Pāvestu Latvijā un Baltijas valstīs pavadīja vairāk nekā 60 žurnālistu grupa, tostarp pieredzējušais žurnālists Pulella, kurš vairāk nekā 35 gadus cieši sekojis Svētā krēsla politikai, devies vairāk nekā 120 starptautiskajos braucienos kopā ar trim pāvestiem, atspoguļojot arī Jāņa Pāvila II vizīti Baltijā pirms ceturtdaļgadsimta. 64 gadus vecais Pulella ir itāļu amerikānis, dzimis Itālijā, audzis Ņujorkā, bet kopš 80.gadiem strādā Romā.
Pāvesta vēstījums Baltijas valstīs
Gints Amoliņš: Tikko bijām Baltijas valstīs. Ko Jūs ievērojāt šajā braucienā?
Filips Pulella: Pirms 25 gadiem šeit biju kopā ar Jāni Pāvilu II 1993.gadā. Tolaik bija pilnīgi cits vēsturiskais brīdis. Tas bija neilgi pēc neatkarības atjaunošanas, dažus gadus pēc Berlīnes mūra krišanas. Atmosfēra bija citāda un daudz skurbinošāka – mēs beidzot esam brīvi! Viņš Baltijas valstīm bija ļoti atbalstošs.
Tagad pagājis vairāk nekā ceturtdaļgadsimts kopš neatkarības atgūšanas. Sabiedrības ir mainījušās, ir nobriedušākas, bet tām ir arī citādas problēmas, piemēram, ar kaimiņu austrumos. Protams, par to nebiju pārsteigts, bet ievēroju tirdzniecības centrus un tā tālāk. Kā daudzās citās rietumvalstīs, pieņemu, ka arī šeit ir problēmas ar materiālismu un patēriņa kultūru.
Domāju, Francisks politiski trāpīja naglai uz galvas, runājot par atsevišķām problēmām, ar ko saskaras trīs valstis. It īpaši pēdējā dienā Igaunijā skaidri runājot par trokšņa taisīšanu ar raķešu draudiem un tamlīdzīgi.
Tas man atgādināja, kā Jānis Pāvils II devās uz Poliju un teica, ka jūs ļoti smagi strādājāt, lai iegūtu brīvību, taču īsta brīvība nav tikai iespēja pirkt, ko sirds kāro, glaunas mašīnas un tirdzniecības centri.
Brīvība ir kas daudz vairāk un dziļāk – arī Baltijas valstīs bija daļa no šī vēstījuma.
Latvijā izskanējis, ka īpaši Rīgā nebija nemaz tik daudz cilvēku, kas atnāca redzēt pāvestu. Tas daļēji varētu būt saistīts ar laika apstākļiem. Vai jūs ievērojāt, ka, salīdzinot ar Jāņa Pāvila vizīti pirms 25 gadiem, šoreiz Baltijas valstīs varbūt nebija tik daudz cilvēku?
Un arī drošības pasākumi – arī Itālijā tagad visur ierodas mazāk cilvēku, jo drošībai ir jābūt tik stingrai, ka daudziem tam vienkārši nav pacietības, īpaši senioriem.
Pāvestu personības
Jūs vairāk nekā 35 gadus esat strādājis un ceļojis kopā ar trim dažādiem pāvestiem. Kā starptautiska medija Vatikāna korespondentam, vai ir bijušas atšķirības, strādājot ar katru no viņiem, katram ir sava personība?
Mans pirmais starptautiskais brauciens bija ar pāvestu Jāni Pāvilu II uz Rietumāfrikas valstīm 1982.gadā. Tikko notikušais uz Baltijas valstīm man bija 126.starptautiskais brauciens ar kopumā trim pāvestiem.
Viņu raksturi bija pilnīgi dažādi, un tas saistīts arī ar vēsturi. Pāvesta Jāņa Pāvila II valdīšanas laiks sakrita ar lielām politiskām izmaiņām starp Rietumu un Austrumeiropu. Benedikta XVI laiks bija citāds vēstures periods, arī atšķirīga personība. Un Francisks atkal ir citāds.
Jānis Pāvils II bija patīkama personība, bet arī ļoti vērīgs politiķis. Viņš zināja, kā ietekmēt notikumus. Viņš bija spontāns, bet spontāns gandrīz vai savā ziņā ar aprēķinu. Viņš bija šovmenis pozitīvā šī vārda nozīmē.
Viņš bija pirmais pāvests, kurš tiešām saprata komunikācijas, mediju un žestu spēku.
Un pāvests Francisks?
Arī pāvests Francisks ir patīkama personība un saprot žestu spēku. Taču viņš daudz lielākā mērā ir improvizētājs. Savos braucienos viņš improvizē diezgan daudz. Piemēram, Jānis Pāvils II dažkārt nelasīja kādu no iepriekš sagatavotajām runām. Viņš dažkārt teiktu – ziniet, kāds šo runu man uzrakstīja, taču nedomāju, ka tā tiešām izsaka to, ko gribu jums pateikt, tādēļ runāšu pats no sevis. Francisks to dara biežāk. Benedikts gandrīz nekad nenovirzījās no viņam uzrakstītā teksta, kā persona viņš bija ļoti strukturēts.
Es pāvestu Francisku intervēju šovasar. Biju pirmais amerikāņu žurnālists, ar kuru viņš piekrita intervijai. Es paņēmu līdz trīs diktofonus katram gadījumam, ja nu viens nestrādā, un, ja divi nestrādā, man joprojām ir rezerve. Mēs divas stundas vienatnē sēdējām istabā bez neviena cita. No istabas izgāju ar sajūtu, ka mums bija ne tik daudz intervija, bet drīzāk gara saruna – viņš pārtrauca mani, es pārtraucu viņu, mēs apmainījāmies ar dažiem jokiem.
Man nebija sajūtas, ka sēžu blakus pāvestam, bet ļoti interesantai personai.
Un šķiet, ka tā ir viena no lietām, kas cilvēkus viņam pievelk?
Jā. Ir daudz cilvēku, kas nav reliģiozi vai kristieši, bet kuriem simpatizē ar reliģiju tieši nesaistītas lietas, ko viņš dara. Piemēram, runājot par vides aizsardzību, palīdzēšanu nabadzīgajiem un imigrāciju.
No otras puses, ir ļoti konservatīvu katoļu minoritāte, kam nepatīk tas, ko viņš dara. Īpaši runājot par seksuālo morāli un viņam vairāk koncentrējoties uz sociālajiem, ne tik daudz Baznīcas doktrīnas aspektiem. Viņi izmanto katru iespēju, lai viņam uzbruktu. Tas ir ļoti mazs, bet spēcīgs, skaļš un turīgs konservatīvais elements Baznīcā, aiz kura stāva konservatīvo nauda Savienotajās Valstīs, kas viņa dzīvi padara ļoti grūtu. Tomēr, domāju, ka viņa popularitāte kopumā joprojām ir ļoti liela.
Jūs minējāt ka viņš ir spontāns, un arī viņa rakstura un izteikumu dēļ daudzi uzskata, ka viņš ir liberāls pāvests, kas savukārt nepatīk konservatīvajam spārnam. Piemēram, jautājumos par homoseksualitāti, celibātu, sieviešu ordinēšanu par priesteriem. Taču pāvests pats no Baznīcas skatpunkta joprojām ir konservatīvs un šīs lietas negrasās mainīt?
Viņš ir konservatīvs, runājot par Baznīcas doktrīnu. Viņš daudzas reizes teicis – durvis uz sieviešu ordinēšanu ir slēgtas, tās aizvēra Jānis Pāvils II, es tās vairs nevaru atvērt.
Viņš ir tikpat stingrs pret abortiem kā viņa priekšteči. Taču viņš neuzskata, ka Baznīcai jābūt apsēstai ar kultūru kariem, kad cilvēki pat vairs nerunā viens ar otru par tādiem jautājumiem kā aborti, homoseksualitāte. Viņš nav mainījis Baznīcas mācības un doktrīnas attiecībā uz homoseksualitāti, abortiem, sieviešu ordinēšanu.
Taču viņš ir pretimnākošāks, atvērtāks. Piemēram, viņš saka, ka Baznīcā ir jābūt pretimnākošākiem homoseksuāļiem,
ka nevar teikt, ka viņi ir morāli samaitāti vai tamlīdzīgi, kā izteikušies iepriekšējie pāvesti.
Seksuālās izmantošanas skandāli
Baznīcu satricinājuši seksuālās izmantošanas skandāli, par ko tā tiek kritizēta. Daudzi saka, ka Baznīca nav darījusi pietiekami, pāvests Francisks teica, ka Baznīca "nav žēlojusi pūliņus" cīņai ar šo problēmu. Kā jūs vērtējat situāciju?
Šeit jānodala seksuālā izmantošana un seksuālās izmantošanas slēpšana.
Piemēram, Savienotās Valstis, kur plašu seksuālās izmantošanas apsūdzību vēsture ir gadiem ilga un izlauzās uz āru Bostonā 2002.gadā ar laikraksta "Boston Globe" rakstu sēriju. Kopš tā laika ASV un Katoļu baznīcā ieviests daudz noteikumu un regulāciju, lai novērstu, atklātu un ziņotu par izmantošanas gadījumiem. Līdz ar to seksuālās izmantošanas gadījumu skaits ASV ir samazinājies. Arī Pensilvānijas ziņojums [par seksuālās izmantošanas apsūdzībām] liecināja, ka uz apskatītā 70.gadu perioda beigām šo gadījumu skaits sāka samazināties.
Pavēsts Francisks pats ir atzinis, ka Baznīca par vēlu pievērsās problēmas risināšanai. Lielā problēma ir, ka iepriekš Baznīca institucionāli darīja to pašu, ko visi sabiedrības sektori. Protams, tas neko neattaisno, jo priesteriem ir jārūpējas par bērniem, nevis viņi jāizmanto. Taču to pašu varēja teikt par vecākiem. Statistika liecina, ka lielākā daļa seksuālās izmantošanas gadījumu notiek mājās, ģimenē, tuvāko lokā, no to cilvēku puses, kuriem bērni uzticas.
Šīs izmeklēšanas Baznīcai ir postošas. Kaut vairums šo gadījumu notika pagātnē, cieš uzticība visai institūcijai.
Cilvēki grib būt pārliecināti, ka lietas ir mainījušās. Piemēram, vai katrai draudzei ir izveidota procedūra, lai novērstu izmantošanas gadījumus?
Valstī kā ASV šīs procedūras ir lielā mērā izstrādātas. Citās valstīs, īpaši Latīņamerikā, Āfrikā ,un Āzijā – es teiktu, ka šeit nākotnē uzpeldēs jauni seksuālās izmantošanas skandāli. Tāpēc, ka šeit ziņošanas sistēma nav bijusi kārtīgi ieviesta.
Svarīgi ir ļoti uzmanīgi pārbaudīt tos, kas grib kļūt priesteri, ka viņiem nav šādu noslieču. Ka viņiem nav iebildumu dzīvot celibātā.
Pirms 50, 60 gadiem cilvēki pieņēma lēmumu kļūt par priesteriem ļoti agrā vecumā. 14 gadu vecumā ir ļoti grūti izlemt, ko darīt ar atlikušo dzīvi. Jo vecāks tu kļūsti, jo rūpīgāk pārdomātus lēmumus tu pieņem.
Viena no pozitīvajām lietām ir tā, ka daudzi vīrieši, kas mūsdienās iet seminārā, ir jau gados vecāki. Viņiem jau ir citāda dzīves pieredze, un viņi pieņem lēmumu kļūt par priesteriem nobriedušā vecumā.
Priesteru skaits samazinās, bet viņi ir vecāki un pieredzējušāki. Tas palielina iespēju izvairīties no tādu cilvēku uzņemšanas seminārā, kuriem ir seksuālas problēmas.
Tad Baznīca tagad risina šīs problēmas, tomēr nākotnē gaidāmi jauni seksuālās izmantošanas skandāli.
Tā noteikti būs. Tāpat kā izmantošanas gadījumi turpinās notikt ģimenēs, citās reliģijās, sporta izglītības iestādēs. Kā gadījumi ASV ar Amerikāņu futbola treneriem, kuri tika uzskatīti par dieviem, bet tad atklājas, ka viņi ģērbtuvē zēnus seksuāli izmantojuši.
Diemžēl tas pilnībā nekad nebeigsies, taču šādu gadījumu būs mazāk. Baznīca ir guvusi smagu un rūgtu mācību, ka šīs lietas ir jārisina ātri un bez žēlastības.
Pāvesta valdīšanas laiks
Vai patlaban 81 gadu vecais pāvests Francisks sekos sava priekšgājēja Benedikta XVI piemēram un atkāpsies no amata, kad jutīs, ka viņa valdīšanas laikam ir jābeidzas?
Noteikti, viņš pats to ir teicis, arī man. Viņš teica: ja jutīs, ka viņam vairs nav veselības, tad viņš to darīs. Patlaban viņš saka, ka jūtas labi un par to pat nedomā.
Tas gan ir ļoti pretrunīgi vērtēts jautājums. Ir daudz konservatīvo, kas uzskata, ka Benedikts atkāpjoties pieļāva lielu kļūdu. Viņi uzskata, ka pāvestam ir jāpaliek amatā līdz kapa malai, kaut viņš būtu ļoti slims – kā Jānis Pāvils II.
Atšķirība ir, ka pirms daudziem gadiem starp pāvestu un sabiedrību bija ļoti maz kontakta. Pirms 100 gadiem nebija ne televizora, ne radio. Pāvests varēja būt slims ilgu laiku, un neviens par to pat nezinātu.
Jūs negribat, lai lēmumus pieņem jūsu vietā. Domāju, ka Jāņa Pāvila pāvestības pēdējos gados bija cilvēki, kas lēmumus pieņēma viņa vietā. Viņam bija Parkinsona [slimība], ļoti slikta veselība. Tā ir bīstama situācija, un lieta, no kuras pāvests varētu gribēt izvairīties atkāpjoties, lai citi nepieņem lēmumus viņa vietā.
