Uzskatāms piemērs: bēgļu krīzes kulminācijas laikā - 2015.gadā – Dānijas valdība ievietoja četrās Libānas avīzēs sludinājumus, kuri, kā ārvalstu prese atzīmēja, iekļāva nepateiktu, taču nepārprotamu vēstījumu: nebrauciet uz Dāniju. Vai tas nešķiet jau kaut kur dzirdēts? Taču kādēļ tā ir labklājības valstī?
- Patvērumu ieguvušais Saimons: Šeit visiem ir tiesības, bet vai bēgļiem?
- Stingrākus Dānijas likumus un izmaiņas Saimons izjutis uz savas ādas.
- Deivids no Ķīnas statusu gaida jau 6 gadus un nosoda šo “ieilgušo starpposmu”.
- Dāņu valdības nostāja – pēc iespējas mazāk pievilcīga valsts bēgļiem.
- Patvēruma meklētājiem cenšas palīdzēt nevalstiskā organizācija “Trampoline house”
- Saimons: Bēgļi ir bumba politiķu rokās.
Daži no reklāmā Libānas avīzēs minētajiem iemesliem, kāpēc bēglim atturēties no Dānijas, ir jaunie likumi, proti, ka ievērojami samazināti sociālie pabalsti: jaunpienācējiem bēgļiem līdz pat 50%. Kā rakstīja mediji, patvēruma meklētājs bez bērniem saņems ap 6000 kronu jeb ap 800 eiro. Tāpat vēstīja: lai iegūtu pastāvīgu uzturēšanās atļauju, jāprot dāņu valoda.
Pēcāk 2016.gadā Dānija uzmanību izpelnījās, kad tās parlaments pieņēma vienu no pretrunīgākajiem likumiem. Lai daļēji apmaksātu bēgļu uzņemšanu un mazinātu patvēruma meklētāju pieplūdumu, lēma par bēgļu vērtslietu un naudas daļēju konfiskāciju.
Dānija nepiedalās Eiropas Komisijas piedāvātajā obligātajā bēgļu uzņemšanas programmā jeb bēgļu kvotu programmā. Tā ir to valstu vidū, kam paredzētas īpašas imigrācijas politikas atrunas, iestājoties Eiropas Savienībā.
Visiem šeit ir tiesības?
„Ja paskatāmies debesīs, mēs redzam mākoņus, kā tie pārvietojas no vienas vietas uz citu. Tie var no Dānijas aizceļot uz Vāciju, varbūt pat līdz Tuvajiem Austrumiem, varbūt pat Austrālijai. Bet kāpēc mākoņi pārvietojas? Vēja dēļ, nevis paši par sevi. Tāpat arī bēgļi pārvietojas nevis tāpēc, ka viņi to vēlas, bet tāpēc, ka vajag. Ir politiski iemesli, nabadzīga dzīve, karš, daba. Tik daudz iemeslu,” tā saka kurdu jauneklis no Irānas, kurš pirms astoņiem gadiem kā pusaudzis kopā ar gados vecāko brāli ieradās Dānijā prasīt patvērumu. Viņš sevi sauc par Saimonu.
„Man kājas līdz šejienei bija sniegā, un es domāju: ak Dievs! Viss bija tik savādi šeit,” atceras Saimons.
No vietas, kur temperatūra sasniedzot pat 40 grādus, viņš ieradās dažādā ziņā ļoti atšķirīgā valstī.
„Es zinu, ka šī ir maza valsts, bet tā ir ļoti labs piemērs mūsu diktatoru valstīm. Kāda te ir demokrātija un cieņa pret tās cilvēkiem. Visiem šeit ir tiesības – bērniem, sievietēm, vīriešiem. Neatkarīgi no tā, kas viņi ir, kādai reliģijai pieder. Rūpējas tādā pašā līmenī,” nosaka Saimons.
Taču, kad Saimonam jautā, vai Dānija tāpat rūpējas arī par bēgļiem, viņš atbild īsi: labs jautājums.
Un piemetina, ka jo īpaši iepriekš daudz kas ir bijis labs. Kamēr Saimons sešus gadus gaidīja bēgļa statusu, Dānija padarīja stingrākus likumus attiecībā uz bēgļiem.
Ar Saimonu Latvijas Radio tiekas viņa dzīvoklī daudzdzīvokļu mājā, pārdesmit minūšu brauciena attālumā no Kopenhāgenas centra. Tajā ienākot, puisis neslēpj prieku par mājokli - tas ir neliels un glīti iekārtots.
„Man tagad ir labs darbs, es pats maksāju par mājokli. Es vairs nesaņemu nekādu naudu no pašvaldības. Man tiešām ir labs darbs, es pārdodu maizi lielā kompānijā,” lepojas Saimons.
Vienīgajā istabā ir gan gulta, gan arī galds, kura vidū viesiem mielasts: liela salātu bļoda un trauciņš ar ziemeļnieku ķertām garnelēm. Katram gadījumam - pudele sarkanvīna. Uz mazā balkona Dānijai neraksturīgi karstajā maija dienā būrī atpūšas papagaiļi.
Uz sarunu Saimons uzaicinājis arī savu draugu - Deividu, kurš, izrādās, arī ir patvēruma meklētājs, tikai no Ķīnas. Tiesa, lai arī valstis ir tik atšķirīgas, abu stāstā ir līdzības: ilga gaidīšana Dānijā un ar politiku saistīti bēgšanas iemesli.
Saimons no Irānas stāsta par saviem: „Valsti, no kuras es nāku, pārvalda islāma likumi. Tur vispār nav daudz tiesību – ne citām reliģijām, ne sievietēm, ir daudz korupcijas. Daudz par ko ir jācīnās - daudzi cīnās tur, daudzi cīnās ārpusē, daudzi ir apdraudēti, un esmu viens no viņiem.”
Saimons likumu izmaiņas izjutis uz savas ādas
Ierodoties Dānijā, Saimonam nevajadzēja meklēt darbu, viņa galvenās rūpes bija iejusties šīs valsts sabiedrībā – kā kļūt par visa jaunā daļu. Tas nebija grūti, kā jau pusaudzis viņš apmeklēja skolu – sākumā īpašu valodas apguvei, pēc tam parastu skolu, un dāņu valodu apguvis ātri.
„Patiesībā man nekad nav bijis klasesbiedra, kurš uz mani skatītos no augšas vai kā uz bēgli, visi bija jauki un draudzīgi,” atceras Saimons.
Saimons kopumā uzturēšanās atļauju gaidīja sešus gadus, kas, kā pats atzīst, ir ilgs laiks. Visus šos gadus viņš pavadīja nometnē patvēruma meklētājiem. Pirmos piecus gadus skola atradās samērā tuvu Kopenhāgenai, viņam valsts apmaksāja transportu un bez grūtībām varēja izbraukāt.
Taču 2015.gadā Dānijā koalīcijas sastāvā nokļuva arī pret imigrāciju noskaņotā Dāņu tautas partija, valdību mēdz dēvēt par labēji noskaņotu. Būtiski tika mainīti likumi, kas attiecas uz patvēruma meklētājiem.
„Bija jauna valdība, un viņi mūs aizsūtīja uz citu – jaunu nometni, kur iepriekš bija atradies cietums. Nometne bija tālu no pilsētas, mums trūka naudas un mantu.
Bija jauni likumi – visam bija jākļūst sarežģītākam bēgļiem. Tuvākā mazā pilsēta atradās sešu kilometru attālumā,” stāsta Saimons.
Pēc sešiem gadiem uzturēšanās atļauja saņemta, Saimons strādā un arī bez maksas mācās par procesa inženieri. Atrast darbu un mājokli viņam palīdzēja pašvaldība.
Dzīve ieilgušā starpposmā
Savukārt Saimona drauga Deivida no Ķīnas nākotne pagaidām ir neskaidra. Viņš Dānijā ieradās pirms sešiem gadiem un joprojām mīt nometnē.
„Es atbraucu šurp politisku iemeslu dēļ. Manā valstī kļuva ļoti bīstami, un es tur vairs nevarēju uzturēties. Es atradu drošu vietu sev un savam dēlam, turklāt mana māsa jau daudzus gadus dzīvo Dānijā,” stāsta Deivids.
Deivids ir mākslinieks, un viņš atceļoja kopā ar dēlu, kuram ir autisms. Joprojām gaida uzturēšanās atļauju un paļaujas uz savu advokātu, kas saka, ka šogad ir labas izredzēt uzvarēt viņa lietā. Uzturēšanās atļauja nozīmētu Deividam jaunu sākumu.
„Kad tev ir uzturēšanās atļauja, viss ir pilnīgi citādi. Varu salīdzināt – mēs dzīvojam vienā no laimīgākajām valstīm, tā izskatās no ārpuses. Bet mums iekšienē ir elle. Mēs nedrīkstam dzīvot ārpusē, tikai nometnē. Šī situācija – dzīve bez nepieciešamā dokumenta – liek dzīvot ciešanās,” saka Deivids.
Dzīve šādā ieilgušā starpposmā daudziem bēgļiem radot psiholoģiskas problēmas. Turklāt Dānijas atbildīgās institūcijas par 50% visiem patvēruma meklētājiem samazināja pabalstu apmēru.
Cik liels ir pabalsts, Deivids neatklāj.
„Kad esi iegādājies pārtiku, naudas transporta biļetei nepietiek. Biļete ir pats dārgākais te. Dānija varētu būt viena no valstīm ar dārgāko transportu, pirmajā vai otrajā vietā. To gan vajadzētu pārbaudīt,” saka Deivids.
Ceļš no nometnes vienā virzienā līdz Kopenhāgenas centram izmaksājot ap 100 kronām, kas ir aptuveni 13 eiro. Tāpat arī – ja nav uzturēšanās atļaujas, atrast darbu esot ļoti grūti.
„Visur prasa, vai ir numurs, vai ir uzturēšanās atļauja. Ja nav, tad atsaka. Ir cilvēki, kas strādā melnajā sektorā, bet Dānijā tas ir bīstami. Es daudz izmantoju prakses iespējas – man ir labas iemaņas darbā ar datoru, mobilajām tehnoloģijām. Par praksi nemaksā, bet es palīdzu labot datorus, un man ir iespēja studēt tehniskajā skolā,” stāsta Deivids.
Deividam ir daudz plānu, ko īstenot, kad būs iegūts bēgļa statuss. Kopā ar Saimonu no Irānas viņš vēlas atvērt kafejnīcu, kur būs draugi, laba kafija un viss labais, kas ir ap to.
Deivids arī daudz laika veltītu gleznošanai, rīkošot izstādes. Taču šobrīd viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no tā, vai izdosies iegūt nepieciešamo dokumentu. Ja nāksies atgriezties Ķīnā, viņa nākotne esot cietums.
Pēc iespējas mazāk pievilcīga
„Ja apmeklēsiet ministrijas mājaslapu, jūs pirmajā lapā redzēsiet, ka ir veiktas 76 dažādas izmaiņas, lai likumi būtu stingrāki. Daudzu izmaiņu mērķis ir padarīt Dāniju pēc iespējas mazāk pievilcīgu patvēruma prasītājiem un nelegālajiem migrantiem,” saka Dānijas Integrācijas un migrācijas lietu ministrijas pārstāvis Jepe Kirkeskovs Vinkels.
2015.gadā Dānijā bija 21 000 patvēruma meklētāju, pērn 3000, šogad līdz šim brīdim – 1200 patvēruma meklētāji.
„Valdība uzskata, ka skaitļiem ir nozīme. Ja mums ir zemi skaitļi, viņiem ir vieglāk integrēties mūsu sabiedrībā,” iemeslus, kādēļ Dānija kopš bēgļu skaita kulminācijas laika – 2015.gada - uzlikusi stingrākus grožus migrācijai, skaidro ministrijas pārstāvis.
“Valdības skaidra pozīcija: Dānijai jāpiedāvā aizsardzība, protams, ir jāievēro mūsu atbildība, bet mēs nevaram to darīt līdz tādam apjomam, ka mūsu labklājības valsts var vairāk vai mazāk sagrūt. Ja skatāmies situāciju 2015.gadā un 2016.gada sākumā, vietējām varas iestādēm bija liels spiediens. Tāpat kā dažās citās valstīs, kuras skāra tas vairāk nekā citas,” saka Jepe Kirkeskovs Vinkels.
Ministrijas pārstāvis arī norāda, ka Dānija laipni gaidot tos cilvēkus, kuri grib un var – tos, kuri var strādāt, vēlas integrēties, kuri var sniegt ieguldījumu sabiedrībai.
Tos, kuri meklē laimi, kuriem nevajag aizsardzību, kas izvairās no institūcijām – no tiem gan valsts vēlas izvairīties.
Palīdz, lai cilvēki morāli nesabruktu
„Mēs kā mākslinieki bijām ļoti noraizējušies, ka politiķi izmantoja patvēruma meklētājus kā grēkāžus mūžīgajā politiskajā diskusijā, kas bija par to, kā iegūt vairāk balsu nākamajās vēlēšanās. Ja mums ir sabiedrība un ir daļa cilvēku, par kuriem saka: „jūs neesat īsti pilsoņi, tāpēc mēs jūs ieliksim nometnē un mēs negribam runāt ar jums, tikai par jums”, tad tā ir ļoti nedemokrātiska izturēšanās,” saka Mortens Golls.
Viņš ir organizācijas – neatkarīgas kopienas centra „Trampoline House” - direktors. Mākslinieks, kurš kopā ar domubiedriem izveidoja šo organizāciju rūpēs par bēgļiem.
Viens no tās rašanās iemesliem: traumas, kas bēgļiem rodas no pārāk ilgas statusa gaidīšanas nometnē pavēruma meklētājiem. Kāds vīrietis nometnē uzturējies pat 19 gadu. Organizācija izveidoja ideju laboratoriju, kur par ekspertiem kļuva patvēruma meklētāji, tā apvēršot otrādi varas pozīcijas.
„Dānijā mums savā ziņā ir ļoti cilvēcīga patvēruma sistēma – katram ir jumts virs galvas, gulta, ēdiens, patvērums, visas ķermeņa funkcijas tiek respektētas. Taču nevēlas viņu smadzenes, viņu darba rokas. Un tas padara cilvēkus slimus,” skaidro Mortens Golls.
“Kad mēs aizgājām uz nometni un pateicām: jūs tagad esat eksperti, jūs tagad runājat, viņi lēnām sāka runāt. Neticami, cik zinoši un dāsni viņi dalījās zināšanās,” stāsta Golls.
„Trampoline House” atklāja trīs galvenās problēmas, ar ko saskaras nometnēs dzīvojošie patvēruma meklētāji Dānijā.
Pirmā: nabadzība. Lai arī tagad patvēruma meklētāji var strādāt, niecīga daļa atrod darbu. Dokumentu kārtošana aizņemot krietni daudz laika, un darba devējs bieži vien nav gatavs gaidīt mēnešiem ilgi.
Otra: izolācija, jo, ja nav naudas, nevari nopirkt transporta biļeti, jo nometnes atrodas lielākoties tālu no lielajām pilsētām.
Trešā problēma: mentālā paralīze. Proti, pēc kāda laika cilvēki, saprotot, ka nekur netiek, neviens viņus nevēlas, aizmirst, kādēļ te ieradās, kļūsti depresīvi un sāk lietot psihoaktīvus medikamentus.
„Trampoline House” cenšas palīdzēt. Apmaksā ceļa izdevumus no nometnes līdz savai mītnei Kopenhāgenā un cenšas dziedēt traumas ar dažādiem vorkšopiem jeb darbnīcām un projektiem, ko organizē arī paši bēgļi. Turklāt tā ir demokrātijas mācīšanās divos virzienos – arī dāņi mācās.
Deivids no Ķīnas māca citiem patvēruma meklētājiem spēlēt galda tenisu.
Bumba politiķu rokās
Ikdienas saskarē viņš, tāpat kā viņa draugs Saimons no Irānas, bauda dāņu draudzību, abu draugu lokā ir daudz vietējo.
Tomēr Deividam ir kāds jautājums: „Jūs visi cilvēki esat tik jauki, tik pieklājīgi, tik labi pret mums. Bet man jums ir viens jautājums: kad jūs aizejat mājās, aizverat savas durvis un vairs neredzat mūs, kāpēc jūs paņemat zīmuli un ar to balsojat, lai mūs izslēgtu, par partiju, kas neatbalsta bēgļus?”
“Es esmu šo jautājumu uzdevis dāņiem. No viņiem esmu sapratis: dāņiem ir tāda labklājības sistēma, kādu neatradīsi nekur citur. Un viņi nevēlas ar to dalīties ar migrantiem vai bēgļiem. Tas ir iemesls, kāpēc viņi ir tik piesardzīgi pret migrantiem un kāpēc ir tik stingri likumi. Viņiem ir šī labklājības sistēma, lai parūpētos par saviem pilsoņiem, tas ir tipisks iemesls,” stāsta Deivids.
Saimons no Irānas saka: mēs esam bumba parlamentu politiķu rokās, viņi to nodod viens otram, tas, kuram ir šī bumba – bēgļu jautājums - nozīmē balsis. Bet patvēruma meklētāji nevēlas būt bumba, bet dzīvot normālu dzīvi.
Patvēruma meklētājiem un bēgļiem Dānijā, līdzīgi kā Latvijā, bēgļu kulminācijas gadā tika samazināti pabalsti, tiesa, ja arguments ir sociāli ekonomiskā situācija, tad tā ir atšķirīga. Mūsu valsī politiķi šo samazinājumu skaidroja ar valsts budžeta iespējām un prognozējamo patvēruma meklētāju skaita pieaugumu ilgākā laika posmā.
