiem ir jātiek galā, pirms mēs vispār varam runāt par kaut kādām sarunām.
Uģis Lībietis: ES līdzās ar ASV, ANO un Krieviju ir viena no tā dēvētā Tuvo Austrumu kvarteta. Jūs jau minējāt, ka ES pati sevi ir nostādījusi tādā pozīcijā, kas tai neļauj sevi uztvert par nopietnu sarunvedēju. Mēs redzam, ka dažas dalībvalstis atklāti simpatizē palestīniešiem, citas Izraēlai, vēl citas, izskatās, ka baidās no ASV. Vai, jūsuprāt, ES ir iespējas pilnvērtīgi iesaistīties kā daļai no šī Tuvo Austrumu kvarteta?
Hjū Lovats: Pirmkārt, es domāju, ka ES varētu spēlēt nozīmīgu lomu, taču tā ir izvēlējusies politiski neieguldīties. Runājot par kvartetu – nav jau nozīmīgs formāts vai iniciatīva. Ir daudz nopietnākas problēmas, par kurām es minēju jau iepriekš. Taču ES var spēlēt lielāku lomu, un pagājušajā gadā mēs redzējām, ka cilvēki tieši to arī sagaida. Mēs redzējām, ka ES bija spiesta aktīvāk iesaistīties, bija spiesta uzņemties vadošo lomu un iet pret ASV un, lai arī ļoti negribīgi, to arī darīja. Tas tikai pierāda, ka tā spēj aktīvi darboties, ja redz, ka uz spēles ir tās intereses. Un visbeidzot es gribētu arī teikt, ka ES līdz galam nesaprot, ko nozīmē atbalstīt ASV darbības. Ir skaidrs, ka mieru nevar panākt bez ASV, bet to nevar panākt tikai ar ASV.
Vērtīgi būtu, ja Eiropa nebūtu tikai amerikāņu karsējmeitene, bet liktu galdā reālu pievienoto politisko vērtību.
Uģis Lībietis: Tie, kuri seko Tuvo Austrumu miera procesam, zina, ka runa jau nav tikai par divām pusēm – Izraēlu un palestīniešiem. Reģionā ir ļoti daudz un dažādi spēlētāji. Arī no ES puses ir dažādas divpusējās attiecības ar tādām valstīm kā Libāna, Irāna un citām arābu valstīm. Un tad ir šis trīsstūris, kurā iesaistās arī ASV. Cik, jūsuprāt, ir nozīmīgs šis sarežģītais attiecību tīkls, lai iespējami nonāktu pie kāda risinājuma?
Hjū Lovats: Protams, reģionālajām varām ir milzīga nozīme, atbalstot vai netraucējot miera centieniem. Mēs zinām, ka Gazā ļoti aktīvi ir iesaistījušās Ēģipte un Katara, cenšoties panākt pamieru. Taču, ja mēs sākam runāt par plašāku miera procesu, tad atkal ir jāņem vērā vairāki faktori. Piemēram, kā tiek risināts palestīniešu bēgļu jautājums?
Nevienam nav ilūziju, ka bēgļi varēs atgriezties Izraēlā, un tam būs sekas uz tādām kaimiņvalstīm kā Libāna vai Jordānija.
Ja mēs runājam par reģionālajiem kontaktiem, daudzi noteikti pievērsīs uzmanību arī attiecību normalizāciju līgumiem. Te pilnīgi noteikti pie vainas nebija palestīniešu jautājums, lai arī to tā vēlējās attēlot. Šeit uz spēles tika likti ļoti specifiskas divpusējās drošības, politiskās un tirdzniecības intereses. Un, manuprāt, šāda Izraēlas attiecību normalizācija ar citām arābu valstīm palestīniešiem varētu pat nākt par labu. Ja Apvienoto Arābu Emirāti, piemēram būtu pateikuši – attiecību normalizācija mums iedeva ietekmes sviras uz Izraēlu un mēs tagad tās varam izmantot, pieprasot izbeigt vardarbību un noslēgt pamieru. Taču Arābu Emirāti Gazas gadījumā to neizdarīja. Varbūt bija kādi nelieli paziņojumi, taču vienlaikus Dubajā tika uzņemta Dubajas tūrisma industrijas delegācija.
Šeit nav stāsts par to, kā varētu būt. Situācija pašlaik ir tāda, ka Apvienoto Arābu Emirāti nav gatavi palestīniešu dēļ riskēt ar savām attiecībām ar Izraēlu. Tā vietā priekšroka tiek dota divpusējām interesēm.
Uģis Lībietis: No Eiropas skatu punkta raugoties, var saprast arī Izraēlas nostāju. Viņiem uzbrūk organizācija, kuru viņi uzskata par teroristiem. Otrā svaru kausā ir liekams palestīniešu apgalvojums, ka viņiem ir tiesības netraucēti un neatkarīgi dzīvot savā zemē, netiekot pakļautiem okupācijai vai apspiešanai. Sanāk, ka ES atkal nākas nonākt tādās kā krustcelēs, kurās ir jāizlemj – kuras no vērtībām tad ir augstākas? Vai mēs varam runāt par vērtībām, vai galvenās tomēr ir intereses šajā reģionā? Gan attiecībā uz sadarbību ar reģiona valstīm, gan attiecībās ar ASV.
Hjū Lovats: Šī virves vilkšana starp vērtībām un interesēm vienmēr ir ļoti āķīgs jautājums. Tas attiecināms gan uz ārpolitiku kopumā, gan īpaši uz politiku attiecībā pret Tuvajiem austrumiem. Ja mēs runājam par Izraēlas un palestīniešu konfliktu, es līdz šim esmu diezgan kritizējis ES. Bet… uz papīra ES pozīcija izskatās pat ļoti cienīgi – atbalsts divu valstu risinājumam, starptautisko likumu un ANO rezolūciju ievērošana, palestīniešu tiesību aizstāvība un tā tālāk. Šie uzstādījumi ir ļoti pareizi un ļoti labi ievēro līdzsvaru starp interesēm un vērtībām. Problēma ir tajā, kā ES piemēro savu politiku, lai šos mērķus sasniegtu. Piemēram, Žozepa Borelja pēc ārlietu ministru tikšanās minētā “sarunu sajūta”. Tā arī atspoguļo īsto līdzsvaru. Te nav jāizvēlas starp Izraēlu vai palestīniešiem – jautājums ir par mūsu pamatprincipiem un mūs vadošajām vērtībām. Te ir runa par starptautiskajiem likumiem un tas jau ir iekodēts ES DNS. Šī sajūta, ka Izraēlai un palestīniešiem ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot mierā un drošībā. Tas būtu ļoti labs pamats Eiropas politikai, ja vien šādai vīzijai varētu iedvest dzīvību.
Uģis Lībietis: Pretējā gadījumā nedaudz izskatās pēc fantāzijas.
Hjū Lovats: Kā jau es minēju, ir labi apzināties, kur mēs pašlaik atrodamies. Jūs minat fantāziju, taču monētai ir arī otra, neglītā puse. ES savā valodā runā par vienas valsts idejas nostiprināšanu un nevienlīdzīgām tiesībām. Cilvēktiesību aktīvisti to sauc par aparteīdu. Un pilnīgi noteikti ir jāatzīst, ka aparteīds nav ES vērtība. Tas nav kaut kas, ko mēs varam pieņemt kā pašsaprotamu alternatīvu vienlīdzīgām tiesībām un divām valstīm. Taču ir arī jāatzīst, ka patiesā realitāte uz vietas ir ļoti nestabila un šis vardarbības uzliesmojums ir simptomātisks. Šī vardarbība nāk par sliktu gan Izraēlai, gan palestīniešiem, gan ES interesēm. Un tas pierāda, ka vērtības un intereses tomēr var darboties kopā.
