Latvijas Radio: Kā jūs īsumā varētu raksturot galvenos secinājumus no šī jaunākā pētījuma par demokrātijas situāciju pasaulē?
Sems van der Stāks: Pirmkārt, mēs pēdējo gadu laikā esam novērojuši autoritārisma pieaugumu. Vēl aptuveni pirms pieciem gadiem to valstu skaits, kuras kļūst par demokrātijām, vienmēr bija augstāks par tām valstīm, kuras kļūst autokrātiskas. Pēdējo piecu gadu laikā šī pozitīvā tendence ir pagriezusies pilnīgi pretējā virzienā. Pēdējā gada vai pusotra laikā Covid-19 šo tendenci ir tikai stiprinājis. Mēs redzam, ka tās valstis, kurām jau bija grūtības – vājās demokrātijas vai hibrīdrežīmi –, ir piedzīvojušas vēl lielāku lejupslīdi. Un tas ir noticis visā pasaulē, arī lielākajās demokrātijās – mēs redzam problēmas ASV, Brazīlijā un Indijā. Un arī Eiropā. Un tās nav tikai tās valstis, kas ir parasti kritizētas – Baltkrievija, Azerbaidžāna, Krievija. Problēmas ir arī Polijai, Ungārijai, kuras ir spērušas milzīgu soli atpakaļ un kurām tagad piebiedrojusies arī Slovēnija.
Šis demokrātiskās lejupslīdes fenomens Eiropā nenozīmē tikai atsevišķus solīšus atpakaļ, kā, piemēram, mediju kvalitāte vai līdzdalības mazināšanās vēlēšanās.
Tas ir process no pašas augšas, kad pie varas nonākoša, bieži vien populistiska valdība, sāk brucināt demokrātiskās struktūras no iekšienes. Tas parasti notiek, pārņemot medijus, apklusinot pilsonisko sabiedrību, pārņemot tieslietu sistēmu, lai nodrošinātu sev uzvaru nākamajās vēlēšanās un nostiprinot varu līdz tādam līmenim, kad atgriešanās ceļa vairs nav.
Runājot par šīm tendencēm, vai jūs esat pētījuši, kas tieši ir veicinājis šo procesu attīstīšanos minētajā virzienā?
Ir vairāki faktori. Mēs varam teikt, ka pēdējā laikā pilsoņiem visā pasaulē ir jāizcieš dažādi pārbaudījumi dažādās krīzēs. Bija finanšu krīze, migrācijas krīze, banku krīze un tagad arī veselības krīze. Un katra no šīm krīzēm ir parādījusi, ka ir grūti izstrādāt politiku, kas pilsoņiem derētu. Nabadzīgi un bieži vien vāji izglītoti cilvēki sajūt, ka viņi ir atstāti novārtā.
Otrkārt, mēs redzam iepriekš izplānotu līderu uzbrukumu demokrātijai. Tie nav tikai iekšējie spēki, bet arī dažādi spēki no ārpuses – Ķīna, Krievija, arī demokrātijas vājināšanās ASV –, tas viss ļauj politiķiem ar ļauniem nodomiem darīt to, ko viņi vēlas. Ir ļoti jūtamas pilsoņu šaubas par demokrātiju, un daži politiķi šo situāciju izmanto savā labā, lai veiktu kādas sev vēlamas reformas vai pārmaiņas.
Vai tas nozīmē, ka ļoti sarežģītās situācijās vienmēr būs ļoti liela daļa sabiedrības, kura nekad nebūs apmierināta ar īstenoto politiku? Vai tā būtu laba vai slikta, tā nekad nebūs pietiekami laba.
Tas, ko mēs esam novērojuši ar populisma pieaugumu, – arvien lielāka daļa sabiedrības jūtas īpaši atstumta. Viņi jūt, ka visas krīzes viņus ietekmē vairāk nekā citus. Tāpēc viņi vairs nepaļaujas uz demokrātiju. Un kovids šajā situācijā ir bijis ļoti noteicošs faktors, radot iespaidu, ka valdība manā labā nav darījusi pietiekami daudz. Taču, manuprāt, tuvākajos gados mēs redzēsim, ka valdības arvien vairāk centīsies pierādīt, ka tās spēj izpildīt savus solījumus un sasniegt rezultātus. Ka demokrātija nav tikai process jaunu līderu ievēlēšanai, bet gan veids, kā atrast darbu, kā panākt vienlīdzību sabiedrībā. Ka jebkura krīze, ar kuru mēs saskaramies, vienlīdz ietekmē visus mūs. Un tieši šajā jomā demokrātija pēdējo piecu gadu laikā nav uzrādījusi tos labākos rezultātus.
Ja mēs vēlamies, lai šī demokrātiskā krīze pazustu, mums ir jāparāda pilsoņiem, ka uzticības zaudēšana nenozīmē tikai darbavietas vai pakalpojumu zaudēšanu.
Demokrātijas zušana nozīmē ļoti taustāmas lietas – kaut vai korupciju. Demokrātijai ir jāspēj nodemonstrēt, ka tā ir domāta pilnīgi visiem pilsoņiem, un runa nav tikai par jaunu līderu izraudzīšanos ik pēc četriem gadiem.
Jūsu pētījumā arī secināts, ka pagājušajā gadā pasaule ir zaudējusi pāris demokrātijas un arī šis gads varētu nebūt izņēmums. Taču šādās krīzēs ļoti lielu smagumu uz saviem pleciem iznes arī dažādas sabiedriskās organizācijas, kas bieži vien norāda uz problēmām, izceļ tās dienasgaismā un par tām runā. Mēs redzam, ir protesti pret Covid-19, ir protesti, kas saistīti ar klimata pārmaiņām, un nereti arī šādas balsis tiek apspiestas. Kā jūs vērtētu aktīvistu situāciju pasaulē?
Tas ir ļoti labs jautājums. Taču par spīti visam pesimismam par demokrātijas stāvokli mēs tomēr redzam pilsoniskās aktivitātes atdzimšanu. Dažādu protestu formā tas pēdējā laikā ir izpaudies daudzās pasaules valstīs, turklāt lielākos apmēros, nekā mēs esam pieraduši redzēt. Mēs varam runāt par protestiem arī ļoti autoritārās valstīs. Kaut vai Baltkrievijā, kur protesti pirmo reizi daudzu gadu laikā ir atsākuši demokrātiskās debates, kuru atdzīvināšanu daudzi pat nevarēja iedomāties.
Protams, šie protesti ir ļoti atšķirīgi. Dažviet tie ir vērsti pret valdības ierobežojumiem Covid-19 apturēšanai, citur pret klimata pārmaiņām. Šeit ir nepieciešams stingri nodalīt dažādās protestu formas, taču, kas ir svarīgi – demokrātija joprojām ir ļoti svarīga vienkāršajiem pilsoņiem. Cilvēkiem var nepatikt demokrātiskie līderi, viņi var nepiekrist dažādajiem noteikumiem, viņiem var nepatikt (un viņiem nepatīk) parlamenti un politiskās partijas, taču viņiem ir šī iespēja – paust savu viedokli sabiedriskās politikas veidošanā.
Šāds pilsoniskās aktivitātes pacēlums ir ļoti laba zīme un apliecinājums, ka mums nevajag neuzticības un kritikas dēļ atteikties no demokrātijas.
Mums tā ir jāuzlabo un jāpadara labāka, lai tā pilsoņiem sniegtu vēl konkrētākus labumus.
