Par Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta lomu daudzo problēmu risināšanā, par dzimumu līdztiesības situāciju Latvijā un ekonomiskās krīzes ietekmi Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta direktori Virdžīniju Langbaku izjautāja Māra Rozenberga.
Māra Rozenberga: - Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts sāka darbu pirms četriem gadiem. Ko jūs uzskatāt par šīs organizācijas lielākajiem panākumiem šajā laikā?
Virdžīnija Langbaka: - Sākšu ar iemesliem, kādēļ šis institūts vispār tika izveidots kā atsevišķa vienība, kaut arī dzimumu līdztiesības jautājumi tāpat būtu jārisina visās politikas jomās. Viens no iemesliem, kādēļ tika radīta atsevišķa aģentūra, ir tas, ka visā Eiropas Savienībā nebija nevienas institūcijas, kas apkopotu un analizētu īpaši ar dzimumiem saistītu informāciju un identificētu galvenās problēmas. Īpašu uzsvaru liekam uz datiem un pētījumiem, jo dalībvalstu veiktie pētījumi mēdz atšķirties dažāda nacionālā konteksta dēļ.
Lai redzētu, kāda ir reālā situācija dzimumu līdztiesības jomā visā Eiropas Savienībā, un varētu nospraust kopīgus mērķus, ir jābūt kopīgai pētījumu bāzei.
Kopš 2010.gada mēs katru pusgadu līdz ar jauno Eiropas Savienības prezidentūru analizējam jomas, kurās sievietes vai vīrieši ir nevienlīdzīgā stāvoklī. Tas saistīts ar ziņojumiem Pekinas Rīcības platformai – starptautiskai ANO deklarācijai par sieviešu tiesībām, kas drīz svinēs 20.gadadienu. Vēl viens instruments, ko esam izstrādājuši, ir Dzimumu līdztiesības indekss. Tā mērķis ir parādīt pozitīvās un negatīvās attīstības tendences dzimumu līdztiesības jomā Eiropā, salīdzinot vīriešu un sieviešu iespējas dažādās dzīves jomās, ne tikai darbā.
Šīs lietas tad arī pašlaik ir mūsu lielākais devums Eiropas Savienībai.
- Jūs jau pieminējāt Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta izstrādāto Dzimumu līdztiesības indeksu. Jaunākajā indeksā Latvijai ir 44,4 no 100 punktiem, kas ir krietni zem Eiropas Savienības vidējā rādītāja – 54 punktiem. Kādēļ tas tā ir un kas ir tās jomas, kurās mēs atpaliekam?
- Mēs analizējam informāciju par sešām jomām – nodarbinātība, ienākumi, zināšanas, laiks, politiskā un ekonomiskā ietekme un veselība.
Gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā kopumā lielākā nevienlīdzība ir laika sadalē. Tas nozīmē, ka joprojām ir ļoti izplatīts tradicionālais darbu dalījums mājās: stereotipu, tradīciju un dažādu ārēju apstākļu dēļ sievietes velta daudz vairāk laika neapmaksātam darbam nekā vīrieši.
Lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu joprojām sievietes ir tās, kuras pēc darba nāk mājās un gatavo, tīra, gludina, palīdz bērniem ar mājasdarbiem, aprūpē vecākus… To mēs saucam par neapmaksāto darba laiku, un šajā jomā vienlīdzības nav nevienā Eiropas Savienības dalībvalstī, pat Ziemeļvalstīs, kas ir Dzimumu līdztiesības indeksa līderes. Un tas ir sabiedrības attieksmes jautājums, ko nevar regulēt ar likumiem. Un šādas pārmaiņas prasa ļoti ilgu laiku.
- Tātad viens no problēmjautājumiem ir laiks. Kas vēl?
- Vēl, protams, ir runa par ienākumiem un to nevienlīdzību. Vēl viena joma ir nodarbinātība, tur Latvijai klājas labāk. Sieviešu dalība darba tirgū ir augstāka par Eiropas Savienības vidējo rādītāju.
Taču joprojām ir aktuāls jautājums par darba tirgus segregāciju starp dzimumiem. Tas nozīmē, ka sievietes pārsvarā strādā sociālajā sfērā – par asistentēm, skolotājām, mazāk apmaksātās profesijās. Tikmēr vīrieši vairāk strādā tehnoloģiju, būvniecības, transporta jomās, kur maksā vairāk. Šī segregācija Latvijā ir lielāka nekā citās Eiropas Savienības valstīs.
Rādītāju ietekmē, piemēram, tas, kādas reformas Izglītības ministrija spēj veikt jau agrīnā stadijā, lai lauztu šos stereotipus. Piemēram, ja esi meitene, tev jāstudē valodas vai sociālais darbs. Daudzas dalībvalstis, piemēram, Austrija un Vācija, iegulda lielu darbu, lai veicinātu atvērtāku domāšanu gan meiteņu, gan zēnu vidū.
- Skatoties uz šiem rādītājiem, dažās pozīcijās Latvija ievērojami atpaliek no Eiropas Savienības vidējā rādītāja. Vai dzimumu līdztiesības ziņā esam pēdējā vietā?
- Nē, tā es neteiktu. Katrai dalībvalstij ir jomas, kurās panākumi ir ļoti labi, un ir jomas, kur veicas mazāk. Mēs runājam par ļoti atšķirīgiem reģioniem, dažādu kultūru, vēsturi un politisko mantojumu. Bet ja politikas veidotāji nezina par šiem rādītājiem, tos nevar izmantot plānošanas dokumentos un budžeta sadalē. Es jau minēju darba tirgus segregāciju – galu galā tā ietekmē arī iekšzemes kopproduktu. Ja jūs apzināties, ka sievietes varētu sniegt lielāku pienesumu ekonomikai, bet dažādi šķēršļi liedz viņām to darīt, tas varētu būt labs arguments budžeta pārdalei, lai situāciju mainītu.
- Kādu iespaidu uz dzimumu līdztiesību Eiropā atstājusi pēdējo gadu ekonomikas krīze?
- Jā, krīzei bija ietekme. Par to ir veikti vairāki pētījumi, vienu no tiem pirms pāris gadiem veica Eiropas Komisija. Galvenā ietekme, protams, bija uz nodarbinātību.
Krīzes sākumā vispirms saruka vīriešu nodarbinātība, jo pirmie cieta tādi sektori kā, piemēram, būvniecība. Bet šie sektori relatīvi drīz atguvās. Citādi bija ar publisko sektoru. Valdības centās ietaupīt un to krietni samazināja. Un publiskajā sektorā pārsvarā strādā sievietes, un sieviešu nodarbinātība līdz ar to saruka.
Un sarūkot publiskajiem pakalpojumiem, kā vecu cilvēku aprūpe, bērnu pieskatīšana un tā tālāk, daudzām sievietēm šis darbs bija jāuzņemas pašām un algotajā darbā jāpāriet uz pusslodzi. Vīrieši šādus darbus uzņemas daudz retāk. Pusslodzes darbs nozīmē mazākus uzkrājumus pensijai. Tā kā varu teikt, ka krīzei bija gan īstermiņa, gan arī ilgtermiņa ietekme uz dzimumu līdztiesību.
- Kāda ir jūsu attieksme pret pozitīvo diskrimināciju? Vai no dzimumu kvotām ir kāds labums?
- Par dzimumu kvotām ir dažādi viedokļi, un nevar viennozīmīgi pateikt, kura pieeja ir pati labāk. Varu paust tikai savu personīgo viedokli. Dzimumu līdztiesības indekss parāda, ka lēmumu pieņēmēju vidū tikai trešā daļa ir sievietes, un, piemēram, ar tehnoloģijām saistītos uzņēmumos – tikai 12%. Tāpēc es uzskatu, ka kā pagaidu līdzeklis dzimumu kvotas ir labs instruments. Dažas valstis to spēj atrisināt bez šādiem formāliem mēriem, bet diskusiju rosināšanai tas ir ļoti labs instruments. Tas liek cilvēkiem aizdomāties.
- Intervijas noslēgumā gribu Jums vaicāt – runājot par dzimumu līdztiesību, mēs pārsvarā domājam sieviešu diskrimināciju. Bet vai arī vīriešu diskriminācija ir jautājums, kas būtu jārisina, un kādās jomās?
- Jā, tāpēc mēs ļoti daudz strādājam ar statistikas datiem un analizējam iemeslus, kas to ietekmē.
Mūsu Dzimumu līdztiesības indekss parāda, ka sievietes ir nelabvēlīgākā situācijā visās jomās, izņemot vienu. Tā ir izglītība. Šajā ziņā vīriešiem klājas sliktāk, un to apliecina daudzi pētījumi. Tam var būt dažādi iemesli, bet vīrieši agrāk pārtrauc mācības, mazāk studē augstskolās.
Tiesa gan, normālā situācijā tas liegtu viņiem iegūt augstus amatus, jo tam ir vajadzīga laba izglītība. Bet tā tas nav. Analizējot šos jautājumus, mēs sadarbojamies arī ar vīriešu organizācijām, lai labāk izprastu šīs problēmas. Arī vīrieši cieš no vardarbības – no emocionālas vardarbības, jo sabiedrība sagaida, ka vīrietis neizrādīs savu vājumu, viņam jābūt stipram, dominējošam. Un vīrieši no tā cieš. Arī viņiem jābūt tiesībām dzīvot, kā paši vēlas, nevis kā to uzspiež sabiedrība.
