Šīm vēlēšanām bija jābūt ātrām un vienkāršām. Tā tas bija paredzēts pēc nosacīti slepenas vienošanās starp sociāldemokrātu un Eiropas tautas partijas (EPP) grupām, kas paredzēja, ka pirmo pusi parlamenta sasaukuma priekšsēdētāja krēslu ieņem sociāldemokrāti, bet otru pusi EPP pārstāvis. Taču īsi pirms vēlēšanām sociāldemokrāti paziņoja, ka vienošanās vairs nav spēkā un ka to viņu partneri lauzuši 2014.gadā, kad Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietu ieņēma EPP pārstāvis Žans Klods Junkers. Sociāldemokrāti nevēlējās redzēt, ka visi nozīmīgākie ES institūciju posteņi nokļūst vienas partijas rokās.
Pēc EPP un liberāļu vienošanās, atbalstot Tajāni EP amatā, sociāldemokrāti bijuši neapmierināti, un presē nonāca ziņas, ka viņi vēlas mainīt šī brīža EP „Brexit” sarunu vīru Verhofstadu. Tiesa, lai viņu nomainītu, sociāldemokrātiem būtu krietni jāpiepūlas.
“Es neredzu spēkus, kas varētu piespiest Verhofstadu pēc tam, kad viņš ir noslēdzis līgumu ar EPP, noņemt no šīm sarunām. Tā ir viņa viena no spēcīgajām pozīcijām. Ņemot vērā viņa 10 gadu premjerēšanu, Verhofstads ir ļoti labs šahists politiskajās aizkulisēs,” pārliecināts ir Roberts Zīle (Nacionālā apvienība), piebilstot, ka viņš amatā paliks.
Arī citi aptaujātie deputāti izteica šaubas, ka sociāldemokrāti varētu panākt Verhofstada nomaiņu „Brexit” sarunās.
Taču būtiskākais jautājums ir par Eiropadomes priekšsēdētāja Tuska vietu. Arī viņš tāpat kā Junkers un Tajāni ir EPP pārstāvji, turklāt Tusks ir vienīgais Austrumeiropas pārstāvis Eiropas Savienības augstajos amatos.
Jau pavasarī gaidāmas jaunas Eiropadomes priekšsēdētāja vēlēšanas, un šobrīd nav skaidrs, vai Polija vispār vēlēsies viņu turpināt redzēt šajā amatā un vai pārējās EP politiskās grupas būs ar mieru redzēt visos augstākajos ES amatos EPP pārstāvi.
