Grimailovs Tiesā sūdzējās par viņa aizturēšanas brīdī pret viņu pielietoto vardarbību, šī fakta efektīvas izmeklēšanas nenodrošināšanu un atbilstošas ārstēšanas trūkumu ieslodzījuma laikā Cietumu slimnīcā un Pārlielupes cietumā, kā rezultātā viņam tika paralizētas kājas, padarot viņu par 1.grupas invalīdu ar iespēju pārvietoties vienīgi ratiņkrēslā.
Iesniedzējs arī norādīja uz nepiemērotajiem ieslodzījuma apstākļiem Pārlielupes un Valmieras cietumos, kā arī šo cietumu administrācijas atteikumu sniegt viņam sociālo palīdzību cietumā, jo paša spēkiem viņš nevarēja veikt pat elementārākos ikdienas higiēnas pasākumus.
Iesniedzēja prasību par morālā kaitējuma atlīdzību 100 000 latu apmērā Tiesa apmierināja daļēji, piešķirot 6 000 eiro.
Jautājumā par iesniedzēja aizturēšanas brīdī pielietotā fiziskā spēka samērīgumu un tā ietekmi uz viņa turpmāko veselības stāvokli, Tiesa atzīmēja, ka no tiesu medicīniskās ekspertīzes slēdziena nebija nepārprotami secināms, ka iesniedzēja turpmākās veselības problēmas bija ceļu policijas inspektoru rīcības rezultāts, kā to bija apgalvojis iesniedzējs. Tiesa uzsvēra, ka valsts amatpersonām bija pienākums efektīvi izmeklēt šo iesniedzēja apgalvojumu, taču šajā lietā tas netika izdarīts.
Attiecībā uz ieslodzījumā pavadīto laika posmu Valmieras cietumā (gandrīz divi gadi un seši mēneši), kur apstākļi (ar atsevišķiem izņēmumiem) nebija piemēroti personai, kura pārvietojās ratiņkrēslā, it īpaši ierobežotā piekļūšana sanitārajām telpām, kā arī valsts organizētas un nodrošinātas palīdzības trūkums ikdienā, Tiesas ieskatā bija pazemojoša apiešanās Konvencijas 3.panta izpratnē.
Savukārt iesniedzēja sūdzību par apstākļiem Pārlielupes cietumā Tiesa noraidīja kā acīmredzami nepamatotu, jo iesniedzējs savus apgalvojumus nebija pienācīgi pamatojis.
