Kopš Eiropas Savienības Austrumu partnerības samita Rīgā ir pagājis nedaudz vairāk kā gads un jaunās publikācijas „Eiropeizācijas dilemmas: politiskās izvēles un ekonomiskās pārmaiņas Austrumu partnerības reģionā” galvenais mērķis ir atskatīties uz pašlaik sešās partnerības valstīs notiekošajiem eiropeizācijas procesiem. Kā grāmatas prezentācijā atzina Latvijas ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds, vardarbības eskalācija Ukrainā, gaidāmās vēlēšanas vairākās no partnervalstīm, kā arī dažādu it kā iesaldēto konfliktu aktivizēšanās, liek domāt par nepieciešamību pārskatīt Austrumu partnerības politiku, kā arī analizēt partnerības valstu izdarītās izvēles.
Kā zināms, sešas valstis ir izvēlējušās atšķirīgus sadarbības ceļus ar Eiropas Savienību, un bieži vien tiek norādīts, ka lielu lomu šajos procesos ir spēlējusi arī Krievija, kas bijušās padomju republikas uzskata par savu ietekmes sfēru.
Taču, kā norāda viens no pētījuma autoriem Aldis Austers, visai pārsteidzošs ir izrādījies secinājums, ka ne Krievijai, ne Eiropas Savienībai par spīti to klātbūtnei Austrumu partnerības valstīs patiesībā šajos procesos nav izdevies gūt virsroku. Turklāt attieksmi pret eiropeizācijas procesiem nosaka vairāk iekšpolitiskie jautājumi. Aldis Austers arī norāda, ka Krievijas ietekme reģionā patiesībā tiek pārvērtēta.
Krievijas rīcībā nav tādu ietekmīgu instrumentu, ar kuriem viņi varētu pārliecināt Austrumu partnerības valstis sekot viņas vēlmēm.
Ir vairāki faktori. Pirmkārt, ir nokritušās energoresursu cenas, līdz ar to nav vairs tik būtiski šie subsidētie energoresursi, ar kuriem varētu pievilināt austrumu partnerus. Arī Eirāzijas Ekonomiskās savienības ekonomiskais potenciāls ir ļoti, ļoti mazs, salīdzinot ar to, ko var piedāvāt Eiropas Savienība. Savukārt Eiropas Savienībai šādi instrumenti ir. Ir finansējums, ir tehniskās zināšanas, kas šīm valstīm varētu noderēt. Taču Eiropas Savienība ir ļoti birokrātiska, kas neveicina siltas attiecības ar austrumu partnervalstīm.
Nenoliedzami, daudz straujāk eiropeizācijas procesi norisinās tajās valstīs, kuras ar Eiropas Savienību ir noslēgušas asociācijas līgumus. Taču, kā uzsver Eiropas Politikas pētījumu centra pētnieks Gijoms van der Lo, attieksme pret šiem līgumiem Austrumu partnerības valstīs un Eiropas Savienībā ievērojami atšķiras.
Asociācijas līgumi neparedz skaidras perspektīvas dalībai Eiropas Savienībā Ukrainai, Moldovai un Gruzijai. Saprotamu iemeslu dēļ Eiropas Savienības dalībvalstis nav ieinteresētas ne tuvākā, ne tālākā nākotnē uzņemt šīs valstis savās rindās. Taču iespējamās iestāšanās perspektīvas jautājums tomēr līgumos ir un šis jautājums joprojām ir atklāts. Šeit arī vērojams kāds paradokss – vairums Eiropas Savienības dalībvalstu asociācijas līgumus uzskata par alternatīvu dalībai savienībā, kamēr partnervalstis, īpaši Ukraina, uz šiem līgumiem skatās kā uz nopietnu atspēriena punktu ceļā uz reālu iestāšanos Eiropas Savienībā.
Jaunajā izdevumā analizēti vairāki faktori, piemēram, Austrumu partnerības valstu ekonomiskās attiecības ar Eiropas Savienību, likuma varas stāvoklis valstīs un dažādu sabiedrības faktoru attieksme pret Eiropas Savienību.
Aldis Austers atzīst, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem ir tas, kā pārliecināt Austrumu partnerības dalībvalstu iedzīvotājus pieciest Eiropas prasītās reformas īstermiņā, lai ilgākā termiņā gūtu no tām labumu.
Pēc pētnieka vārdiem, daudz kas būs atkarīgs arī no valstu vadībām un tā, vai tās spēs pienācīgi parūpēties par reformu laikā grūtībās nonākušajiem cilvēkiem. Daudz kas būs atkarīgs arī no tā, cik ātri parādīsies labumi no eirointegrācijas un cik ātri tos izjutīs sabiedrība. Īpaši svarīgi tas ir valstīs ar augstu korupcijas līmeni un augstu nevienlīdzības līmeni.
Pēdējā laikā visbiežāk nākas dzirdēt par reformām, kuras veiktas Ukrainā, Kijevai cerot apmaiņā pret to saņemt solītos vīzu režīma atvieglojumus. Taču par spīti izpildītajiem kritērijiem lēmums par vīzu režīma atcelšanu arvien tiek atlikts. Ukrainas Ekonomisko pētījumu un politikas konsultāciju institūta akadēmiskā direktore Veronika Movčana atzīst, ka šāda kavēšanās rada neapmierinātību ukraiņu sabiedrībā.
"Es saprotu, ka Ukrainai ir vēl daudz darāmā un vienmēr būs dialogs un jaunas problēmas. Taču ir nepieciešama kaut kāda zīme, ka Eiropas Savienība uzticas Ukrainai, ka tā respektē abpusējās apņemšanās un ka tā vēlas iedrošināt Ukrainu," viņa saka. "Vīzu režīma atcelšana būtu kā burkāns, kā balva. Taču šī dāvana netiek pasniegta. Un tas rada neapmierinātību. Protams, cilvēki, kuri seko politiskajiem procesiem, saprot Eiropas Savienības kavēšanās iemeslus, taču šo jautājumu izmanto arī Krievija, lai destabilizētu situāciju, veicinātu antieiropeisko propagandu un retoriku."
Kā norāda eksperti, dažādas valstis izvēlas dažādus eiropeizācijas ceļus un situācija katrā no valstīm var mainīties jebkurā brīdī. Tieši tāpēc arī šoreiz neizbēgama ir atziņa, ka universāla Austrumu politika visās valstīs nedarbosies vienādi un ir nepieciešama individuāla pieeja. Un, lai arī pati Eiropas Savienība nepiedzīvo vieglākos laikus, Austrumu partnerības valstīm tā joprojām ir pievilcīga.
