Pēc nacionālsociālisma un holokausta likās, ka sazvērestības teorijām būs pienācis gals. Internets tām atnesis popularitāti

Gadsimtiem ilgi sazvērestības teorijas bija pilnīgi normāls pasaules izskaidrošanas veids. Cilvēki, kas tām ticēja, nebūt netika uzskatīti par jocīgiem vai ne pārāk izglītotiem. Pēc 2. pasaules kara, nacionālsociālisma un holokausta pirmo reizi nāca apjauta, cik baisi asiņaina var izvērsties pasaules izskaidrošana tik primitīvā veidā. Sazvērestības teorētiķus sāka izsmiet un stigmatizēt. Taču nu, līdz ar interneta attīstību, kad visneiedomājamākās teorijas sasniedzamas pāris klikšķu attālumā, tās atkal sāk uzplaukt. Kas tās sacer? Un kāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk ar tām aizrauties?  Par to stāsta sazvērestības teoriju pētnieks, grāmatas “Nekas nav tā, kā izskatās” autors, Tībingenas Universitātes amerikānistikas profesors Mihaels Buters (Michael Butter):

Toms Ancītis: Butera kungs, “sazvērestības teorijas” ir vārdi ar ļoti nelāgu pieskaņu. Turklāt paradoksāli, ka negatīvā nozīmē tos lieto ne tikai skeptiķi, bet arī paši sazvērestības teoriju piekritēji. Piemēram, radikālā kustība “Reiha pilsoņi” (uzskata, ka joprojām pastāv Vācu impērija, kas kopš 1945.gada atrodoties zem sabiedroto okupācijas sloga, pašreizējā Vācijas valsts esot tikai “firma”, arī izdod paši savas “Reiha pases”) ļoti apvainojas, ja viņu idejas nodēvē par sazvērestības teorijām. Kāpēc tā ir?

Mihaels Buters: Jēdziens “sazvērestības teorija” tā modernajā nozīmē, kādā to lietojam šodien, lielā mērā saistīts ar izpratni, kuru savā grāmatā “Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki” ieviesa Karls Popers. Viņš raksta par sazvērestības teoriju, kuras piekritēji ir tā dēvētie vulgārie marksisti. Viņaprāt, tie neesot pareizi sapratuši Kārli Marksu. Neesot izpratuši, ka viņa teorija runā par strukturāliem ierobežojumiem kapitālistiskā sabiedrībā, nevis par to, ka kapitālisti sēdētu slepenās istabās, slēgdami viens ar otru slepenas norunas.

Jau Popera gadījumā parādās dubulta sazvērestības teorijas jēdziena nozīme. No vienas puses, tas ir apzīmējums, kuru var lietot zinātniski neitrāli, lai aprakstītu noteiktas domāšanas struktūras. No otras puses, ikdienas lietojumā šis termins tiek lietots kā ļoti spēcīgs deleģitimizācijas līdzeklis. Tas nozīmē: ja es kaut ko nosaucu par sazvērestības teoriju, man vairs nav jālieto citi argumenti. Es būtībā pasaku, ka tu esi muļķis, tavas premisas ir nepareizas, viss jūsu sacītajā ir samelots un izdomāts. Atbilstoši tam alerģiski reaģē ļaudis, kurus mēs dēvējam par sazvērestības teorētiķiem, kā šajā gadījumā “Reiha pilsoņi”.

Tāpēc arī pat par pašu jēdzienu “sazvērestības teorijas” cirkulē sazvērestības teorijas. Piemēram, tiek apgalvots, ka pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados šo terminu esot izgudrojusi ASV Centrālās izlūkošanas pārvalde, lai deleģitimētu kritiku par oficiālo versiju par Kenedija slepkavību. Visa tā dēļ ikvienam, kurš grib izmantot šo vārdu, diemžēl jāsamierinās, ka pilnīgi neitrāls viņš nevarēs būt pat tad, ja cenšas ar to nodarboties kā neitrāls zinātnieks. Jo

ikdienas diskursā šis vārds ir ārkārtīgi [negatīvi] uzlādēts. 

Toms Ancītis: Ja paliekam pie zinātniskās nozīmes: pēc kādiem kritērijiem var klasificēt, ka kāds stāsts ir vai nav sazvērestības teorija?

Mihaels Buters: Amerikāņu politikas zinātnieks Maikls Barkuns ir uzstādījis trīs kritērijus sazvērestības teoriju diagnosticēšanai: 

  • Pirmkārt, sazvērestības teorētiķi pieņem, ka nekas nenotiek sagadīšanās pēc: viss ir izplānots.
  • Otrkārt, nekas nav tā, kā izskatās.
  • Treškārt: visas lietas ir savstarpēji saistītas. Darbojas kāda slepena grupa jeb sazvērnieki, kuri cenšas īstenot kādu ļaunprātīgu plānu. Iznīcināt kādu zemi vai institūciju, pārņemt kontroli vai sasniegt citu tumšu mērķi. Lai to uzzinātu, esot jāpalūkojas zem virsmas. Tur paraugoties, parādās uzkrītošas saistības starp lietām, starp kurām pirmajā acu uzmetienā it kā nekāda sakara nebūtu.

Palūkojoties kaut vai uz sazvērestības teorijām par bēgļu krīzi. Ir tāda teorija par lielo tautu apmaiņu jeb staigāšanu (iebraucēji no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem pārņems Eiropu un pakāpeniski “aizvietos” pamatiedzīvotājus). Tā cirkulē dažādās versijās, no kurām ekstrēmākās pauž, ka šim procesam esot sakars arī ar 2001. gada 9. septembra uzbrukumiem ASV Dvīņu torņiem. Tie esot bijuši pašas ASV valdības sarīkoti, lai būtu iegansts sākt karus. Jau tad ticis uzsākts slepenais plāns destabilizēt Tuvos Austrumus, arī Sīrijas karš esot inscenēts, lai Eiropas virzienā novirzītu lielo bēgļu plūsmu. Un pat Šengenas līgums Eiropas Savienībā (ES) noslēgts ar mērķi, lai bēgļiem atvieglotu pārvietošanos pa Eiropu.

Tam visam saplūstot arī ar teoriju par pēdējo desmitgažu dzimumu līdztiesības politiku, tā novedusi pie tā, ka vācu sieviete vairs nav nekāda īsta sieviete, viņai dzimstot par maz bērnu, līdz ar to Vācijas sabiedrība tagad tikšot islamizēta. Šos procesus vada un plāno kāda noslēpumaina, ēnā stāvoša grupa.

Tātad vesela rinda dažādu lietu, - 9/11 terora akti, “dženderu” politika, ES Šengenas līgums, - tiek priekšstatītas it kā būtu saistītas viena ar otru veidā, kas šķiet pilnīgi neticams. Un, protams, no citas perspektīvas, nevajadzētu arī ticēt, ka tās ir saistītas.

Toms Ancītis: Kā sazvērestības teorijas rodas? Vai tām mēdz būt kāds noteikts autors?

Mihaels Buters: Ir ļoti sarežģīti šim procesam precīzi izsekot. Jo zinātnieki, protams, - ja vien nav runas par kaut ko, kas notiek tieši tagad -, pieeju kādas teorijas izpētei iegūst tikai ar brīdi, kad tā pirmo reizi tiek aprakstīta un publicēta.

Piemēram, 19. gadsimtā ASV plašu popularitāti bija guvusi sazvērestības teorija, ka Eiropas katoliskās varas pāvesta vadībā cenšoties sagraut ASV ar - ironiskā kārtā - imigrantu kustības veicināšanu uz Ameriku. Tas esot vajadzīgs, jo ASV spožais demokrātijas paraugs, kura labā slava aizskanējusi līdz Eiropai, masveidā musinot [uz sacelšanos] absolūtisma varas apspiestos Eiropas iedzīvotājus. Šī sazvērestības teorija sākotnēji cirkulēja no mutes mutē. Līdz nāca kāds, kas to sāka aprakstīt un publicēt. No vienas puses, tas bija Semjuels Morze, telegrāfa izgudrotājs, kurš to aprakstīja rakstu sērijā kādā Ņujorkas avīzē. Otra figūra bija Laimans Bīčers, pazīstamās rakstnieces Henrietas Bīčeres-Stovas tēvs. Viņš bija tā laika ievērojams sludinātājs un šo teoriju izplatīja savos sprediķos. Šajā gadījumā var teikt: sākotnējie atbildīgie par to, ka šī teorija sasniedza plašas masas, bija šīs divas personas. Vai viņi bija arī tie, kuri pirmo reizi šo teoriju noformulēja, to skaidri nezinām. Jo nav iespējams izpētīt, kas vēl pirms tam ticis izplatīts mutvārdos.

Izņēmums sazvērestības teoriju pasaulē ir reptiloīdu teorija, kas vēsta par ārpuszemes civilizācijas ķirzakām. Tai ir konkrēts autors, bijušais britu futbolists un moderators Deivids Aiks. Kaut kad viņš esot piedzīvojis apgaismību, saprazdams, ka pasaule funkcionē tā, ka mūs pārvalda reptiloīdi, kuri barojas no mūsu negatīvās enerģijas. Viņš uzrakstīja vairākas grāmatas, publicēja video, uzstājās ar priekšlasījumiem. Te iespējams skaidri noteikt autoru. Turpretī ar lielāko daļu sazvērestības teoriju tā nav. Tām, visticamāk, ir daudzi autori. 

Toms Ancītis: Turpinot par reptiloīdiem. Pieņemsim, jums būtu jārunā ar kādu pārliecinātu reptiloīdu teorijas piekritēju, kurš tic, ka Vācijas kanclere Angela Merkele ir reptiloīde. Kādus pretargumentus jūs izmantotu?

Mihaels Buters: Tas ir ļoti grūti. It sevišķi, ja saruna ir īsa un nejauša.

Empīriskie pētījumi, kas veikti ASV, liecina, ka kaismīgi sazvērestības teoriju piekritēji savām teorijām tic vēl nesatricināmāk, ja tiek konfrontēti ar pierādījumiem, kas viņu teorijas apgāž.

Viņi noslēdzas un vienkārši nereaģē uz šiem pierādījumiem, jo izjūt tos kā savas identitātes apdraudējumu. Sazvērestības teorijas, objektīvi ņemot, var ļoti efektīvi apgāzt. Arī reptiloīdu teorijai iespējams rast labus pretargumentus. Taču pārliecināti piekritēji, tos uzklausot, ne vien tiem neticēs, bet pat var interpretēt tos apvērsti: kā papildu apstiprinājumu savas teorijas pareizībai. Tālab labāka stratēģija būtu: pievērsties detaļām. Neteikt, ka tā ir sazvērestības teorija. Tā vietā izjautāt: bet kā gan tu esi nācis pie šīs vai citas atziņas? Var arī norādīt uz atsevišķām pretrunām, jautājot:  “Vai nevarētu tomēr būt kā citādi?” Bet arī tad atspēkot un pārliecināt sazvērestības teoriju piekritējus ir ļoti grūts uzdevums. Ja tas vispār var izdoties, vajadzīgs ilgs laiks.

Toms Ancītis: Kāpēc vispār vajadzīgas sazvērestības teorijas? Kādas vajadzības tās apmierina?

Mihaels Buters: Sazvērestības teorijas pilda veselu rindu svarīgu, personīgo identitāti stabilizējošu funkciju. Tāpēc jau tās daudziem cilvēkiem ir tik mīļas un dārgas. Sazvērestības teorijas piedāvā skaidrību, padarot pasauli vārda tiešajā nozīmē jēgpilnu. Vairs nav nekā nejauša, viss ir izplānots. Tās izslēdz haosu un neparedzamību, uzsverot cilvēka rīcībspēju. Tātad nav tā, ka kaut kas notiek negribēti, vienkārši tāpēc, ka sociālās sistēmas ir tik kompleksas, ka rodas efekti, kurus neviens nav spējis prognozēt un par kuriem neviens nav atbildīgs. Nē, viss ir cilvēku organizēts. Un tādējādi

tās piedāvā ļoti romantisku priekšstatu par pasauli un cilvēku. Tādu, kas vairāk piedien 18. vai 19. gadsimtam, ne tik daudz 20. vai 21. gadsimtam.

Tā kā tās cilvēku padara tik varenu, tās ļauj arī parādīt ar pirkstu uz konkrētiem cilvēkiem: tie vai citi ir vainīgi pie tā, ka mums iet tik slikti. Un tādā ziņā veic arī atvieglojuma sniegšanas funkciju. Tā leģitimē vardarbību pret “vaininiekiem”. Piemēram, ja cilvēkus neapmierina islamticīgu patvēruma meklētāju klātbūtne Vācijā, tad vispirms vajadzētu kritiski iztaujāt paša rasistiskās ievirzes. Taču, ja ir ticība teorijai, ka musulmaņi šeit ir daļa no kādas lielas sazvērestības, tad vēršanās pret viņiem kļūst attaisnojama.

Un, kas vēl svarīgi: tieši laikos, kad ticēt sazvērestības teorijām vairs neskaitās “normāli”, kā tas ir mūsdienās, sazvērestības teorijas izceļas no visas pārējās pasaules izskaidrojumu masas, iemantodamas īpašu pievilcību. Jo sazvērestības teorētiķi pieņem, ka tieši viņi ir tie, kuri citiem atvēruši acis. Viņi ir retie no daudzajiem, kuri “atmodušies” un sapratuši, kā patiesībā darbojas pasaule. Mēs, pārējie, kuri to noliedzam, no viņu skatu punkta, esam aizmiguši, kurli un akli. Ar to es bieži sastopos arī pats, saņemot vēstules no cilvēkiem vai lasot komentārus interneta forumos, kuros tiek citēti mani izteikumi par sazvērestības teorijām. Es esot sistēmas vergs, dumjš un nesaprotot, kā īstenībā funkcionē pasaule...

Toms Ancītis: Vai tas nozīmētu, ka gadījumā, ja sabiedrības vairākums piepeši sāktu ticēt, piemēram, reptiloīdiem vai musulmaņu sazvērestībām, šo teorijas piekritējiem kļūtu neinteresantas?

Mihaels Buters: Jā, tomēr šeit vajadzētu paturēt prātā, ka pagātnē ticēt sazvērestības teorijām bija pilnīgi normāli. 18., 19. gadsimtā un pat 20. gadsimta pirmajā pusē sazvērestības teorijas bija absolūts “meinstrīms” gan Amerikā, gan lielā daļā Eiropas. Tā laika gudrākās galvas uzskatīja, ka sazvērestības vada pasaules vēsturi. Kāds, kurš ar tām izskaidroja notikumus pasaulē, it nemaz neskaitījās dīvains un ne sevišķi gudrs. Jā, pastāvēja dažādi viedokļi par to, kurš tieši tagad un ar ko ir sazvērējies. Taču nebija nekādu šaubu, ka lielas sazvērestības pastāv.

Esmu ļoti intensīvi nodarbojies ar amerikāņu kultūru un varu teikt, ka ikviens ASV prezidents, no Džordža Vašingtona 18. gadsimta deviņdesmitajos gados līdz pat Dvaitam Eizenhaueram 20. gadsimta 60. gados, ir bijis sazvērestības teorētiķis. Daži vairāk, citi mazāk, taču visi ir izplatījuši sazvērestības teorijas. Tolaik tas bija pilnīgi normāli.

Savukārt pēc 1950. gada Viduseiropā, ASV un Kanādā sākās sazvērestības teoriju deleģitimizācijas un stigmatizācijas process. Tikmēr reģionos, kurš šie deleģitimizācijas un stigmatizācijas procesi nav notikuši - kā arābu pasaulē un arī atsevišķās Austrumeiropas daļās -, tās ir leģitīms pasaules izskaidrošanas veids vēl šodien.

Sazvērestības teorijas pastāvīgi apkalpo politiķi, apkalpo mediji. Pietiek palūkoties uz Turciju, uz Krieviju, kur tās politiskiem mērķiem izmanto Putins. Vai palūkoties uz Ungāriju un to, ko tur mēdz stāstīt Orbāna kungs.

Toms Ancītis: Kā norisinājās stigmatizācija?

Mihaels Buters: To caurstrāvo divas domāšanas tradīcijas. Viena tradīcija saistīta ar tādiem ļaudīm kā Karlu Poperu, kuri saka: no socioloģiskās perspektīvas sazvērestības teorijas ir slikta zinātne, jo sociālās sistēma ir tik kompleksas, ka lietas vienkārši nav iespējams precīzi vadīt un izplānot, jo vienmēr parādās negaidīti efekti.

Otra tradīcija ir: norādīt uz briesmām, kuras nes sazvērestības teorijas. Kad Frankfurtes skolas dalībnieki, glābdamies no nacionālsociālistu vajāšanām, aizbēga uz ASV, arī tur, raugoties uz Eiropu, sāka veidoties izpratne par to, kādas briesmīgas sekas var būt teorijai par pasaules ebreju sazvērestību, kā tas bija nacistiskajā Vācijā ar holokaustu. Šo tradīciju pārstāvošie pētnieki savās publikācijās norādīja uz sazvērestības teoriju bīstamību.

Kad piecdesmitajos gados ASV valdīja naids un musināšana pret komunistiem, daudzi liberāli žurnālisti un zinātnieki tolaik meklēja iespējas, kā šīs apsūdzības atspēkot. Un tad viņi sāka celt augšā un popularizēt tieši šos rakstus. Tā šīs idejas arvien tālāk ieauga amerikāņu kultūrā, novedot pie tā, ka kopš piecdesmitajiem gadiem sazvērestības teorijas ļoti ātri tika atstumtas, nonākot sabiedrības perifērijā.

Cik strauji notika stigmatizācijas process, var ļoti uzskatāmi redzēt pie idejas par komunistisko pasaules sazvērestību. Vēl piecdesmito gadu vidū tā bija absolūts “meinstrīms” sabiedrībā. Tai ticēja Eizenhauers, republikāņi un demokrāti, senatori un FBI šefs. Tolaik tika izdoti pat likumi komunistisko sazvērnieku graujošās ietekmes apturēšanai. Desmit gadus vēlāk vienīgie, kas vēl nopietni ticēja komunistu sazvērestībai, bija vairs tikai neliela labējo radikāļu grupa.

Toms Ancītis: Bet Austrumeiropas sabiedrībās šis process izpalika?

Mihaels Buters: Par to konkrētu pētījumu nav. Taču, redzot, kā pret sazvērestības teorijām attiecas lieli mediji, piemēram, Polijā, - kaut vai piemērs ar nokritušo lidmašīnu ar Polijas prezidentu uz klāja, kas tiek uzskatīta par plānotu slepkavību -, vai to, kā sazvērestības teorijas politisku mērķu sasniegšanā izmanto Putins Krievijā, kā arī to, kas notiek Turcijā, jākonstatē, ka stigmatizācijas process šajās zemēs, mazākais, nav norisinājies ne tuvu tik ekstrēmi un konsekventi, kā tas noticis Rietumeiropā.

Toms Ancītis: Pastāv arī hipotēze, ka varētu būt vainojamas postpadomju valstīs salīdzinoši vāji attīstītās sociālās zinātnes. Tās vairāk bija domātas ideoloģiskai audzināšanai.

Mihaels Buters: Domāju, ka šis varētu būt labs arguments. Jo sociālās zinātnes telpā, kuru saucam par Rietumiem, patiesi pēc 1945. gada piedzīvoja strauju attīstību. Ne tikai universitātēs, bet arī skolās. Sociālie zinātnieki tika augstu vērtēti, viņu atziņas tika plaši izplatītas. Varētu būt, ka Austrumeiropā tas bija citādi.

Toms Ancītis: Palūkosimies no otras puses. Arī partijai “Alternatīva Vācijai” no konkurējošo politiķu puses dažkārt tiek piedēvēts kāds slepens plāns. Tās mērķis esot sagraut demokrātiju Vācijā. Kamēr uz ārpusi partijas vadītāji rāda vienu seju, iekšienē, iespējams, tiekot plānots kas gluži cits, daudz radikālāks. Vai šo arī nevarētu uzskatīt par sazvērestības teoriju?

Mihaels Buters: Šeit, protams, ir saskatāmi zināmi sazvērestības teoriju elementi. Kā jau minēju, no vienas puses, šis termins tiek lietots neitrālai aprakstīšanai, no otras puses: arī noteiktas grupas stigmatizācijai. Nereti cilvēki, kuri atrodas varas pozīcijās, spēj vismaz uz kādu laiku izbēgt no tā, ka viņu idejas tiek apzīmētas ar sazvērestības teoriju etiķeti. Pat tad, ja tās šo etiķeti patiesi būtu pelnījušas. Viens no spilgtiem piemēriem ir bijušā ASV prezidente Džordža Buša izteikumi pirms iebrukuma Irākā. Viņš runāja par masu iznīcināšanas ieročiem un it kā pastāvošo sadarbību starp "Al Qaeda" un Sadamu Huseinu. Tā bija klasiska sazvērestības teorija, bet tā netika nosaukta šajā vārdā.

Ideja, kuru izplata atsevišķi politiķi Vācijā, ka “Alternatīva Vācijai” varētu būt kāds slepens plāns, izklausās ļoti sazvērnieciski. Tā noteikti ir ar sazvērestības teoriju vaibstiem.

Un, manuprāt, šādā veidā priekšstatīt “Alternatīvu Vācijai" ir nepareiza pieeja. Es personīgi uzskatu “Alternatīvu Vācijai” par ļoti problemātisku un ļoti bīstamu demokrātijai. Tai pašā laikā es nedomāju, ka šīs partijas cilvēki, sēžot slepenā istabā, būtu par kaut ko slepeni viens ar otru sazvērējušies, lai, iznākot ārpusē, stāstītu sabiedrībai ko gluži pretēju. Tieši šo apstākli sazvērestības teoriju piekritēji bieži ignorē. Proti, faktoru, ka bieži vien nav nepieciešams neko slepeni norunāt. Nereti ir tā, ka cilvēki rīkojas kādā noteiktā veidā tāpēc, ka viņu intereses un nodomi vienkārši sakrīt. Veids, kādā sazvērestības teoriju pretinieki runā par šo teoriju piekritējiem, patiesi dažkārt pats satur sazvērestības teoriju elementus.

Toms Ancītis: Vai pareizs ir iespaids, ka pašlaik pieredzam tādu sazvērestību teoriju “bumu”? Tās šķiet kļūstam arvien izplatītākas.

Mihaels Buters: Domāju, ka mūsdienās atkal ir vairāk sazvērestības teorētiķu nekā pirms 20 vai 30 gadiem. Taču, ja salīdzinām ar laiku pirms 100 vai 200 gadiem, šodien sazvērestības teoriju izplatība ir daudz mazāka.

Es arī nedomāju, ka internets, kā dažkārt mēdz uzskatīt, būtu novedis pie radikāla sazvērestības teoriju izplatības pieauguma. Tas, kas ir noticis: internets sazvērestības teorijas atkal ir padarījis redzamas. Šīs lietas tika stigmatizētas. Taču no tā neizriet, ka sazvērestības tādēļ vien būtu kaut kur bijušas pazudušas. Tās eksistēja, taču subkultūrās, slēpti no publiskās uzmanības. Otrkārt, pateicoties modernajām tehnoloģijām, tās kļuvušas pieejamākas cilvēkiem, kuri pēc šādiem alternatīviem pasaules izskaidrojuma veidiem tiecas. Redzamība un pieejamība noved pie tā, ka arvien vairāk cilvēku šos piedāvājamus pieņem.

Internetā jūs kā sazvērestības teorētiķis arī varat apmainīties ar informāciju viens ar otru, tā stiprinot viens otra ticību.

Popularitātes kāpums nav tik būtiski liels, kā to mēdz pieņemt, tomēr tas ir vērojams. Un par to ir pamats bažīties, it sevišķi saistībā ar labējo populismu, kura uzplaukumu patlaban vērojam.

Toms Ancītis: Pirms 20 vai 30 gadiem, lai izlasītu kādu sazvērestības teoriju, droši vien neatlika nekas cits, kā pirkt grāmatu. Šodien, lai piekļūtu, piemēram, teorijai par reptiloīdiem, vajadzīgas vien dažas sekundes. Un “pierādījumus” var atrast tūkstošiem, gluži jebkam...

Mihaels Buters: Protams. Un tas attiecas uz abām pusēm – ne tikai patērētāju. Arī kā autoram septiņdesmitajos vai astoņdesmitajos gados, lai publicētu tā dēvēto Mēness sazvērestību (ka ASV astronauti patiesībā uz Mēness nav nosēdušies un publikai izrādītās fotogrāfijas ir fikcija), bija problēmas atrast apgādu. Nācās tās izdot pašpublicēšanā ar fotokopijām un pārsūtīt pa pastu. Aiznesot šādu rakstu uz kādu no lielajiem laikrakstiem, tas, protams, piezemējās papīrgrozā. Šodien jūs to pašu uzrakstāt savā blogā, "Facebook" lapā vai komentāros pie kāda no rakstiem lielajos interneta medijos un jau esat sasnieguši plašu auditoriju. Cilvēkiem, kuri tamlīdzīgu informāciju meklē, agrāk vajadzēja iet uz grāmatnīcu. Turklāt uz speciālu grāmatnīcu, jo parastās grāmatnīcās šāda literatūra nebija pieejama. Vajadzēja pasūtīt, maksāt, ieguldīt naudu un laiku. Šodien atliek vien ierakstīt meklētājā. Nav šaubu, ka tādēļ šādiem piedāvājumiem atsaucas vairāk cilvēku nekā agrāk.

4 komentāri
Edgars Jakobsons
Palasiet Cionas protokolus un salīdziniet kas notiek šodien un par teorijam spriest vairs nebūs jēgas.....Neko vērtīgu šis raksts tā arī nedeva...
Werrtyu Sgfjgkhl
Tā ir teorija, bet jebkurai parādībai, notikumam ir provocējošs iemesls. Kaut vai Afikas, arābu valstu destabilizācija. Ta taču neradās tāpat vien. Vai tad pasaules ieroču ražotājiem ta destabilizācija nebija vajadzīga? Tautas sašķēlās ne jau ta vienā dienā, bet gan ārēju un iekšēju mērķu nesakritībai, dažaām ideoloģijām,kurām starp citu ir liela nozīme sabiedrības dzīvē. Analizējot šo notikumus kas no šīm tautu sasķelšanam ieguva reālu labumu-pasaules ieroču ražotāji, kas piegādāja katrs savam grupējumam savus ieročus, bet tautas savā apmātībā izkāva viens otru, iznīcināja savu senču vēsturiskās vērtības. Un tālāk radās kontrbandisti, kas izmantoja šo situāciju, un veda uz Eiropu par labu samaksu tos, kuri bija spējīgi maksāt, kā bēgļus no savu pašu tautu sasķelto daļu savstarpējās iznīcināšanas. Lielvalstis nevienojās kā šo ārprātu izbeigt, bet katra tajā meklēja savu labumu vēl vairāksašķeļot tautas nesamierināmos grupējumos.
Aleksandrs Jermaks
Kādēļ piem. tagad Eiropā demokrātiju padara tik apsurdu ieviešot degradējošus liberālisma elementus? Tieši tādēļ lai radītu itkā problēmu, kuru pēctam jau risinās privātais sektors, jo Valdības būs sevi apsolūti diskreditējušas sabiedrības acīs.. Ticiet vai neticiet tā būs.. Tieši tāpat, kā tagad lauž konservatīvās idejas.. būs pamatots pretējs apgāzums jo daļēji degradēta amoralizēta sabiedrība zaudēs savu cilvēcisko tēlu un vērtību citu acīs.. tiks pieņemti totāli tiesību apspiedoši principi un likumi, kuri būs pamatoti uz liberāli izvidotām reālijām. Tagad to grūti iedomāties, tāpat kā vēl pārdesmit gadu atpakaļ nevarēja iedomāties, ka notiks tādi praidi un ģimeniskas vērtības tiks apspiestas ar mazākum seksuālās orientācijas vērtību un tiesību priekšrocībām un tiesībām, kas protams vēl procesā, bet gūst arvien lielākus panākumus jo koncervatīvais spēks, kas balstijās uz kristīgām vērtībām ie novājināts līgz pamatiem caur massu kultu un caur kapitālisma materiālistisko dziņu domša
Aleksandrs Jermaks
Teorijām ta ir pienācis gals.. sākās konkrēta un reāla prakse! Piemēram sazvērestība pret jebkuru alternatīvo valsts attīstību, kura neiederēsies rietumu ideologu skatijumā. ir mazas sazvērestības financiālos un biznesa sektoros lun lielas kuras tiek pamatotas un ieviestas kā risinājumi problēmām.. pamatā viss to sazvērestību vektors ir virzīts, lai mazinātu valsts kā sociālo dzīves procesu institūta lomu un ietekmi.. pakāpeniski nododot to varu privātās globālā korporatīvā līmenī. Viss pārējais reliģiozās, etniskās utt šķelšanas ir tikai instrumenti, lai radītu arvien vairāk iemeslu kurus risinās privātie sektori..
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti