Lai gan sievietes veido aptuveni pusi no visiem Eiropas iedzīvotājiem, lielāko daļu lēmumu politikā un ekonomikā joprojām pieņem vīrieši. Sieviešu līdzdalība politikā pamazām pieaug, tomēr progress ir ļoti lēns, secina Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts.
Šajā jomā tiešām vēl ir iespējami pamatīgi uzlabojumi. Sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas politisko un ekonomisko lēmumu pieņemšanas procesā. Valstu parlamentos joprojām ir krietni mazāk sieviešu nekā vīriešu,” saka institūta runasvīrs Jaspers Hansens.
Latvijā augstākos amatos ir vairākas sievietes. Valdību vada Laimdota Straujuma, Saeimu - Ināra Mūrniece un pirms viņas bija arī Solvita Āboltiņa, Ingrīda Ūdre un Ilga Kreituse. Arī Valsts prezidentes amatā astoņus gadus strādāja Vaira Vīķe-Freiberga. Tomēr pašreizējā Saeimas sasaukumā ir tikai 18 sievietes. Savukārt Straujumas valdībā - vien trīs sievietes un desmit vīrieši. Turklāt divas ministres atbild par jomām, kas bieži politikā tiek uzticētas sievietēm, proti par kultūru un izglītību.
“Parasti sieviešu iesaisti politikā ietekmē vēsturiskā pieredze, partiju vadītāji un politiskās elites sastāvs, tāpat arī tas, kā sievietes loma tiek uztverta sabiedrībā. Tas ir arī jautājums par to, kādas iespējas tiek dotas sievietēm. Un, ja jūs paskatīsieties uz valstīm, kur pastāv kvotas, tad jūs redzēsiet pilnīgi citu ainu,” skaidro Hansens.
No statistikas viedokļa Latvijas situācija būtiski neatšķiras no Eiropas vidējiem rādītājiem. Tomēr Latvijā krietni atpaliekam no Skandināvijas valstīm. Arī, piemēram, pašreiz Eiropā prezidējošajā valstī Itālijā premjers Mateo Renci pirmo reizi izveidoja valdību, kur ir līdzvērtīgs sieviešu un vīriešu skaits. Tomēr Itālijas sieviešu tiesību asociācijas “Corrente Rosa” vadītāja Serena Romano saka, ka ar to vien ir par maz.
Galvenā problēma Itālijā ir, ka ļoti maz sieviešu strādā,” neapmierināta ir Romano. „Tie ir tikai 47%, kas nozīmē, ka mazāk kā katra otrā sieviete piedalās darba tirgū. Tas ir otrs zemākais rādītājs Eiropā, uzreiz aiz Maltas. Tas ir daļēji saistīts ar to, ka Itālijā gandrīz nav bērnudārzu. Tādēļ mātes, kas vēlas strādāt, atrodas ļoti sarežģītā situācijā. Tikai aptuveni 11% bērnu apmeklē bērnudārzus,” norāda Romano.
Viņa ir piedalījās Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta jaunākā pētījuma prezentācijā žurnālistiem, kas novembra vidū notika Romā. Pie pozitīviem sasniegumiem savā valstī Romano min 2011. gadā pieņemto likumu, kas Itālijā biržā kotētajiem un arī valsts uzņēmumiem uzliek par pienākumu valdē iekļaut vismaz 30%, bet vēlāk 40% sieviešu.
“Tas ir mainījis domāšanu. Un tas nav maz, jo līdz ar sieviešu atnākšanu uzņēmumu valdēs ir sākusies pilnīgi jauna diskusija,” pauda Romano. „Tagad šķiet krietni pieņemamāk, ka sievietes var strādāt uzņēmuma valdē. Daudzi personālvadības speciālisti aktīvi meklē sievietes darbam viņu uzņēmumos. Un arī vairākas kompānijas, kam nebija pienākuma uzņemt sievietes savā valdē, pašreiz mainās un sāk iecelt sievietes augstos amatos,” saka Romano.
Tomēr kopumā jautājums par sieviešu līdzdalības minimālo kvotu noteikšanu Eiropas lielo uzņēmumu vadībā pašreiz ir iestrēdzis. Pret to iebilst vairākas valstis, tostarp Vācija. Arī par to, lai sievietes un vīrieši tiktu proporcionālāk pārstāvēti parlamenta vēlēšanu sarakstos, pašreiz maz kur tiek runāts. Lai gan valstīs, kur priekšvēlēšanu sarakstā ir jābūt vienādam sieviešu un vīriešu skaitam, parlamenta sastāvs labāk atspoguļo sabiedrības demogrāfisko ainu.
