Starptautiskās politikas un Tuvo Austrumu pētniece, Turcijas ārpolitikas pētniece Amsterdamas universitātē Elizabete Auniņa sarunā ar Latvijas Radio norādīja, ka Turcija ir svarīgs NATO sabiedrotais, tāpēc ir jāmeklē veidi, kā ar to vislabāk sadarboties.
Uldis Ķezberis: Sāksim ar aktuālāko. Turcija uz laiku ir bloķējusi Somijas un Zviedrijas uzņemšanu NATO. Cik nopietni būtu jāuztver šis Ankaras solis un kādas sviras NATO varētu izmantot, lai Turcija tomēr nekavētu Somijas un Zviedrijas uzņemšanu aliansē?
Elizabete Auniņa: Es domāju, ka šis solis ir nopietns tādā ziņā, ka tas atkal paceļ gaismā jau ilgstošas problēmas. Ja mēs skatāmies, kāpēc Turcija aizkavē Somijas un Zviedrijas uzņemšanu NATO, tad tam saknes ir meklējamas gan jautājumā par karu Sīrijā, kur daudzu NATO dalībvalstu viedoklis atšķiras no Turcijas, gan 2019. gada notikumos, kad Turcija no Krievijas iegādājās S-400 raķetes. Tas viss kaut kādā veidā savienojās, un tie ir neatrisināti jautājumi, kurus Turcija pašlaik ir izcēlusi gaismā, lai šantāžas ceļā kaut ko mēģinātu sev iegūt. Skatoties īstermiņā, es nebūtu tik pozitīvi noskaņota, ka līdz NATO samitam Madridē šis jautājums tiks atrisināts. Ja atskatāmies 2019. gadā, tad atceramies, ka Turcija relatīvi īsu brīdi bloķēja NATO plānu Baltijas valstu un Polijas aizsardzībai. Protams, pašlaik mūsu intereses un drošības situācija NATO ir mainījusies, un spiediens būs daudz lielāks, bet ir grūti prognozēt, vai NATO samitā Madridē jūnija beigās varēs uzņemt foto, kurā visa alianses ģimene būs priecīga kopā ar Somiju un Zviedriju.
Ukrainā trešo mēnesi turpinās Krievijas uzsāktais karš. NATO ir stingri nostājusies Ukrainas pusē, vairums alianses dalībvalstu ir ieviesušas sankcijas pret Krieviju. Taču to vidū nav Turcijas. Kāpēc tā?
Tas ir labs jautājums, un tas ir kaut kas, pie kā mēs regulāri atgriežamies, runājot par Turciju. Protams, Turcija vienmēr ir uzsvērusi, ka atbalsta Ukrainas suverenitāti, tā nekad nav atzinusi Krimas aneksiju un atbalsta Krimas tatārus. Arī Ukrainas prezidents Zelenskis un daudzi ukraiņu diplomāti ir uzsvēruši labas attiecības ar Turciju. Tādēļ varētu šķist neloģiski, ka Turcija nav ieviesusi sankcijas pret Krieviju. Oficiāli tas tiek skaidrots ar to, ka tās nav Apvienoto Nāciju ieviestas sankcijas, tāpēc viņi nav pievienojušies. Bet neoficiāli patiesie iemesli tam ir tādi, ka tas būtu teju nāvējoši Turcijas ekonomikai, kuras stāvoklis turpina strauji pasliktināties. Turcijā nākamgad ir vēlēšanas, un valdība šajā gadījumā domā par pārvēlēšanu.
Ekonomiskās problēmas aug augumā, un Turcijai ir liela ekonomiskā atkarība no Krievijas.
Viņi šo uzsver kā iespēju, lai paceltu ekonomiku.
Cik sekmīgi ir bijuši Turcijas centieni ieņemt tādu kā vidutāja un samierinātāja lomu starp Krieviju un Ukrainu?
Es domāju, ka līdz šim šī pozīcija ir bijusi veiksmīga. Viņi arī prasmīgi rīkojās, ieviešot Montrē konvencijas noteikto likumu, slēdzot pieeju [Krievijas] karakuģiem Bosfora un Dardaneļu šaurumos. Tas spēlēja par labu Turcijas ārējam tēlam un sabiedrības uzskatiem par valsts starptautisko lomu. Protams, šobrīd to aizēno lēmums kavēt Somijas un Zviedrijas virzību uz NATO.
Cik ļoti Turciju uztrauc iespējamība, ka Krievijas uzsāktais karš Ukrainā varētu pāraugt militārā konfliktā starp Krieviju un NATO? Vai Turcijā par to runā?
Jā, runā. Ja mēs skatāmies Turcijas sabiedrības viedokli par to, kas ir vainīgs pie kara Ukrainā, tad aptuveni 50% uzskata, ka savā ziņā pie tā ir vainojami ASV un NATO. Tajā pašā laikā aptuveni 60% turku atbalsta dalību NATO. Tātad ir kaut kāda viedokļu nesakritība, jo vienlaicīgi viņi vēlas būt NATO, bet arī uzskata, ka ASV un NATO ir kaut kādā mērā vainojamas pie kara Ukrainā. Protams, tas ir saistīts ar valdības atbalstītu dezinformāciju par Rietumu lomu, lai it kā pasliktinātu drošības situāciju Turcijā. Tāpēc iedzīvotājiem ir diametrāli atšķirīgi viedokļi par NATO lomu un viņu pašu valsts lomu NATO. Runājot par Krieviju, Turcijas sabiedrībā to neuzskata par draudzīgu valsti.
Nesen veiktā aptaujā tikai 3,2% respondentu atbildēja, ka Turcijai vajadzētu atbalstīt Krieviju.
Tātad tas nav jautājums par atbalstu Krievijai, bet drīzāk par to, ka viņiem sevi ir jāpozicionē tā, lai lielākā daļa sabiedrības vienlaicīgi uzskatītu, ka viņi ir tikuši sāpināti no Rietumu puses, bet tomēr neatbalstītu Krieviju. Par to, ka karš Ukrainā varētu pāraugt karā starp NATO un Krieviju, vairāk runā opozīcijā esošā Nacionālistu kustības partija. Nesen izskanēja, ka viņi par to uztraucas. Tomēr tādā vispārējā diskursā tas ļoti daudz neparādās. Protams, tas viņus uztrauc, jo tādā gadījumā Turcijai diezgan stingri būtu jānostājas NATO pusē, kas būtu pretrunā ar viņu pašreizējo pozīciju, mēģinot atrasties kaut kur pa vidu.
Pēdējos gados Turcijai ir pasliktinājušās attiecības ar ASV un Franciju, tai joprojām ir saspīlētas attiecības ar vēl vienu NATO dalībvalsti Grieķiju. Tagad Ankara liek šķēršļus arī Zviedrijas un Somijas ceļā uz NATO. Vai mēs Turciju joprojām varam uzskatīt par uzticamu NATO sabiedroto?
Manā darba pieredzē NATO, strādājot tieši ar militāro sadaļu, parasti tika runāts, ka politika ir politika, bet mēs darām savas lietas un mūsu sadarbība notiek. Mēs redzam, ka Turcija stiprina Polijas gaisa telpu, Turcija arī ir piedalījusies militārajās mācībās Baltijas jūrā. Turcija ir arī svarīgs spēlētājs Melnajā jūrā, viņiem ir lielākā Melnās jūras zemūdeņu flote, tāpēc Turcijas zaudēšana būtu milzīgs trieciens NATO pozīcijām Melnajā jūrā. Protams, mēs medijos varam runāt par to, vai Turcija mums ir vajadzīga, bet, manuprāt, tas ir abpusēji. Turcija jūtas sāpināta un nodota, un arī mēs jūtamies nodoti un sāpināti, bet galu galā
mēs visi iegūtu, ja atrastu veidu, kā veidot dialogu un stiprinātu NATO, nevis runātu un domātu par to, kā samazināt vai vājināt NATO.
Turcijai ir milzīgs karaspēks un milzīga aizsardzības industrija, kas ir augoša un plaukstoša. Tādēļ mūsu visu un arī Baltijas aizsardzības ietvaros būtu labāk, ja mēs atrastu veidu, kā salīdzinoši draudzīgi sadzīvot.
